Piecdesmit metrus tuvāk zemei gaisā izšļācas ūdens, kad kāds zem ledus pret to izšāvis pulsDūri. Mustangai icpaliekot ar avārijas kasti, kas jāvelk pa zemi, nosaluši gluži nejutīgi, mēs steidzamies pie Holidejas, kura izrāpjas no izrautā roba.
„Kur ir Ragnārs?” saucu. Holideja paskatās uz mani ar bālu un saviebtu seju. No viņas kājas pludo asinis. Caur augšstilbu izdūries atlūzas gabals. Viņas roņAda pasargājusi no lielākā aukstuma, tomēr viņai nav bijis laika uzvilkt tērpa kapuci vai cimdus. Lūkodamās ledus caurumā, viņa savelk žņaugu ap kāju.
„Es nezinu,” Holideja saka.
„Tu nezini?” Izvelku slāti un klupdams metos uz caurumu. Holideja pietraušas kājās, lai aizšķērsotu man ceļu.
„Tur apakšā kaut kas ir! Ragnārs norāva to no manis nost.”
„Es dodos lejā.”
„Ko?” viņa aizsvilstas. „Tur ir melns kā peklē. Tu viņu nemūžam neatradīsi.”
„To tu nezini.”
„Tu dabūsi galu,” viņa saka.
„Es viņu nepametīšu.”
„Derov, apstājies!” Holideja nomet pulsDūri, izvelk no kājai piestiprinātās maksts Triga pistoli un izšauj zemē pie manām pēdām. „Apstājies!”
„Ko tu dari?” kliedzu vējā.
„Es drīzāk sašaušu tev kāju, nekā ļaušu iet pašnāvībā. Tieši to tu dari, ja taisies līst tur iekšā.”
„Tu ļausi viņam nomirt.”
„Viņš nav mana misija.” Holidejas skatiens ir skarbs. Bez sentimenta, auksts kā tērauds. Tik ļoti atšķirīgs no tā, kā cīnos es. Es zinu, ka viņa nospiedis gaili, lai izglābtu man dzīvību. Grasos mesties viņai virsū, kad pa kreisi man garām paskrien Mustanga. Pārāk ātri, lai es pagūtu ko teikt vai I lolideja piedraudēt, Mustanga ienirst āliņģī ar slāti labajā rokā un gaiši kvēlojošu signāluguni kreisajā.
27. SMIEKLU LĪCIS
Piesteidzos pie cauruma. Pret tā malām mierīgi šļakstās ūdens. Ledus ir pārāk biezs, lai es spētu saskatīt zem tā peldošo Mustangu, bet caur metru biezo netīrā ledus kārtu staro viņas zilā signāluguns; tā virzās uz krasta pusi. Sekoju tai. Hol ideja mēģina vilkties pakaļ. Uzkliedzu, lai paliek uz vietas un sameklē sev aptieciņu.
Sekoju Mustangus gaismai. Velku slāti pa ledu, vairākas minūtes sekodams gaismiņai, līdz tā beidzot apstājas. Nav pagājis tik ilgs laiks, lai viņai būtu izbeidzies skābeklis, tomēr desmit sekundes gaisma nekustas. Tad tā sāk dzist. Signālugunij grimstot dziļāk jūrā, ledus un ūdens satumst. Man jādabū viņa laukā. Triecu slāti ledū, izlauzdams no tā gabalu. Ieaurojies iespiežu pirkstus plaisās un, pacēlis ledus kluci, aizsviežu to pār galvu, atklādams, ka ūdenī ņudz bāli ķermeņi un asinis. Sāpēs kliegdama, no ūdens iznirst Mustanga. Viņai blakus zilgans un nekustīgs zem kreisās rokas iespiests Ragnārs, bet ar labo viņa cērt kaut kam bālam ūdenī.
Ietriecu slāti ledū sev aiz muguras un pieķeros pie roktura. Mustanga sniedzas pēc manas rokas, un es izvelku viņu laukā. Tad, piepūlē rēkdami, izceļam arī Ragnāru. Mustanga slīd uz ledus un nokrīt kopā ar Ragnāru. Tomēr viņa nav viena. Pie viņas muguras piesūcies bāls radījums maza cilvēka augumā. Tas atgādina kailgliemezi, tikai tam uz muguras ir cieta, caurspīdīga, mataina miesa, kas ir kā nosēta ar dučiem
mazu, kliedzošu mutīšu, tajās ir adatām līdzīgi zobi, kas graužas viņas mugurā. Tas apēd viņu dzīvu. Pie Ragnāra muguras pielipis otrs liela suņa izmēra radījums.
„Dabū to nost!” mežonīgi cirzdama ar slāti, nikni kliedz Mustanga. „Dabū to nost no manis!” Radījums ir spēcīgāks, nekā tam vajadzētu būt, un tas lien atpakaļ uz caurumu ledū, mēģinādams ievilkt viņu atpakaļ savā miteklī. Pār klajumu atbalsojas šāviens, un radījums noraustās, kad tam tieši sānā trāpa no Holidejas pistoles raidītā lode. Pulsēdamas līst melnas asinis. Radījums kliedz un kļūst pietiekami gauss, lai es paspētu pieskriet pie Mustangas un nolobīt to no viņas muguras ar slāti. Pasperu to malā, kur tas raustīdamies mirst. Ragnāra kustoni pārgriežu uz pusēm, nodīrāju no muguras un pametu malā.
„Lejā ir vēl. Un kaut kas lielāks arī,” saka Mustanga, ar pūlēm pieceldamās kājās. Ieraugot Ragnāru, viņas seja saspringst. Piesteidzos pie viņa. Ragnārs neelpo.
„Pieskati caurumu!” saku Mustangai.
Te uz ledus mans milzīgais draugs izskatās tik bērnišķīgs. Sāku mākslīgo elpināšanu. Viņš pazaudējis savu kreiso zābaku. Gandrīz nomukusi arī zeķe. Kamēr veicu sirds masāžu, pēda bezpalīdzīgi raustās virs ledus. Pie mums pieklibo Holideja. Acu zīlītes milzīgas no pretsāpju līdzekļa. Kāja apsaitēta ar aptieciņā atrasto miesas atjaunotāju. Viņa nokrīt uz ledus blakus Ragnāram. Uzvelk atpakaļ viņa zeķi, it kā tam būtu kāda nozīme.
„Atgriezies/” dzirdu sevi sakām. Uz lūpām sasalst siekalas. Skropstās sasalst asaras — nemaz nejutu, ka raudu. „Atgriezies! Tavs darbs nav gala." Uz bālējošās ādas vīd tumšais gaudoņu tetovējums. Aizsardzības rūnas kā asaras uz viņa baltās sejas. „Tu esi vajadzīgs savai tautai,” saku. I lolideja tur viņa roku. Abas viņas plaukstas kopā ir mazākas nekā milzīgā sešpirkstainā ķetna.
„Vai tu gribi, lai uzvar viņi?" prasa Holideja. „Mosties, Ragnār! Mosties!"
Viņš salecas zem manām rokām. Atsākoties sirdsdarbībai, noraustās krūškurvis. No mutes burbuļodams iztek ūdens. Klepodams un
vilkdams gaisu, viņš apjukumā tvarsta ledu. Ragnārs ieelpo. Milzīgās krūtis smagi cilājas, viņam raugoties debesīs. Rētu sašvīkātās lūpas atkal savelkas izsmējīgā smīnā. „Vēl ne, Visu māt. Vēl ne.”
„Ar mums ir cauri,” Holideja saka, kad pārlūkojam pieticīgo aprīkojumu, ko Mustanga pamanījās izvilkt no mūsu kuģa. Kopā drebināmies kādā aizā, kur uz mirkli atradām aizvēju. Nekā daudz mums nav. Pēc tam, kad stiepām to visu uz muguras pār ledaino klajumu, kamēr mūs ledainiem zobiem kapāja astoņdesmit kilometru vēji, esam sakņupuši ap niecīgo siltumiņu, ko izstaro divas termosignālugunis. Pār ūdeņiem mums aiz muguras tumši biezē sniega vētra. Kamēr mēs izšķirojam krājumus, Ragnārs to bažīgi vēro. Tur ir GPS retranslators, daži proteīna batoniņi, divi lukturīši, sausās maltītes, plītiņa un termosega, kas paredzēta vienam cilvēkam. Tā kā viņas tērps sabojāts visvairāk, tajā esam ietinuši Holideju. Kastē ir arī signālraķešu pistole, miesas atjaunotāja ierīce un īkšķa izmēra digitālā izdzīvotāja rokasgrāmata.
„Viņai taisnība,” saka Mustanga. „Mums jātiek prom no šejienes, vai arī būsim pagalam.”
Mūsu ieroču kastes ir pazudušas. Mūsu bruņas, gravZābaki un pārējais aprīkojums nogrimis jūras dibenā. Viss, kas būtu palīdzējis obsi-diāniem iznīcināt savus dievus. Viss, kas mums ļautu sazināties ar draugiem orbītā. Satelīti ir akli. Neviens mūs neredz. Neviens, izņemot cilvēkus, kuri mūs notrieca. Vienīgā labā ziņa ir tā, ka avarēja arī viņi. Iedami pār ledus klajumu, dziļāk kalnos redzējām viņu uguni. Tomēr, ja viņi izdzīvoja un ja viņiem ir ieroči, viņi mūs medīs, bet mēs varam aizsargāties tikai ar savām slātēm, vienu šaujamieroci un izlādējušos pulsDūri. Mūsu roņAdas ir sagraizītas un bojātas. Tomēr atūdeņoŠanās mūs piebeigs daudz ātrāk nekā aukstums. Līdz pat horizontam nav nekā cita kā tikai melnas klintis un ledus. Toties, ja ēdīsim ledu, pazemināsies mūsu ķermeņa temperatūra un mūs piebeigs aukstums.
„Mums jāatrod īsts patvērums.” Mustanga drebēdama pūš dvašu uz savām cimdotajām plaukstām. „Pēdējais attālums līdz virsotnēm, ko redzēju pilotu kabīnes shēmās, bija divsimt kilometri.”