„Tikpat labi var būt arī tūkstotis,” īgni noņurd Holideja. Viņa zelē saplaisājušo apakšlūpu un joprojām skatās uz mūsu krājumiem, it kā tie varētu sākt vairoties.
Ragnārs noguris klausās mūsu sarunā. Viņš šo zemi pazīst. Viņš zina, ka šeit nevaram izdzīvot. Un, lai gan skaļi to neteiks, viņš zina, ka noskatīsies, kā viens pēc otra mirstam, un viņš neko nespēs iesākt, lai to novērstu. Holideja mirs pirmā. Tad Mustanga. Vietā, kur iekoda radījums, viņas roņAda ir saplēsta, un tajā sasūcies ūdens. Tad pienāks mana kārta, bet Ragnārs izdzīvos. Cik iedomīgi mēs noteikti izklausījāmies, kad teicām, ka aizlidosim un atbrīvosim obsidiānus vienas nakts laikā!
„Vai nomadu šeit nav?” Ragnāram jautā Holideja. „Mēs allaž dzirdējām stāstus par krastā izskalotiem leģionāriem...”
„Tie nav nekādi stāsti,” saka Ragnārs. „Pēc tam, kad rudens aizgājis, klani līdz ledum aizklīst reti. Šis ir ēdāju gadalaiks.”
„Tu viņus nepieminēji,” saku.
„Es domāju, ka viņu zemēm palidosim garām. Piedodiet.”
„Kas ir ēdāji?” vaicā Holideja. „Manas arktiskās antropoloģijas zināšanas nav ne sūda vērtas.”
„Cilvēku ēdāji,” paskaidro Ragnārs. „No klaniem ar kaunu izdzītie.”
„Nolāpītā elle.”
„Derov, jābūt kādam veidam, kā sazināties ar taviem vīriem, lai atbrauc mums pakaļ,” apņēmusies atrast izeju, saka Mustanga.
„Tāda nav. Asgardas slāpLauka masīvs apklusina visu kontinentu. Tur ir vienīgā saziņas tehnika tūkstošiem kilometru rādiusā. Ja nu vienīgi otrā kuģī kaut kas ir atrodams.”
„Kas viņi ir?” jautā Ragnārs.
„Nezinu. Tas nevar būt Šakālis,” atbildu. „Ja viņš zinātu, kas esam, būtu nosūtījis mums pakaļ visu floti, nevis tikai vienu melno operāciju kuģi.”
„Tas ir Kasijs,” saka Mustanga. „Pieļauju, ka viņš ieradās ar nomaskētu kuģi, tāpat kā es. Viņam vajadzēja būt uz Lunas. Veicot pārrunas šeit, tā bija viena no priekšrocībām. Ja viņus pieķertu rīkojamies manam brālim aiz muguras, viņiem tas beigtos tikpat slikti kā man. Vēl sliktāk.”
„Kā viņš zināja, kurš ir mūsu kuģis?” brīnos.
Mustanga parausta plecus. „Būs izokšķerējis tavu diversiju. Varbūt sekoja mums no Dorēm. Nezinu. Viņš nav muļķis. Arī Dzelzs lietū viņš tevi noķēra, kad lavījāties zem sienas.”
„Vai ari kāds viņam izstāstīja,” drūmi glūnēdama uz Mustangu, nosaka Holideja.
„Kāpēc lai es viņam teiktu, ja pati esmu uz nolādētā kuģa?” dusmojas Mustanga.
„Lai nu kā, bet cerēsim, ka tas ir Kasijs,” saku. „Ja tā ir, viņi vienkārši ncielēks gravZābakos un nelidos uz Asgardu pēc palīdzības, jo tad nāksies paskaidrot Šakālim, kāpēc viņi vispār bija uz Fobosa. Kā tas kuģis nokrita?” jautāju. „Izskatījās, ka no mūsu kuģa pakaļgala tiek izšauta raķete. Bet mums nebija raķešu.”
„Kastēs bija,” saka Ragnārs. „No pārnēsājama raķešmetēja pa kravas nodalījuma durvīm izšāvu uz viņiem sarisu.”
„Tu izšāvi uz viņiem raķeti, kamēr kritām?” neticēdama pārjautā Mustanga.
„Jā. Un es mēģināju savākt gravZabakus. Man neizdevās.”
„Es domāju, ka tev viss sanāca tīri labi,” saka Mustanga, pēkšņi iesmējusies. Smiekli pielīp arī mums, pat Holidejai. Ragnārs mūsu humoru nesaprot. Jautrība gan ātri pagaist, kad Holideja sāk klepot un savelk ciešāk kapuci.
Vēroju pār jūru biezējošos melnos mākoņus. „Pēc cik ilga laika tā vētra būs šeit, Ragnār?”
„Varbūt pēc divām stundām. Tā virzās ātri.”
„Nokritīs līdz mīnus sešdesmit,” saka Mustanga. „Mēs neizdzīvosim. Ne ar šādu aprīkojumu.” Vējš gaudo mūsu aizā un kailajās klintīs ap mums.
„Tad atliek tikai viens,” es saku. „Saņemam dūšu un dodamies pāri kalniem, atrodam notriekto kuģi. Ja tur būs Kasijs, viņam līdzi būs vismaz pilna Trīspadsmitā leģiona melno operāciju vienība.”
„Tas nav nekas labs,” noraizējusies saka Mustanga. „Tie pelēkie kaujai ziemā ir trenēti labāk nekā mēs.”
„Labāk nekā tu,” iebilst Holideja, pavilkdama lejup savu roņĀdu, lai Mustanga redzētu Trīspadsmitā leģiona tetovējumu uz viņas kakla. „Es nē.”
„Tu esi dragūns?” nespēdama apslēpt pārsteigumu, jautā Mustanga.
„Biju. Galvenais, ka viņi būs ievērojuši PLR — Prētoriešu lauka reglamentu — piešķirt garas distances misijas transportam pietiekami daudz izdzīvošanas aprīkojuma, lai katrai vienībai pietiktu mēnesim jebkādos apstākļos. Viņiem būs ūdens, pārtika, siltums un gravZābaki.”
„Ja nu viņi avārijā izdzīvojuši?” jautā Mustanga un paskatās uz Holidejas ievainoto kāju un mūsu niecīgajiem ieroču krājumiem.
„Tad viņi nepārdzīvos mūs,” nosaka Ragnārs.
„Un uzbrūkot mums ir labākas izredzes, kamēr viņi vēl atgūstas,” saku. „Iesim tagad, cik ātri vien spēsim, un varbūt nonāksim tur, pirms sākas vētra. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.”
Ragnārs un Holideja man piebiedrojas — obsidiāns savāc aprīkojumu, bet pelēkā pārbauda šaujamierocī atlikušo munīciju. Tomēr Mustanga vilcinās. Viņa nav mums pateikusi vēl kaut ko. „Kas ir?” noprasu.
„Runa ir par Kasīju,” viņa domīgi saka. „Es droši nezinu. Ja nu viņš nav viens? Ja nu ar viņu kopā ir Aja?”
28. MALTĪTE
Vētra mūs panāk, kamēr rāpjamies pa klinšaina kalnu strēli. Drīz vien redzam tikai viens otru, neko citu. Mūs šausta tēraudpelēks sniegs. Tas aizsedz skatu uz debesim, ledu un kalniem tālāk iekšzemē. Ejam, pieliekuši galvas un samieguši acis savās roņAdu balaklāvās. Zābaku zoles skrāpē ledu zem kājām. Vējš rēc tik skaļi kā ūdenskritums. Sak-ņupis eju pret to, likdams vienu soli aiz otra, lai putenī viens otru nepazaudētu, pēc obsidiānu metodes, izmantojot virvi, esmu sasaistē ar Mustangu un Holideju. Ragnārs izlūko kaut kur priekšā. To, kā viņš atrod ceļu, es nespēju saprast.
Tagad viņš atgriežas, viegli lēkādams pa akmeņiem. Ragnārs dod zīmi, lai sekojam.
To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Mūsu pasaule ir maza un nikna. Baltā ietinušies kalni. Viņu lempīgie pleci ir vienīgais patvērums no vēja. Neveikli rāpjamies pāri asiem, melniem akmeņiem, kas graiza mūsu cimdus, kamēr vējš mēģina mūs iegrūst dziļās aizās un bezdibeņu plaisās. Piepūle uztur mūs pie dzīvības. Ne Holideja, ne Mustanga nepalēnina gaitu, un vairāk nekā pēc stundu gara un šausminoša ceļa Ragnārs ieved mūs kalnu pārejā, kur vētra pierimst. Zem mums, uzdurts uz klinšu grēdas, atrodas kuģis, kas notrieca mūs no debesīm.
Jūtu pakrūtē līdzjūtības dūrienu. Plūdlīnijas, kas atgādina haizivi, un zvanveida aste ar zvaigznes simbolu liek domāt, ka reiz tas bijis garš,
slaiks sacīkšu kuģis no izslavētajām Ganimēda kuģu būvētavām. Mīlošas rokas uzdrīkstējušās to lepni nokrāsot tumšsarkanā un sudraba krāsā. Tagad tas ir salauzīts, nomelnējis līķis, kas otrādi uzdurts uz kailām klintīm. Kasijam, vai kas nu tajā lidoja, nav gājis viegli. Trešdaļa kuģa līdz ar pakaļgalu aizripojusi zemāk, puskilometru no galvenā korpusa. Abas puses izskatās pamestas. Holideja noskenē vraku ar sava šaujamieroča tēmēkli. Ārā nav nekādu pazīmju, ka tur kāds kustētos vai būtu dzīvs.
„Kaut kas nešķiet pareizi,” notupusies man blakus, saka Mustanga. No slātes, kas apvīta viņai ap roku, manī veras viņas tēva seja.
„Vējš pūš pretī,” saka Ragnārs. „Es neko nesaožu.” Meklēdamas briesmas, viņa melnās acis akmeni pa akmenim nopēta kalnu virsotnes ap mums.
„Nevaram riskēt tikt aizturēti ar šaujamieročiem,” saku, juzdams, kā mums aiz muguras atkal ceļas vējš. „Mums ātri jāsamazina attālums. Holidej, tu paliec piesegt.” Holideja izrok sniegā nelielu iedobi un apsedzas ar termosegu. Aprokam to sniegā tā, ka ārā vīd tikai šautene. Tad Ragnārs nošļūc pa nogāzi, lai izpētītu kuģa pakaļgalu, bet mēs ar Mustangu steidzamies uz galveno vraku.