Sniegputeņa jauno mutuļu piesegti, abi ar Mustangu lavāmies pāri klintīm, nespēdami saskatīt kuģi, līdz neesam nonākuši piecpadsmit metru attālumā. Atlikušo attālumu mērojam, lienot uz vēdera, un vraka pakaļgalā atrodam robainu caurumu tajā vietā, kur fizelāžas aizmugurējo pusi sašķaidījusi Raģnāra raidītā raķete. Daļēji biju gaidījis karaKrāsu un zeltu nometni, kas gatavojas doties mūs medīt. Tā vietā kuģis ir agonijas krampju raustīts līķis, kurā te iedegas, te izdziest gaismas. Kuģa iekšpusē paveras tukšs dobums un, kad gaismas parkšķēdamas izdziest, ir gandrīz pārāk tumšs, lai varētu kaut ko saskatīt. Aizgājuši līdz lidaparāta vidum, tumsā dzirdam kaut ko pilošu. Saožu asinis, pirms vēl tās ieraugu. Pasažieru kabīnē guļ gandrīz ducis mirušu pelēko; viņi sašķaidīti starp griestiem mums virs galvas un klintīm, uz kurām kuģis uzdūrās piezemējoties. Mustanga nometas ceļos pie kāda sakropļota pelēkā līķa un aplūko viņa apģērbu.
„Derov.” Viņa pavelk lejup mirušā apkaklīti un norāda uz tetovējumu. Digitālā tinte joprojām kustas, lai gan miesa jau mirusi. Legio XIII.
Tātad tie ir Kasija pavadoņi. Bidu savas slātcs pārslēgšanas pogu, virzīdams īkšķi, lai tā pieņem man vēlamo formu. Nospiežu pogu. Slate ieslīd man rokā, no sirpjAsmens pārveidojusies par īsāku un platāku asmeni, lai šaurībā varu vieglāk durt.
Virzoties tālāk, nav manāmas nekādas dzīvības pazīmes, kur nu vēl Kasijs. Tikai vējš vaid caur lidaparāta kauliem. Ejot pa griestiem un lūkojoties uz grīdu virs mūsu galvām, pārņem savāds reibonis. Sēdekļi un drošības jostas karājas kā zarnas. Kārtējā konvulsijā kuģis atdzīvojas un izgaismo salauztu viedpulksteņu, saplēstu trauku un košļājamās gumijas paciņu jūru zem mūsu kājām. No plaisas metāla sienā sūcas kanalizācijas ūdens. Kuģis atkal apdziest. Mustanga piebiksta man pie rokas un pa sasistu starpsienas logu norāda uz kaut ko līdzīgu vilkšanas pēdām sniegā. Blāvajā gaismā izsmērētās asinis izskatās melnas. Viņa žestikulē. Lācis? Pamāju. Kāds asinskupris būs atradis atlūzas un sācis mieloties ar diplomātiskās misijas līķiem. Nodrebinos, iedomājies, ka šāds liktenis varētu būt piemeklējis cildeno Kasiju.
No kuģa tālākā gala līdz mums atplūst atbaidoša sūkšanas skaņa. Ejam uz priekšu, juzdami briesmīgo ainu, pirms esam iegājuši priekšējā pasažieru kabīnē. Institūts mums iemācīja, kā skan zobu plosīta jēla gaļa. Tomēr šis skats iedveš šausmas pat man. Ar avārijas tīkliem iesprostoti sēdekļos, no griestiem karājas zelti; viņu kājas iespiestas saliektos grīdas paneļos. Zem tiem sakumpuši pieci murgaini radījumi. Viņu kažoki ir netīri un sapinkājušies; reiz tie bijuši balti, bet nu pilni ar sakaltušu asiņu un dubļu kunkuļiem. Viņi grauž mirušos. Viņiem ir milzīgu lāču galvas. Tomēr dobumos glūnošās acis ir melnas un apveltītas ar saltu saprātu. Nostādamies nevis uz četrām kājām, bet uz divām, lielākais no bara pagriežas pret mums. Kuģa gaismas trīsēdamas iedegas. Zem lāčādām kustas bālās, muskuļotās rokas, kas noziestas glumas ar roņu taukiem, lai atvairītu aukstumu, un nomelnējušas no asinīm pēc mirušo zeltu nodīrāšanas.
Obsidiāns ir garāks par mani. Viņam rokā iešūts līks dzelzs asmens. Krūšu bruņas pagatavotas no cilvēku kauliem, kas sasieti kopā ar izkaltušām cīpslām. Zem lāča galvaskausa, ko viņš nēsā kā ķiveri, garo karsta
elpa. Gar viņa nomelnējušajiem zobiem dobjās gaudās lēni un apdomāti ceļas ļauna kara dziesma. Viņi ir ieraudzījuši mūsu acis, un viens no tiem izkliedz kaut ko nesaprotamu.
Kuģis iesēcas, un gaismas atkal izdziest.
Pirmais kanibāls lec mums virsū caur piedrazoto gaiteni, un pārējie viņam seko. Ēnas tumsā. Mana blāvā slāte triecas uz priekšu, sacērt viņa dzelzs nazi, krūšu bruņas un atslēgas kaulu un ieduras tieši sirdī. Paliecos malā, lai viņš neuzgāžas man virsū. Inerces dzīts, viņš uzskrien virsū Mustangai, kura pasper soli sānis un vienā cirtienā nogriež viņam galvu. Ķermenis raustīdamies nokrīt zemē aiz viņas.
Viens no pārējiem kanibāliem skaļi nostenas un met mūsu virzienā šķēpu ar robotu metāla uzgali. Paliecos zem tā un ar rokas sitienu mainu tā virzienu; šķēps ieduras griestos tieši virs Mustangas galvas. Kamēr ceļos, manī ietriecas aiz šķēpneša stāvējušais obsidiāns. Tikpat liels kā es. Spēcīgāks. Vairāk kāds dzīvnieks, nevis cilvēks. Pārspēdams mani zuduša prāta drudzī, viņš piespiež mani pie sienas un kož ar nomelnējušiem, spici novīlētiem zobiem. Kuģa apgaismojums noraustās, izgaismodams iekaisušo ādu ap muti. Manas rokas piespiestas pie sāniem. Viņš mēģina iekost man degunā. Paspēju pagriezt seju, pirms viņš to norāvis. Tā vietā kanibāla zobi iegrimst miesā pie žokļa. Sāpēs iekliedzos. Gar kaklu plūst asinis. Viņš kož vēlreiz un ar zobiem rauj manu seju. Ēzdams mani dzīvu, kamēr izdziest gaismas. Viņa labā roka mēģina izgrūst nazi cauri roņĀdai, lai starp ribām ietriektu to man sirdī. Tērpa materiāls iztur.
Tad kanibāls kļūst šļaugans, noraustās un saļimst uz grīdas; Mustanga no mugurpuses pārcirtusi tā mugurkaulu.
Gar manu seju aiztraucas melna raķete, kas ietriecas Mustangā, nogāzdama viņu no kājām. Viņas kreisajā plecā iedūrusies bulta. Viņa iestenas un mēģina piecelties. Metos prom no viņas, lai uzbruktu trim atlikušajiem obsidiāniem. Viens nospriego nākamo bultu, otram rokās milzīgs cirvis, bet trešais kanibāls tur lielu, izliektu ragu, ko pieliek pie lāčādas apslēptās mutes.
Kuģa ārpusē atskan šausminošas gaudas.
Gaismas izdziest.
Tumsā novirmo ceturtais stāvs. Ēnaini apveidi metas viens otram virsū. Metāls iegriežas miesā. Kad gaismas atkal ieslēdzas, tur stāv Rag-nārs, rokā turēdams viena obsidiāna galvu un izvilkdams slāti no otra cilvēkēdāja krūtīm. Trešā, kuras loks nu salauzts uz pusēm, izvelk nazi un mežonīgi cenšas Ragnāru sadurt. Viņš nocērt tās roku. Viņa tik un tā aizveļas prom — traka, imūna pret sāpēm. Viņš piesoļo pie tās un norauj ķiveri. Zem tās slēpusies jauna sieviete. Seja nokrāsota balta, nāsis atgrieztas vaļā tā, ka viņa izskatās pēc čūskas. Rituālu rētas virknējas rindās zem abām acīm. Viņai nevar būt vairāk par astoņpadsmit gadiem. Lūkojoties uz milzīgo Ragnāru, kurš ir liels pat starp viņas ļaudīm, pār viņas lūpām veļas nesaprotami vārdi. Tad viņas mežonīgais skatiens pievēršas tetovējumiem uz Ragnāra sejas.
„Vjrnak," viņa ieķērcās nevis šausmās, bet gan drudžainā priekā. „Tnak ruhr. Ljarfor aesir!" Meitene aizver acis, un Ragnārs nocērt tai galvu.
„Tu prīmā?” jautāju, piesteidzies pie Mustangas. Viņa jau piecēlusies kājās. Zem atslēgas kaula joprojām iedūrusies bulta.
„Ko viņa teica?” Mustanga vaicā. „Tu nagalu proti labāk nekā es.”
„So dialektu es nesapratu.” Tas bija pārāk guturāls. To zina Ragnārs.
„Aptraipīto dēls. Nokauj mani. Es atdzimšu zeltā.” Ragnārs paskaidro. „Viņi ēd to, ko atrod.” Viņš ar zodu norāda zeltu virzienā. „Bet ēst dievu miesu nozīmē atdzimt nemirstīgiem. Nāks vēl citi.”
„Pat sniegputenī?” jautāju. „Vai viņu grifi tādos apstākļos spēs palidot?”
Ragnārs savelk lūpas riebumā. „Nezvēri ar grifiem nepārvietojas. Bet nē. Viņi meklēs patvērumu.”
„Kā ar otru vraku?” Mustanga turpina iztaujāt. „Krājumi? Cilvēki?”
Viņš pakrata galvu. „Līķi. Kuģa munīcija.”