Aizsūtu Ragnāru atvest Holideju no viņas posteņa. Abi ar Mustangu paliekam, nolēmuši pārmeklēt kuģi. Tomēr pat pēc tam, kad Ragnārs izgājis ārā sniegā, nekustīgs palieku kautuvē, ko aiz sevis atstājuši kanibāli. Sie zelti varbūt bija mani ienaidnieki, tomēr šādas šausmas liek
dzīvībai izskatīties tik lētai. Šai zemei piemīt nežēlīga ironija. Tā ir šausminoša un ļauna, tomēr tas nebūtu noticis, ja Zelts nebūtu to radījis, lai iedzītu bailes, lai uzturētu to, kas vajadzīgs viņu dzelzs varai. Šos nabaga suņabērnus apēda pašu mīļākie briesmoņi.
Saviebusies no plecā iedurtās bultas, Mustanga pieceļas, aplūkojusi vienu no obsidiāniem. „Vai ar tevi viss kārtībā?” pamanījusi, ka klusēju, viņa jautā. Es norādu uz viena zelta aplauztajiem nagiem.
„Viņi nebija miruši, kad viņus sāka dīrāt. Tikai iesprostoti.”
Viņa skumīgi pamāj un izstiepj roku. Mustanga kaut ko atradusi pie obsidiāna līķa. Seši Institūta klašu gredzeni. Divas Plutona cipreses, Minervas pūce, Jupitera zibensšautra, Diānas briedis, un pēdējā, ko paņemu no viņas plaukstas, ir Marsa vilka galva.
„Mums vajadzētu viņu sameklēt,” Mustanga saka.
Pasniedzos pret griestiem, lai pārbaudītu zeltus, kuri karājas kājām gaisā, piesieti pie saviem sēdekļiem. Viņu acis un mēles ir izgrieztas, bet, lai cik tie sakropļoti, redzu, ka neviens no tiem nav mans senais draugs. Pārmeklējam otrādi apgāzto kuģi un atrodam vairākas nelielas guļam-kabīnes. Kādā tualetes galdiņā Mustanga atrod izrakstītu ādas Šķirstiņu, kurā ir vairāki rokas pulksteņi un mazs pērļu auskaru pāris ar sudraba aizdari. „Kasijs šeit ir bijis,” viņa saka.
„Vai tie ir viņa pulksteņi?”
„Tie ir mani auskari.”
Kasija kajītē, prom no asiņainā skata, palīdzu Mustangai izvilkt no pleca bultu. Viņa neizdod ne skaņas, kamēr nolaužu galu, piespiežu viņu pie sienas un izvelku bultas kātu no brūces. Viņa savelkas čokurā un sāpēs sakņūp tupus. Sēžu uz matrača malas, kas nokritis no griestiem, un noskatos, kā viņa tup. Kad ir ievainota, Mustangai nepatīk, ka viņai pieskaras.
„Pabeidz,” viņa piecēlusies saka.
Ar miesas atjaunotāja pistoli uz brūcēm izveidoju spīdīgu ielāpu gan priekšpusē, gan mugurpusē zem atslēgas kaula. Tas aptur asiņošanu un palīdzēs audiem sadzīt, tomēr viņa jutīs ievainojumu, tie viņai traucēs dienām ilgi. Uzvelku roņĀdu atpakaļ kailajā plecā. Viņa aizdara tērpa
priekšpusi un salāpa ari brūci pie mana žokļa. Gaisu pilda viņas elpa. Mustanga ir tik tuvu, ka jūtu, kā smaržo viņas mitrie mati, kuros izkusis sniegs. Viņa piespiež atjaunotāja pistoli pie mana žokļa un uzklāj uz brūces plānu mikroorganismu kārtu. Tie sakrājas porās un savelkas ciešāk, radīdami ādai līdzīgu antibakteriālu aizsargkārtu. Viņas plauksta kavējas pie mana skausta, pirksti ievijušies matos, it kā gribētu ko teikt, bet nespēj atrast vārdus. Viņa tos neatrod arī tad, kad atgriežas Holideja un Ragnārs. Izdzirdējis Holideju saucam manu vārdu, paspiežu Mustangas veselo plecu un atstāju viņu kajītē.
Lielākā daļa kuģa aprīkojuma ir pazudusi. No ietvariem izņemti vairāki optikas komplekti. Ieroču noliktavas nemaz nav, tā izkaisīta pār kalniem, kamēr kuģis krizdams lūza un tika atrautas kravas telpas durvis. Pārējo sabojājuši obsidiāni, vai arī tas salūzis avārijā. Retranslatorā un sakaru iekārtās saklausu tikai šņākoņu.
Ragnārs spriež, ka Kasijs un pārējie viņa vīri, apmēram piecpadsmit cilvēki, aizgājuši pirms vairākām stundām, kad vēl nebijām sasnieguši kuģi. Viņi paņēmuši līdzi krājumus. Ēdāji, visticamāk, uzbruka uzreiz pēc kuģa piezemēšanās, citādi Kasijs nebūtu pametis šos zeltus apēšanai. Šo domu gājienu apstiprina tas, ka pilotu kabīnes tuvumā Mustanga atrod vairākus ēdēju līķus, un tas nozīmē, ka Kasijs un viņa vīri aizbēguši no uzbrukuma. Līķus gandrīz pilnībā apsedzis sniegs. Noguldām svaigākos līķus ārā sniegā gadījumam, ja mūs apciemo baisāki plēsēji par ēdājiem.
Pēc tam, kad esam pārmeklējuši kuģi, lieku Mustangai un Holi-dejai iemetināt mūs kuģa kambīzē. Viņas aizkausē abas ieejas ar metināšanas degļiem, ko esam atraduši kuģa darbarīku skapī. Varbūt ieroči un aprīkojums pret aukstumu ir aiznests, bet kuģa cisterna ir pilna, ūdens vēl nav sasalis. Turklāt kambīzes pieliekamie ir pilni ar pārtiku.
Mūsu patvērumā ir samērā mājīgi. Izolācija notur iekšā mūsu izstaroto siltumu. Divas dzintarainās avārijas lampas pielej telpu ar maigi oranžu gaismu. Holideja izmanto saraustīto elektrības padevi, lai uz elektriskajām plītīm pagatavotu mums maltīti no makaroniem ar tomātu mērci un cīsiņiem, bet mēs ar Ragnāru tikmēr plānojam maršrutu līdz
virsotnēm, Mustanga izšķiro salasītos krājumus un piepilda kādā skapī atrastās armijas somas.
Kad Holideja mums ar Ragnāru atnes ar kaudzi uzkrautas makaronu porcijas, apdedzinu mēli. Nemaz neapjautu, cik izsalcis esmu. Rag-nārs man piebiksta, un līdz ar viņu klusi noskatos, kā Holideja aiznes ēdiena bļodiņu arī Mustangai un sniedz to, viegli pamājusi ar galvu. Mustanga pie sevis pasmaida. Visi četri sēžam un ēdam klusumā. Klausāmies, kā pret bļodām skrāpējas dakšas. Ārā klaigā vējš. Čikst kuģa korpusa kniedes. Aiz mazajiem, apaļajiem iluminatoriem krājas tēraudpelēks sniegs, bet pirms tam redzam, kā baltumā kustas savādi apveidi, kas aizvelk prom ārā atstātos līķus.
„Kā bija šeit uzaugt?” Mustanga jautā Ragnāram. Viņa sēž. sakrustotām kājām, muguru atbalstījusi pret sienu. Starp mums ir mugursoma, bet guļu viņai blakus uz viena no matračiem, ko atstiepa Ragnārs, lai izklātu uz grīdas, un mielojos ar trešo makaronu porciju.
„Tās bija mājas. Neko citu es nepazinu.”
„Bet tagad, kad esi redzējis?”
Viņš maigi pasmaida. „Tas bija spēļu laukums. Pasaule aiz tā robežām ir plaša, bet tik maza. Cilvēki liek sevi kastēs. Sēž pie rakstāmgaldiem. Brauc automašīnās. Kuģos. Šeit pasaule ir maza, bet tai nav gala.” Viņš aizmirstas stāstos. Sākotnēji vilcinās dalīties, bet tagad šķiet — Ragnārs izbauda, ka klausāmies. Ka mūs tas interesē. Viņš stāsta, kā zēna gados peldējies starp peldošiem ledus gabaliem. Ka viņš bijis neveikls bērns. Pārāk lēns. Kauli auguši ātrāk par pārējo. Kad kāds zēns viņu piekāva, māte pirmo reizi mūžā uznesa viņu debesīs ar savu grifu. Lika turēties pie viņas no mugurpuses. Mācīja, ka no kritiena viņu paglābs paša rokas. Paša griba. „Viņa lidoja augstāk un augstāk, līdz gaiss kļuva rets un es jutu kaulos ielīstam aukstumu. Viņa gaidīja, ka atlaidīšu tvērienu. Ka novārgšu. Bet viņa nezināja, ka esmu sasējis kopā plaukstas. Toreiz es biju tik tuvu Visu mātei Nāvei kā vēl nekad.”
Viņa māte Ālija Volāra, Sniegazvirbule, viņu tautā kļuvusi leģendāra dievu priekšā izradītās godbijības dēļ. Dzimusi klejotāja meita, virsotnes viņa kļuva par karotāju un, sirojot citos klanos, virzījās augšup pa
hierarhijas kāpnēm. Viņas cieņa pret dieviem bija tik liela, ka, nākdama pie varas, viņa atdeva tiem četrus no saviem bērniem. Sev viņa paturēja tikai vienu — Sēliju.
„Viņa izklausās līdzīga manam tēvam,” klusi saka Mustanga.
„Nabadziņi,” nomurmina Holideja. „Mans mammucis cepa man cepumiņus un mācīja, kā izlaist gaisu no piepūšamiem matračiem.”
„Un kā ar tavu tēvu?” jautāju.
„Viņš bija nelāgs tips,” Holideja parausta plecus. „Bet nelāgs garlaicīgā nozīmē. Katrā ostā cita ģimene. Stereotipisks leģionārs. Man tika viņa acis. Trigs mantoja mammas.”
„Nekad neesmu zinājis, kas ir mans pirmais tēvs,” Ragnārs saka, ar to domādams savu bioloģisko tēvu. Obsidiāna sievietes ir poligāmas. Viņām var būt septiņi bērni no septiņiem tēviem. Tad šo vīru pienākums kļūst aizsargāt ari viņas pārējos bērnus. „Viņš devās verdzībā, pirms es piedzimu. Mana māte nekad par viņu nerunā. Es pat nezinu, vai viņš ir dzīvs.”