„Mēs varam to noskaidrot,” saka Mustanga. „Jāpameklē Kvalitātes kontroles padomes datos. Tas nebūs viegli, bet varam viņu sameklēt. Uzzināt, kas ar viņu noticis. Ja vēlies zināt.”
Šī doma Ragnāru pārsteidz, un viņš lēni paloka galvu. „Jā. Es to gribētu.”
Holideja skatās uz Mustangu pavisam citādi nekā vēl pirms dažām stundām, kad devāmies prom no Fobosa, un mani pārsteidz, cik dabiski tas šķiet — tas, kā saplūst mūsu četras pasaules. „Mēs visi pazinām tavu tēvu,” iesāk Holideja. „Bet kāda ir tava mamma? Viņa izskatās frigida.”
„Tā ir mana pamāte. Es viņai nerūpu. Ja godīgi, viņai mīļš ir tikai Adrijs. Mana īstā māte nomira, kad biju maza. Viņa bija labestīga. Nebēdnīga. Un ļoti skumja.”
„Kāpēc?” neatlaižas 1 lolideja.
„Holidej...” es bilstu. Par Mustangus māti nekad neesmu izprašņājis. Viņa nav stāstījusi man par to. Maza, aizslēgta lādīte viņas dvēselē, ar kuru Mustanga nekad nedalās. Izskatās, ka ne šonakt.
„Tas nekas,” Mustanga saka. Viņa pievelk ceļus pie krūtīm, apskauj tos un turpina. „Kad man bija seši gadi, māte gaidīja mazu meitenīti. Ārsti teica, ka gaidāmas komplikācijas dzemdībās, un ieteica medicīnisku iejaukšanos. Tomēr mans tēvs teica, ka tad, ja bērns nevarēs izdzīvot dzemdībās, tas nav pelnījis dzīvot. Mēs varam lidot starp zvaigznēm. Pārveidot planētas, bet tēvs ļāva manai māsiņai nomirt mātes miesās.” „Kas, pie velna?” Holideja murmina. „Kāpēc nesniedzāt viņai šūnu terapiju? Jums taču ir nauda.”
„Dzimtas tīrība,” saka Mustanga.
„Tas ir vājprāts.”
„Tā ir mana ģimene. Pēc tam māte nekad vairs nebija tāda kā agrāk. Reizēm dzirdēju, kā viņa dienas vidū raud. Redzēju, kā viņa skatās ārā pa logu. Tad kādu vakaru viņa aizgāja pastaigāties pa Karagmoru. īpašumu, ko tēvs viņai uzdāvināja kāzās. Viņš tobrīd strādāja Agejā. Viņa tā arī nepārnāca. Viņu atrada uz akmeņiem zem klinšu nogāzes jūras krastā. Tēvs teica, ka viņa paslīdējusi. Ja viņš šobrīd būtu dzīvs, tik un tā teiktu, ka viņa paslīdējusi. Man neliekas, ka, domājot citādi, viņš būtu varējis izdzīvot.”
„Man ļoti žēl,” saka Holideja.
„Man arī.”
„Tāpēc esmu šeit, ja tas nodarbina jūsu prātus,” paskaidro Mustanga. „Mans tēvs bija titāns. Tomēr viņš maldījās. Viņš bija nežēlīgs. Un, ja es varu būt citāda,” viņa saka, mūsu skatieniem sastopoties, „es tāda būšu.”
29. MEDNIEKI
Kad pamostamies, sniegputenis ir mitējies. Ievīstāmies no kuģa sienām noplēstajā izolācijas materiālā un dodamies ārā ledainajā tuksnesī. Zili melnajās marmora debesīs nemana nevienu mākoni. Dodamies pretī saulei, kas notraipījusi horizontu dziestošā kusušas dzelzs krāsā. Rudenī palikušas vēl pāris dienas. Dodamies uz virsotnēm, ieplānojuši pa ceļam kurt ugunskurus, cerēdami, ka tā dosim signālu apkaimē aktīvajiem val-kīru izlūkiem. Tomēr dūmi pievilinās ari ēdājus.
Ceļā izlūkojam kalnus, mūs dara piesardzīgus kanibālu ciltis un fakts, ka kaut kur priekšā pa sniegu brien Kasijs un varbūt arī Aja kopā ar īpašo uzdevumu kareivju vienību.
Pusdienlaikā atrodam viņu pēdas. Pie kādas nišas klintīs izmīdīts sniegs — te pietiktu vietas vairākiem dučiem vīru. Viņi tur izveidojuši nometni, kurā pārlaist vētru. Netālu no nometnes atrodam akmeņu uzkalniņu. Vienā no akmeņiem ar slāti iegrebti vārdi per aspera ad astra.
„Tas ir Kasija rokraksts,” saka Mustanga.
Pacēluši dažus akmeņus, atrodam divu zilo un sudraba mirstīgās atliekas. Viņu neizturīgie organismi naktī padevušies salam. Pat šādos apstākļos Kasijam pieticis godaprāta tos apbedīt. Noliekam akmeņus vietā, un Ragnārs aizskrien mums pa priekšu, lai sekotu pēdām tādā ātrumā, ar kādu nespējam sacensties. Sekojam viņam. Pēc kadas stundas tālumā nodārd cilvēka radīts pērkons, ko pavada vientulīgi
pulsDūru svilpieni. Drīz pēc tam Ragnārs atgriežas sajūsmā mirdzošām acīm.
„Es sekoju pēdām,” viņš saka.
„Un?” jautā Mustanga.
„Tie ir Kasijs un Aja ar pelēko vienību un trim iezīmētajiem.”
„Aja ir šeit?” pārjautāju.
„Jā. Viņi pa kalnu pāreju ar kājām bēg Asgardas virzienā. Viņus vajā ēdāju cilts. Aiz viņiem paliek līķi. Dučiem. Viņi uzbruka tiem no slēpņa, bet tas neizdevās. Nāk vēl citi.”
„Cik labi viņi ir aprīkoti?” jautā Mustanga.
„GravZābaku nav. Tikai skarabĀdas. Bet viņiem ir mugursomas. PulsBruņas viņi pametuši tikai divus kilometrus uz ziemeļiem no šejienes. Beigusies enerģija.”
Holideja lūkojas uz horizontu un neviļus pieskaras Triga pistolei sev pie gurna. „Vai varam viņus noķert?”
„Viņi nes lielus krājumus. Ūdeni. Pārtiku. Tagad arī ievainotos. Jā. Varam viņus panākt.”
„Kāpēc mēs esam šeit?” iebilst Mustanga. „Ne jau tāpēc, lai nomedītu Aju un Kasiju. Svarīgi ir tikai dabūt Ragnāru līdz virsotnēm.”
„Aja nogalināja manu brāli,” saka Holideja.
Mustanga ir pārsteigta. „Trigu? To, par kuru stāstīji? Es nezināju. Tik un tā mēs nedrīkstam ļaut atriebībai novērst mūsu uzmanību. Mēs nevaram stāties pretī diviem dučiem vīru.”
„Ja nu viņi sasniedz Asgardu, pirms mēs tiekam līdz virsotnēm?” noprasa Holideja. „Tad ar mums būs cauri.” Tas Mustangu nepārliecina.
„Vai tu vari nogalināt Aju?” jautāju Ragnāram.
J- ♦»
a.
„Šī ir laba izdevība,” saku Mustangai. „Kad vēl viņi būs tik neaizsargāti? Bez saviem leģioniem? Bez Zelta lepnuma, kas viņus aizsargā? Tie ir čempioni. Kā saka Sevro: „Kad tev ir izdevība nolaist no kātiem savu ienaidnieku, dari to.” Si nu ir tā reize, kad es tam jukušajam suņa-dēlam piekristu. Ja mums izdotos izslēgt viņus no spēles, Valdniece vienā nedēļā būtu zaudējusi divas fūrijas. Un Kasijs ir Oktāvijas saikne ar
Marsu un šejienes ietekmīgākajām ģimenēm. Ja viņam atklāsim Valdnieces norunu ar tevi, tad šo savienību sašķobīsim. Mēs nogriezīsim Marsu no Sabiedrības.”
„Sašķelts ienaidnieks...” lēni bilst Mustanga. „Man patik, kā tas skan.”
„Un mēs esam viņiem parādā,” piebilst Ragnārs. „Par Lornu, Kvinnu, Trigu. Viņi ieradās šeit mūs medīt. Tagad mēs medīsim viņus.”
Pēdas ir nepārprotamas. Sniegs nosēts līķiem. Dučiem ēdāju. Pie šauras kalnu pārejas, kur obsidiāni uzbruka zeltiem no slēpņa, ķermeņi joprojām kūp no pulsa šāvieniem. Viņi nesaprata, cik zeltu nestie šaujamieroči var būt jaudīgi. Klinšainajās nogāzēs izrauti lieli krāteri. Dziļākas pēdas sniegā liecina par to, ka garām gājuši tauri — milzīgi, vēršveidīgi un garspalvaini dzīvnieki, ar kuriem jāj obsidiāni.
Pāreja ieved retā alpu mežiņā, kas sedz tālāk redzamos plašos pakalnus. Pamazām krāteru kļūst arvien mazāk un sākam manīt sniegā pamestas pulsDūres un šaujamieročus, kā arī pelēkos ar obsidiānu bultām un cirvjiem krūtīs. Obsidiānu kritušie tagad atrodas daudz tuvāk zeltu pēdām, un viņu ķermeņos redzamas slāšu brūces. Dučiem trūkst locekļu un tīros cirtienos nogrieztu galvu. Kašķa bandai sāk trūkt munīcijas, un nu olimpiskie bruņinieki spiesti darīt viņu darbu tuvcīņā. Tik un tā vairākus kilometrus mums priekšā parkšķ šāvieni.
Paskrienam garām vaidošiem obsidiānu ēdājiem, kas sašauti guļ zemē un mirst, bet Ragnārs apstājas tikai pie kāda ievainota pelēkā. Viņš tik tikko velk elpu. Vira vēderā iecirsts dzelzs cirvis. Viņš gārgdams veras augšup svešajās debesīs. Ragnārs noliecas pār viņu. Ieraugot aptraipītā nenosegto seju, pelēkā skatienā redzams, ka viņš Ragnāru pazīst.