„Aizver acis,” saka Ragnārs un iespiež kareivja tukšo ieroci viņam rokās. „Domā par mājām.” Pelēkais aizver acis. Strauji pagriezis, Ragnārs pārlauž viņa sprandu un lēni nogulda galvu atpakaļ sniegā. Pār kalnu grēdu atbalso spalgs raga sauciens. „Viņi atsauc medības,” saka Ragnārs. „Šodien nemirstība nav savas cenas vērta.”
Uzņemam ātrumu. Labajā pusē gar mežmalu vairākus kilometrus no mums uz savām nometnēm augstu kalnos tauru mugurās aizjāj ēdāji. Viņi mūs neredz, jo virzāmies cauri priežu taigai. Holideja caur sava ieroča tēmēkli noskatās, kā mednieku vienība nozūd aiz kāda pakalna. „Viņiem līdzi bija divi zelti,” viņa saka. „Nepazinu. Bet viņi vēl bija dzīvi.”
Visi jūtam saltumu kaulos.
Paiet vēl viena stunda, līdz no augšas ieraugām savu medījumu nelīdzenā sniega laukā, kas sašvīkāts ar dziļām šļūdoņa plaisām. Lauku ieskauj divas meža strēles. Aja un Kasijs izvēlējušies atklātu ceļu un nav turpinājuši skriet pa nodevīgo mežu, kurā zaudēja tik daudz pelēko. No viņu vienības palikuši pāri četri cilvēki. Trīs zelti un pelēkais. Viņiem mugurā melnas skarabĀdas, ko sedz kažokādas un apģērba kārtas, kas novilktas uzveiktajiem kanibāliem. Tā kā pārējā vienība meža dziļumā noslaktēta, viņi virzās uz priekšu galvu reibinošā ātrumā. Masku un kažokādās tērpto līdzīgo apveidu dēļ nevaram saprast, kurš no viņiem ir Kasijs, bet kura Aja.
Sākumā gribēju nogaidīt un uzbrukt no slēpņa, lai gūtu taktisku priekšrocību, bet tad atcerējos no kastītēm pazudušos optikas komplektus un pieņēmu, ka tos nēsā gan Kasijs, gan Aja. Ar infrasarkano staru lēcām viņi redzēs, ka slēpjamies zem sniega. Iespējams, ka redzēs mūs arī tad, ja noslēpsimies beigtu tauru vai roņu vēderos. Tādēļ lieku Ragnāram aizvest mani pa viņa atrasto taku, kas mums ļaus viņus apsteigt pārejā, kas tiem jāšķērso, un stāties pretī aci pret aci.
Kad četrotne nonāk mūsu izvēlētajā vietā, elsoju blakus Ragnāram, izklepodams aukstumu no sāpošajām plaušām. Apvilkuši improvizētas sniega kurpes, viņi skrien gar kādas šļūdoņa plaisas malu un saliekušies aiz sevis velk smago pārtiku un krājumus izdzīvošanai, kas salikti mazās pašdarinātās kamanās. Leģionāru izdzīvošanas prasmes kā no mācību grāmatas — paldies jāsaka Marsa lauku karaskolām. Visi četri uzvilkuši melnus optiskos sejsegus ar matētām stikla lēcām. Rēgaina sajūta, kad tie mūs ierauga. Ne optika, ne sejas maskas nenodod viņu sejas izteiksmes. Tādēļ rodas sajūta, ka viņi jau zinājuši, ka būsim šeit un gaidīsim viņus sniega lauka malā, lai aizšķērsotu ceļu.
Mans skatiens šaudās no viena pie otra. Kasiju var viegli atpazīt pēc auguma. Bet kura no četrotnes ir Aja? Nespēju izšķirties starp diviem plecīgiem zeltiem, kas īsāki par Kasiju. Tad ieraugu pie viņas jostas karājamies sava vecā slātes meistara ieroci.
„Aja!” saucu, novilkdams roņĀdas balaklāvu.
Kasijs noņem savu masku. Viņa mati ir sasvīduši, seja piesārtusi. Viņam vienīgajam ir pulsDūre, bet, spriežot pēc šāviņu pēdām uz mirušajiem kanibāliem mūsu ceļā, es zinu, ka tās lādiņam jābūt mazam. Viņa slāte izvijas tāpat kā pārējās. Tās izskatās pēc garām, sarkanām mēlēm, jo uz asmeņiem sasalušas asinis.
„Derov...” mūs ieraugot, satriekts nomurmina Kasijs. „Es redzēju, kā jūs nogrimāt...”
„Es peldu tikpat labi kā tu. Vai atceries?” Skatos aiz viņa. „Aja, vai ļausi Kasijam runāt tavā vārdā?”
Viņa beidzot atkāpjas no otra zelta un, nosējusi no vidukļa virvi, pie kuras piesietas pašdarinātās kamanas, nostājas blakus garajam bruņiniekam. Atklādama tumsnējo seju un kailo galvu, Aja noņem savu skarab-Adas masku. No viņas ceļas tvaiks. Viņa nopēta plaisas, kas izvijas sniegā, akmeņus un kokus, visus slēpņus laukā un prāto, no kuras puses uzbruks mani papildspēki. Eiropu viņa atceras gana labi, bet nekādi nevar zināt, kas bija mana kuģa komandā vai cik daudzi no tās izdzīvoja.
„Kroplis un traks suns,” viņa nomurrā, ar skatienu pakavēdamās pie Ragnāra, bet tad atkal uzlūkodama mani. Viņas skarabAda nav skarta. Vai tiešām, cīnoties ar obsidiāniem, viņa nav guvusi nevienu ievainojumu? „Skatos, ka tavs tēlnieks atkal salipinājis tevi kopā, rūsganais.”
„Pietiekami labi, lai es varētu nobeigt tavu māsu,” atbildu, nespēdams apvaldīt indi balsī. „Žēl, ka tā nebiji tu.” Aja neatbild. Cik reižu esmu atmiņā skatījis, kā viņa nonāvē Kvinnu? Cik reižu esmu skatījis, kā viņa nolaupa Lorna slāti, kad viņš bija miris no Šakāļa un Lailatas dūrieniem? Norādu uz ieroci. „Tas nepieder tev.”
„Tu piedzimi, lai kalpotu, nevis lai vārstītu muti, kropli. Neuzrunā mani.” Viņa pamet skatu uz debesīm, kur pie austrumu horizonta mirgo Foboss. Ap to zibsnī sarkanas un baltas gaismiņas. Tā ir kauja kosmosā,
un tas nozīmē, ka Sevro ir sagrābis kuģus. Bet cik daudz? Aja sarauc pieri un pārmij raižpilnus skatienus ar Kasīju.
„Šo brīdi esmu gaidījis ilgi, Aja.”
„Ak, mana tēva iemīļotākais mājdzīvnieks.” Aja nopēta Ragnāru. „Vai aptraipītais pārliecinājis tevi, ka ir pieradināts? Vai viņš ir tev stāstījis, kādu atalgojumu viņam patika saņemt pēc cīņas Cirkā? Pēc tam, kad aplausi bija izskanējuši un viņš bija nomazgājis no rokām asinis, lai apmierinātu viņa dzīvnieciskās tieksmes, tēvs sūtīja viņam jauniņas sārtās. Cik viņš bija kārs uz tām! Cik loti tās viņa bijās.” Viņas balss ir bez izteiksmes; Aju garlaiko šis ledus, šī saruna, mēs. Viņa grib tikai to, ko var no mums iegūt, un tas ir izaicinājums. Pēc visiem aiz muguras pamestajiem obsidiānu līķiem viņa joprojām nav nogurusi no asinīm. „Vai esi kādreiz redzējis, kā obsidiāni kopojas?” viņa turpina. „Tad tu padomātu divreiz, pirms noņemtu viņiem kaklasiksnas, rūsganais. Viņu tieksmes tu nevari pat iedomāties.”
Turēdams katrā rokā pa slātei, Ragnārs sper soli uz priekšu. Viņš attaisa baltās, no ēdājiem paņemtās kažokādas aizdari un ļauj tai nokrist sniegā. Cik savādi būt šeit, kur visapkārt ir tikai vējš un sniegs! Bez mūsu armijām, bez flotēm. Vienīgais, kas pasargās mūsu dzīvības, ir mazi metāla tinumi. Milzīgā Antarktīda smejas par mūsu niecību un pašu iedvesto nozīmīgumu, tā domā, cik viegli būtu apdzēst siltumu, kas kvēlo mūsu sīkajās krūtīs. Tomēr mūsu dzīvības ir daudz svarīgākas par trauslajiem augumiem, kas tās nes sevī.
Ragnāra solis ir zīme Mustangai un Holidejai kokos.
Tēmē precīzi, Holidej.
„Tavs tēvs mani nopirka, Aja. Apkaunoja mani. Padarīja par savu nelabo. Par radījumu. Bērns noslēpās sirds dziļumos. Cerība izdzisa. Es vairs nebiju Ragnārs.” Viņš uzliek uz krūtīm plaukstu. „Bet es esmu Ragnārs šodien, rīt, uz mūžiem. Es esmu virsotņu dēls, Sēfijas Klusētājas brālis, Likosas Derova un Sevro au Barkas brālis. Es esmu Tinosas vairogs. Es sekoju savai sirdij. Un, kad tavējā vairs nepukstēs, tu, nekrietnā bruņiniece, es izraušu to tev no krūtīm un izbarošu grifam no...”
Kasijs pēta robainās klintis un nīkuļojošos kociņus, kas kreisajā pusē ieskauj sniega lauku. Kad skatiens aizslīdējis līdz salauzītu zaru kaudzei pie kāda klinšu veidojuma, viņš samiedz acis. Tad nebrīdinājis pagrūž Aju uz priekšu. Viņa paklūp, un viņai tieši aiz muguras eksplodē pēdējā atlikušā pelēkā galva. Sniegs nošķīst ar asinīm, un no kalniem atbalso Holidejas raidītā šāviena rībiens. Sniegā ap Kasiju un Aju ietriecas vēl citas lodes. Izmantodama viņa ķermeni kā vairogu, fūrija paslēpjas aiz trešā zelta. Divas lodes ietriecas viņa skarabAdā un izskrien cauri izturīgajam polimēra materiālam. Kasijs noveļas uz pleca un izlieto lielāko daļu atlikušās pulsDūres jaudas. Piekalne eksplodē. Klintis kvēlo. Sprāgst. Sniegs izgaro.