Un šajā troksnī dzirdams, kā tiek atlaista stopa stiegra. To dzird arī Aja. Viņa kustas ātri. Pagriežas, kad Mustangas no meža izšautā bulta sānis lido uz viņas galvu. Aizlido garām dažus centimetrus. Kasijs izšauj uz Mustangas posteni pakalnā, sadragā kokus un pārkarsē akmeņus.
Nevaru noteikt, vai viņai trāpīts. Nevaru veltīt sekundes, lai paskatītos, jo abi ar Ragnāru izmantojam mirkli, lai uzbruktu — redzesloks koncentrēts, sirpjAsmens pieņem savu formu. Samazinām attālumu sniegā. Ar kvēlojošu pulsDūri rokā Kasijs pagriežas mirklī, kad lecu viņam virsū. Viņš izšauj. Tas ir vājš lādiņš, no kura izvairos, nokrizdams zemē un pavēlies pielēkdams kājās kā Likosas trumulis. Viņš izšauj vēlreiz. PulsDūre ir izlādējusies — baterija tukša no šāviena pa klintīm. Kā ar milzīgu nazi Ragnārs met ar vienu no savām slātēm Ajai. Viņa nepakustas. Tā ietriecas bruņiniecē. Uz mikli nodomāju, ka Ragnārs viņu nogalinājis. Taču tad Aja pagriežas pret mums, turēdama slātes rokturi labajā plaukstā.
Viņa to noķēra.
Atmiņā ataust visi Loma brīdinājumi par Aju, un mani pārņem drūmas priekšnojautas. „Nekad necīnies ar upi un nekad necīnies ar Aju.”
Visi četri triecamies kopā, pārvērsdamies neveiklā parkšķošu pātagu un žvadzošu asmeņu jūklī. Atsperamies, griežamies un liecamies. Mūsu slātes ir tik ātras, ka pašu skatieni nespēj izsekot. Aja diagonāli cērt man pa kājām, kad mēģinu trāpīt pa viņējām; Ragnārs un Kasijs ar straujiem grūdieniem neskatoties mērķē viens otram kaklā. Mūsu stratēģijas ir identiskas. Tas iznāk tik neveikli, ka visi gandrīz nogalinām viens otru pirmajā pussekundē. Tomēr katrs manevrs netrāpa par mata tiesu.
Pašķiramies. Atkāpjamies atmuguriski. Mūsu sejās drūmi smaidi — savāds biedriskums, jo atceramies, ka visi runājam vienā un tajā pašā kara valodā. Visi no tās naidpilnās cilvēku sugas, par kuru Dejotājs man stāstīja, pirms tiku izgrebts, kuru vidū Lorns nodzīvoja visu savu mūžu, vienlaicīgi tos nicinādams.
Esmu pirmais, kurš sašķaida savādo mieru lauskās. Šaujos uz priekšu un raidu Kasija labajā sānā strauju dūrienu virkni, aizvilinādams viņu prom no Ajas, lai Ragnārs var uzveikt fūriju divcīņā. Kasijam aiz muguras sprādziena gruvešos sakustas Mustanga. Viņa skrien pa sniegu ar milzīgu obsidiānu stopu rokā. Tomēr mūs joprojām šķir piecdesmit metri. Divreiz situ ar slātes pātagu pa Kasija kājām un savelku to asmeni, kad viņš mērķē diagonālu cirtienu man pa galvu. Pārtverot to slātes izliekumā, trieciens satricina visu manu roku. Viņš ir spēcīgāks par mani. Ātrāks nekā pēdējoreiz, kad cīnījāmies. Un tagad ir trenējies cīņai pret izliektu asmeni. Viņu bez šaubām trenējusi Aja. Viņš atspiež mani atpakaļ. Paklūpu un krītu, starp viņa kājām redzu, kā viens otram virsū metas fūrija un aptraipītais. Viņa iedur Ragnāram kreisajā augšstilbā.
Gaisā čukst vēl viena bulta. Tā ietriecas Kasija mugurā. Viņa ska-rabAda iztur. Zaudējis līdzsvaru, viņš vēlreiz cērt secīgā astoņu kustību virknē. Metos atpakaļ mirklī, kad slāte nošņāc tur, kur tikko bija mana galva. Nokrītu sniegā dažus centimetrus no dziļas šļūdoņa plaisas malas. Kad tuvojas Kasijs, pietraušos kājās, šūpodamies uz pašas malas, atvairu vēl vienu cirtienu no augšas. Krītu atmuguriski un no visa spēka atgrūžos no plaisas malas, lai piezemētos otrā pusē un veikli izvairītos no viņa uzbrukuma. Kasijam aiz muguras redzu, kā Aja griežas zem Ragnāra cirtiena un iecērt viņam pacelē. Viņa Ragnāru nokausē.
Pārlēcis bedri, Kasijs man seko un cērt no augšpuses. Nobloķēju viņa asmeni. Tas būtu uzšķērdis mani no pleca līdz pat pretējam gurnam. Iemetu viņam sejā akmeni. Pielecu kājās. Māņu kustībā viņš cērt lejup vēlreiz, pagriež plaukstas locītavu un triec asmeni pret maniem ceļgaliem.
tik tikko izvairījies, klupu sānis. Viņš pārvērš savu slāti pātagā, met to man kājās un, parāvis tās, gāž mani gar zemi. Nokrītu. Viņš iesper man pa krūtīm. Man aizsitas elpa. Kasijs uzkāpj uz manas plaukstas locītavas, piespiež manu slāti pie zemes un ar apņēmības masku uz sejas jau grasās iegrūst savējo man sirdī.
„Apstājies/” sauc Mustanga. Viņa stāv divdesmit metrus tālāk un ir notēmējusi savu loku pret Kasiju. Roka trīs no uzvilktās stiegras sprieguma. „Es tevi nošaušu.”
„Nē,” viņš saka. „Tu ne...”
Stiegra tiek atlaista. Kasijs parauj slāti augšup, lai novirzītu bultu. Viņš ir lēnāks par Aju un nepagūst. Robotais dzelzs uzgalis ietriecas rīklē un izduras kakla otrā pusē; spalvas bultas galā saskrāpē viņa zodu. Asinis nešķīst. Atskan tikai gaļīgs, mitrs gārdziens. Viņš nokrīt uz muguras. Smagi atsitas pret zemi.
Kasijs rīstās. Atbaidoši raustās. Viņš sagrābj bultu un spārda kājas. Viņš šņāc pēc elpas, acis tikai dažas collas no manējām. Mustanga piesteidzas pie manis. Pietraušos kājās tālāk no Kasija un, paķēris no sniega slāti, izstiepju to pret viņa krampju sagrābto ķermeni.
„Esmu prīmā,” saku, atrāvis skatu no sava senā drauga, zem kura, cīnoties pēc dzīvības, krājas asiņu lāma. „Palīdzi Ragnāram!”
Aiz Kasija auguma redzam, kā aptraipītais un Aja virpuļodami cīnās plaisas malā. Sniegu ap viņiem iekrāsojušas asinis. Tās visas nākušas no Ragnāra. Tik un tā viņš atspiež bruņinieci atpakaļ, no viņa rīkles veļas nikna dziesma. Viņš tai sit. Nomāc ar saviem divsimt piecdesmit kilogramiem svara. Viņu asmeņi šķeļ dzirksteles. Nespēdama sacensties ar izraidītā Virsotņu prinča dusmām, viņa tā priekšā atkāpjas. Papēži slīd sniegā. Roka dreb. Viņa liecas prom no Ragnāra. Liecas kā vītols. Viņš savu dziesmu auro skaļāk. „Nē,” nomurminu. „Nošauj viņu!” saku Mustangai.
„Viņi ir pārāk tuvu...”
„Vienalga!”
Mustanga izšauj. Bulta aizšaujas garām dažas collas no Ajas galvas. Tam vairs nav nozīmes. Ragnārs jau ir iekritis lamatās, ko sieviete viņam izlikusi. Mustanga to vēl neredz. Viņa ieraudzīs. Tās ir vienas no daudzām, ko man iemācīja Lorns. Tādas, ko Ragnārs nevar būt apguvis, jo viņam nekad nav bijis slātes skolotāja. Viņam ir bijis tikai viņa niknums un gadiem ilga pieredze cīņā ar cietiem ieročiem, nevis pātagu. Mustanga nospriego vēl vienu bultu. Un Ragnārs cērt lejup, atvēzējies pār galvu kā kalējs. Aja paceļ savu cieto asmeni, lai atvairītu cirtienu. Viņa ieslēdz pātagas režīmu. Asmens sašļūk. Paredzot, ka būs jāsastopas ar cietas poliēna šķiedras pretestību, Ragnārs koncentrē visu savu svaru sitienā tukšam gaisam. Viņš ir gana sportisks, lai palēninātu kustību un neietriektu asmeni zemē, un cīņā ar citu pretinieku viņš būtu viegli atguvies. Tomēr Aja bija labākā Lorna au Arka skolniece. Viņa jau griežas sānis, savelk pātagu asmenī un izmanto savu inerci, lai pabeidzot griezties sānis cirstu Ragnāram. Kustība ir vienkārša. Lakoniska. Kā vienai no balerīnām, izpildot fouette,, ko Mustanga un Roks vēroja Agejas Operas namā, kamēr es mācījos pie Lorna. Ja es neredzētu asinis, kas iekrāso viņas asmeni un smalkā lokā aizšķīst pār sniegu, būtu pārliecināts, ka viņa netrāpīja.
Aja trāpa vienmēr.
Ragnārs mēģina pagriezties un stāties viņai pretī, bet kājas viņu nodod. Saļimst zem viņa. Plašais ievainojums kā asiņains smaids pār viņa balto roņĀdu. Aja iegriezusi viņa muguras lejasdaļā, cauri mugurkaulam un vēderā līdz pat nabai. Ragnārs saļimst pie aizas malas. Slāte aizslīd pa ledu. Iegaudojos aiz niknuma, dragājošā neticībā un metos Ajai virsū, bet Mustanga, skriedama man blakus, izšauj no stopa. Aja izvairās no Mustangas bultām un iedur Ragnāram vēderā vēl divas reizes, lai gan viņš jau guļ, saķēris savu ievainojumu. Viņa augums noraustās. Asmens iegrimst un izslīd. Aja ieņem kaujas stāju, gatavodamās pretoties man, bet tad iepleš acis. Viņa atkāpjas, brīnīdamās par kaut ko debesīs man virs galvas. Mustanga divreiz strauji izšauj. Aja rausta galvu. Viņa izvairās no mums, atmuguriski pagriezdamās uz aizas malas. Ledus zem viņas kājām drūp un ielūst bedrē. Viņa vicina rokas, bet nespēj atgūt līdzsvaru, mūsu skatieni mirkli sastopas, un Aja līdz ar ledu iegāžas tumsā ar galvu pa priekšu.