Tauki! Atdalās centuriona pieres priekšdaļa. Pret sienu atsitas kaut kāds metāls. Blenžu uz centurionu, un mans prāts nesaprot, kāpēc viņam vairs nav sejas. Patiks! Tauks! Paukš! Pauki! Krakšķ sīkas pirkstu locītavas. No tuvējo dragūnu galvām gaisā izšaujas sarkana migla. Tā nosēžas man uz sejas. Paliecu galvu sānis. Viņiem aiz muguras sieviete ar riekst-koža žokli nevērīgi slāj caur to rindām un tiešā trāpījumā šauj pakaušos. Pārējie steigšus velk laukā ieročus un nepagūst pat izteikt lāstus, kad otrs pelēkais no savas vietas pie durvīm ar vecmodīgu šaujampulvera ložu šaujamo jau nogāzis vēl piecus. Uz stobra klusinātājs, lai viss būtu mierīgi un bez trokšņa. Pirmie pret grīdu atsitas un sarkanās peļķēs paliek obsidiāni.
„Tīrs,” saka sieviete.
„Plus divi,” atbild vīrietis. Viņš nošauj dzelteno ārstu, kurš mēģinājumā izbēgt rāpo uz durvīm, tad uzliek kāju Danto uz krūtīm. Pelēkais viņā blenž, asiņodams no brūces zem zoda.
„Trig... kāpēc...”
„Arējs sūta sveicienus, jūkli.” Pelēkais iešauj Danto starp acīm, tieši zem kaujas ķiveres malas, un pagriež savu ieroci ar stobru uz augšu, nopūš dūmus un ieliek to makstī pie kājas. „Tīrs.”
Manas lūpas aiz uzpurņa kustas un pūlas izteikt kādu sakarīgu domu. „Kas... jūs esat...” Pelēko sieviete pabīda kādu līķi nost no ceļa.
„Mani sauc Holideja ti Nakamura. Tas ir mans mazais brālis Trigs.” Viņa jautājoši sarauc rētas pārrautu uzaci. Platā seja nosēta ar vasarrai-bumiem. Deguns tik plakans, it kā būtu sasists. Acis pelēkas un šauras, „īstais jautājums ir — kas esi tu?”
„Kas esmu es?” murminu.
„Mēs atnācām pēc Pļāvēja. Bet, ja tas esi tu, man liekas, ka būs jāprasa atpakaļ mūsu nauda.” Pēkšņi viņa piemiedz ar aci. „Es jokoju, ser.”
„Holidej, izbeidz! ” Trigs, kā mani aizstāvēdams, pastumj viņu malā. „Vai tu neredzi, ka viņš ir kontuzēts?” Izstiepis rokas, Trigs man uzmanīgi tuvojas un runā mierinošā balsī. „Ar jums viss ir prīmā, ser. Mēs esam šeit, lai jūs izglābtu.” Viņa teiktais skan neveiklāk, ne tik pārdomāti kā Holidejai. Kad viņš sper vēl vienu soli, saraujos. Meklēju viņa rokās ieroci. Viņš man kaut ko nodarīs. „Tikai atslēgsim jūs. Tas arī viss. To taču jūs gribat, ja?”
Tie ir meli. Šakāļa triks. Viņam ir tetovējums ar XIII. Šie ir prēto-rieši, nevis Arēja dēli. Meļi. Slepkavas.
„Ja jūs negribat, es neslēgšu vaļā.”
Nē. Nē, viņš nogalināja sargus. Viņš ir ieradies palīdzēt. Tā jābūt. Noraizējies paloku galvu un ļauju Trigam nostāties man aiz muguras. Es viņam neuzticos. Gandrīz gaidu adatas dūrienu. Kādu pavērsienu. Tomēr mans risks tiek atalgots, jūtu tikai to, ka rokas atbrīvojas. Rokudzelži tiek atslēgti. Nokrakšķ plecu locītavas, un pirmo reizi deviņu mēnešu laikā es vaidēdams atliecu rokas ķermeņa priekšā. Tās trīc no sāpēm. Nagi izauguši gari un briesmīgi. Bet šīs rokas atkal pieder man. Pielecu kājās, lai bēgtu, un sabrūku uz grīdas.
„Lēnāk... lēnāk!” ieceldama mani atpakaļ krēslā, saka Holideja. „Mierīgāk, varoni! Tavi muskuļi ir nenormāli atrofējušies. Vajadzēs nomainīt eļļu.”
Trigs atgriežas un nostājas manā priekšā ar šķību smaidu atklātajā, zēniskajā sejā; par spīti diviem zeltītu asaru lāšu tetovējumiem, kas rit no viņa labās acs, viņš nav ne tuvu tik biedējošs kā māsa. Viņš izskatās pēc uzticama medību suņa. Trigs uzmanīgi noņem man no sejas uzpurni, tad iztrūcies kaut ko atceras. „Man jums kas jāiedod, ser!”
„Ne tagad, Trig.” Holideja pamet skatu uz durvīm. „Katra sekunde ir dārga.”
„Viņam tas ir vajadzīgs,” viņš zem deguna nomurmina, tomēr pagaida, kad Holideja pamās, un tikai tad izvelk no savas bruņu somas ādas saini. Viņš sniedz to man. „Tā ir jūsu, ser. Paņemiet to!” Viņš jūt, ka vilcinos. ,,Ei, par rokudzelžiem es taču nemeloju?”
„Nē...”
Pastiepju rokas, un viņš ieliek ādas saini man plaukstās. Drebošiem pirkstiem pavelku auklu, kas satur saini kopā, un sajūtu tā satura spēku, vēl pirms ieraugu nāvējošo mirdzumu. Izbijušās no tā tāpat kā acis no gaismas, manas rokas gandrīz nomet dāvanu uz grīdas.
Tā ir mana slāte. Tā pati, ko man iedeva Mustanga. Tā, ko nu jau esmu pazaudējis divreiz. Vienreiz Kārnām, bet otrreiz manā Triumfā, kur to paņēma Šakālis. Tā ir balta un gluda kā bērna pirmais zobs. Mani pirksti slīd pār auksto metālu un sāls traipiem izraibināto teļādu, ar ko nosiets rokturis. Pieskāriens atmodina melanholiskas atmiņas par sen zudušu spēku un aizmirstu siltumu.
Prātā atgriežas lazdu riekstu smarža, kas aizved mani atpakaļ uz Loma treniņu zālēm, kur viņš mani skoloja, kamēr blakus virtuvē viņa iemīļotākā mazmeitiņa mācījās cept kūkas.
Slāte slīd cauri gaisam tik skaista, tik maldinoši solīdama varu. Asmens stāstīs man, ka esmu dievs, tāpat kā to ir darījis cilvēku paaudzēm pirms manis, tomēr nu es zinu, kādi tie ir meli. Es zinu, cik briesmīgu cenu tas licis cilvēkiem samaksāt par lepnumu.
Ir biedējoši to atkal turēt rokās.
Pārveidodamās izliektā sirpjAsmenī, tā čerkst kā zeinesčūskas riesta kauciens. Kad to redzēju pēdējoreiz, asmens bija tīrs un gluds, bet tagad baltajā metālā ņirb iegrebti tēli. Paliecu asmeni, lai labāk redzētu virs spala iestrādātos attēlus. Apdullis blenžu. Man pretī raugās Ēo. Metālā iegrebts viņas portrets. Mākslinieks viņu attēlojis nevis uz ešafota — brīdī, kas uz visiem laikiem simbolizēs viņas dzīvi pārējiem -, bet gan kā meiteni, ko mīlēju. Matiem jūklī vijoties ap pleciem, viņa ir pieliekusies un grasīdamās smaidīt plūc no zemes hemantes ziedu. Virs Eo tēla mans tēvs uz atvadām skūpsta māti pie mūsu māju sliekšņa. Tuvāk asmens galam redzu Leannu, Lorenu un sevi, tērptus oktobra nakts maskās un dzenoties pakaļ Kīrcnam kādā tunelī. Tā ir mana bērnība.
Lai arī kurš šo mākslas darbu radījis, viņš mani pazīst.
„Zelti zobenos iegrebj savus darbus. Grandiozos, vardarbīgos mēslus. Bet Arējs domāja, ka tu gribētu redzēt cilvēkus, kurus mīli,” Trigam aiz muguras klusi saka Holideja. Viņa pār plecu palūkojas uz durvīm.
„Arējs ir miris.” Pētu viņu sejas, meklēdams tajās nodevību. Redzu acīs ļaunu spīdumu. „Jūs atsūtīja Šakālis. Tas ir triks. Slazds. Lai aizvestu jūs uz Arēja dēlu bāzi.” Mans tvēriens ap slātes rokturi saspringst. „Lai mani izmantotu. Jūs melojat.”
Raizēdamās par ieroci manā rokā, Holideja atkāpjas. Toties Trigu manas apsūdzības ir satriekušas. „Melojam? Jums? Mēs jūsu dēļ mirtu, ser! Mēs būtu miruši par Persefoni... Ēo!” Viņš ar pūlēm rod vārdus, un es sāku nojaust, ka viņš pieradis ļaut runāt māsai. „Aiz šīm sienām jūs gaida armija, vai saprotat? Armija, kas gaida atgriežamies tās... tās dvēseli.” Viņš lūdzoši paliecas tuvāk, bet Holideja pār plecu met skatu uz durvīm. „Mēs esam no Dienvidu Klusā okeāna, Zemes apakšgala. Man likās, ka sagaidīšu savu beidzamo stundu, tur sargājot labības torņus. Tomēr esmu šeit. Uz Marsa. Un mūsu vienīgais uzdevums ir nogādāt jūs mājās...”
„Esmu sastapis labākus meļus pārjums,” novelku.
„Piekāst!” Holideja sniedzas pēc sava viedpulksteņa.
Trigs mēģina viņu apturēt. „Arējs teica, ka tas domāts tikai ārkārtas gadījumiem. Ja viņi uzlauzīs signālu...”
„Paskaties uz viņu! Šis ir ārkārtas gadījums!” Holideja noņem savu viedpulksteni un pamet to man. Tiek veikts savienojums ar citu ierīci. Displejs mirgo zils, tas gaida, kad otrā pusē kāds atbildēs. Kad pagriežu to rokā, gaisā pēkšņi parādās manas dūres izmēra hologramma, kurā redzama dzelkšņaina ķivere. No tās drūmi mirdz sarkanas acis.