30. KLUSĒTĀJA
Ajas vairs nav. Plaisa šļūdonī ir dziļa, tās malas sašaurinās dziļi tumsā. Steidzos atpakaļ pie Ragnāra, bet Mustanga tur stopu gatavībā un skatās augšup uz pakalniem un mākoņiem. Viņai palikušas tikai trīs bultas. „Es neko neredzu,” viņa saka.
„Pļāvēj,” zemē gulēdams, nomurmina Ragnārs. Viņa krūtis cilājas. Smagi velkas elpa. No viņa uzšķērstā vēdera plūst tumšas asinis. Kad viņš jau bija pakritis, Aja ar abiem dūrieniem būtu varējusi viņu ātri piebeigt. Tā vietā viņa sadūra Ragnāra vēderu, lai viņš mirstot ciestu sāpes. Notraipījies sarkans līdz elkoņiem, mēģinu aizspiest pirmo ievainojumu, bet asiņu ir tik daudz, ka pat nezinu, ko iesākt. To, ko Aja izdarījusi, ar miesas atjaunotāju nevar vērst par labu. Tas viņu pat nevarēs saturēt kopā. Acīs kož asaras. Gandrīz neko neredzu tām cauri. No brūces garo tvaiki. Manus nosalušos pirkstus dursta asins siltums. Ragnārs bālē, skatīdamies uz asinīm, un ar kauna izteiksmi sejā čukst atvainošanās vārdus.
„Tie varētu būt kanibāli,” Mustanga prāto par to, kas novērsa Ajas uzmanību. „Vai viņš var paiet?”
„Nē,” izdvešu. Būdama stoiskāka par mani, Mustanga palūkojas uz Ragnāru.
„Mēs nedrīkstam šeit palikt,” viņa saka.
Neliekos ne zinis. Esmu redzējis mirstam pārāk daudz draugu, lai ļautu Ragnāram iet. Es aizvedu viņu cīnīties ar Aju. Es pārliecināju viņu
atgriezties mājās. Es neļaušu viņam izdzist. Esmu viņam parādā vismaz tik daudz. Vienalga, vai tas ir muļķīgi vai nē, es viņu aizsargāšu pat tad, ja tas būs pēdējais, ko darīšu. Es atradīšu kādu iespēju viņu izglābt, aizvest viņu pie dzeltenā. Pat tad, ja atnāks kanibāli. Es viņu nepametīšu pat tad, ja tas man maksās dzīvību. Tomēr to iedomāties nenozīmē izdarīt. Tas nedod man burvju spējas. Lai ko es izdomātu, šķiet, ka pasaule ir apņēmusies to nepieļaut.
„Pļāvēj...” Ragnārs izdveš vēlreiz.
„Taupi spēkus, mans draugs. Lai tiktu no šejienes prom, tev vajadzēs tos visus.”
„Viņa bija veikla. Tik veikla.”
„Viņas vairs nav,” saku, lai gan nevaru droši zināt.
„Vienmēr biju sapņojis par labu nāvi.” Atkal aptvēris, ka mirst, Ragnārs nodrebinās. ,,Sī nešķiet laba.”
Viņa teiktais man no krūtīm izvilina elsas. „Ir jau labi,” apņēmīgi saku. „Būs labi. Kad salāpīsim tevi. Mikijs tevi sašūs, būsi kā jauns. Dabūsim tevi līdz virsotnēm. Izsauksim evakuatorus.”
„Derov...” bilst Mustanga.
Ragnārs pamatīgi samirkšķina acis, mēģinādams koncentrēt skatienu. Viņš ar roku sniedzas pret debesīm. „Sēlij...”
„Nē. Tas esmu es, Ragnār. Derovs,” saku.
„Derov...” Mustanga uzstājīgi neatlaižas.
„Kas ir?” nepacietīgs atsaucos.
„Sēfija...” Ragnārs norāda. Sekoju viņa pirkstam, kas rāda debesīs. Neko neredzu. Tikai plāni mākoņi slīd pa vējam, kas pūš no jūras. Dzirdu tikai to, kā klepo Kasijs, čīkst Mustangas stops un klibodama pār sniegu pie mums nāk Holideja. Tad ieraugu, kāpēc Aja aizbēga — mākoņus šķeļ trīs tūkstošus kilogramu smags, spārnots plēsējs. Lauvas ķermenis. Spārni, priekškājas un galva kā ērglim. Baltas spalvas. Melns, izliekts knābis. Galva tik liela kā pieaudzis sarkanais. Grifs ir milzīgs, tā spārnu apakša apgleznota ar kliedzošām debeszilu dēmonu sejām. Tie plešas desmit metru platumā, kad dzīvnieks manā priekšā nolaižas sniegā. Zeme nodreb. Manī veras blāvi zilas acis, melnais knābis apgleznots ar baltiem
simboliem un aizsardzības zīmēm. Tā mugurā sēž slaida, .šausminoša sieviete, kura sērīgi pūš baltā ragā.
No mākoņiem atbalso vēl citi ragi, un kalnu grēdā smagi piezemējas vēl divpadsmit grifi — daži pieķeras pie asajām klinšu sienām virs mums, citi kārpa sniegu. Pirmā grifa jātniece, tā, kura iepūta ragā, no galvas līdz kājām ietinusies netīri baltā kažokādā un nēsā kaula ķiveri, ko izrotā viena vienīga zilu spalvu rinda, kas sniedzas līdz pat skaustam. Neviena no jātniecēm nav īsāka par diviem metriem.
„Saules bērni,” viena no tām iesaucas savā gausajā izloksnē un piesteidzas pie savas klusās vadones sāniem. Mūs uzrunājusī novelk ķiveri, atklādama mežonīgu seju, tās āda sabiezējusi no rētām un pīrsingiem, viņa nometas uz ceļa un pieskaras pierei ar cimdoto plaukstu, lai izrādītu cieņu. Uz viņas sejas uzspiests zils plaukstas nospiedums. „Mēs ieraudzījām liesmu debesīs...” pamanot manu sirpjAsmeni, viņas balss apsīkst.
Ieraudzījušas mūsu matus un acis, arī pārējās jātnieces novelk ķiveres un steidz nokāpt no grifiem. Starp jātniecēm nav neviena vīrieša. Sieviešu sejas rotā lieli debeszili plaukstu nospiedumi, kuru centrā uzzīmēta neliela acs. Pār viņu mugurām vijas garās bizēs sapīti balti mati. No smagu plakstu apakšas mūsos lūkojas melnas acis. Degunos, lūpās un ausīs izdurti dzelzs un kaula pīrsingi. Tikai viņu vadone nav noņēmusi ķiveri un nometusies ceļos. Viņa kā transā sper soli mums pretī.
„Māsa,” dveš Ragnārs. „Mana māsa.”
„Sēfija?” atkārto Mustanga, uzmezdama skatu melnajām cilvēku mēlēm, kas savērtas uz trofeju āķa pie obsidiānu sievietes kreisā gurna. Viņa nenēsā cimdus. Plaukstu virspuses izrakstītas ar tetovējumiem.
„Vai tu mani atpazīsti?” ķērkst Ragnārs. Kad jātniece nāk tuvāk, drebošās lūpas mēģina savilkties smaidā. „Tev jāpazīst.” Jātniece aiz maskas pēta viņa rētas. Tumšās acis ieplestas. „Es tevi atpazīstu,” Ragnārs turpina. „Atpazītu, ja pasaulē vairs nebūtu gaismas un mēs būtu veci un savītuši.” Viņš sāpēs nodreb. „Ja ledus būtu izkusis un vējš apstājies.” Viņa soli pa solim tuvojas. „Es tev iemācīju četrdesmit deviņus ledus vārdus... trīsdesmit četras vēja elpas.” Viņš pasmaida. „Lai gan tu vienmēr atcerējies tikai trīsdesmit divas.”
Viņa neatbild, bet pārējās jātnieces jau čukst viņa vārdu un skatās u z mums, tā kā pavadu viņu un man rokās izliekts asmens, viņas jau izskaitļojušas, kas es esmu. Ragnārs turpina, izlikdams balsī pēdējos spēkus.
„Es nesu tevi uz pleciem vērot piecus Lūzumus. Un ļāvu pīt matos tavas lentes. Un spēlējos ar lellēm, ko šuvi no roņa ādas, un apmētāju ar sniega pikām veco Vīzkāji. Es esmu tavs brālis. Un, vai atceries, ko tev teicu, kad Raudošās saules vīri aizveda mani un mūsējo pulku uz Važu zemēm?”
Par spīti ievainojumam, no šī vīra staro vara. Šī ir viņa zeme. Šīs ir viņa mājas. Un viņš šeit ir tikpat milzīgs, kā es biju, vadot savu nagUrbi. Viņa gravitācija velk Sēfiju tuvāk. Viņa nokrīt uz ceļiem un novelk savu kaula ķiveri.
Sēfija Klusētāja, Ālijas Sniegazvirbules izslavētā meita, ir nesamākslota un majestātiska. Skarbu seju. Tā atgādina kraukli. Viņas acis pārāk mazas, pārāk tuvu kopā. Lūpas plānas, aukstumā sazilējušas un vienmēr domīgi savilktas. Baltie mati kreisajā pusē izskūti, bet labajā sapīti krīt līdz pat viduklim. Bālās galvas kreisajā pusē vīd zilpelēks spārna tetovējums, ko ielenc astrālās rūnas. Tomēr starp obsidiāniem neatkārtojamu un par to apbrīnas objektu viņu padara tas, ka ādu neizraibina ne bedrītes, ne rētas. Viņas vienīgā rotaslieta ir viens stienītis deguna sieniņā. Kad viņa samirkšķina un palūkojas uz Ragnāra ievainojumu, mani caururbj zilu acu skatiens, kas uztetovēts uz viņas plakstiem.