Viņa pastiepj roku pretī brālim nevis tāpēc, lai viņam pieskartos, bet gan tāpēc, lai justu elpu, kas izgaro no deguna un mutes. Ragnāram ar to nepietiek. Viņš sagrābj viņas roku un dedzīgi piespiež to sev pie krūtīm, lai viņa justu dziestošos sirdspukstus. Viņa acīs sanesušās prieka asaras. Un, kad asaras norit pār Sofijas vaigiem, sašvīkājot zilo kaujas krāsojumu, Ragnāra balss aizlūst. „Es tev teicu, ka atgriezīšos.”
Viņas skatiens no Ragnāra izseko Ajas pēdas, kas aizved plaisā. Viņa noklakšķina mēli, un četras valkiras nostiprina ledū virves un nolaižas lejā, lai uzmeklētu Aju. Pārējās sargā savu karavadoni un vēro pakalnus, turēdamas gatavībā elegantos rekursīvos lokus. „Mums jāaizved viņš uz virsotnēm,” saku viņu valodā. „Pie jūsu samaņa.”
Sēfija uz mani neskatās. „Par vēlu.” Ragnāra baltajā bārdā ķeras sniegpārslas. „Ļauj man nomirt tepat. Uz ledus. Zem klajām debesīm.”
„Nē,” murminu. „Mēs varam tevi izglābt!”
Pasaule šķiet ļoti tāla un nesvarīga. Viņa asinis turpina plūst, bet manā draugā vairs nav skumju. Sēfija ir tās aizdzinusi.
„Nāve nav nekas īpašs,” viņš man saka, lai gan zinu, ka Ragnārs par to nav tik pārliecināts, kā gribētu. „Ne tad, ja esi dzīvojis.” Viņš smaida, mēģinādams mani mierināt pat tagad. Tomēr Ragnāra sejā redzama netaisnība, kas nodarīta viņa dzīvei un iedzinusi nāvē. „Par to varu pateikties tev. Bet... daudz kas vēl nav paveikts. Sēfij.” Smagu un sausu mēli viņš norij siekalas. „Vai mani vīri jūs atrada?” Noliekusies pie brāļa, Sēfija paloka galvu; viņas baltos matus pluina vējš. Ragnārs paskatās uz mani. „Derov, es zinu — tu domā, ka pietiks ar vārdiem,” Ragnārs saka izcilo valodā, lai Sēfija nesaprastu. „Ar tiem nepietiks. Ne pie manas mātes.” Lūk, ko viņš man nebija izstāstījis. Lūk, kāpēc Ragnārs bija tik kluss uz kuģa, kādēļ nesa uz saviem pleciem kādas šaubas. Viņš atgriezās mājās, lai nogalinātu savu māti. Un tagad viņš dod man atļauju to izdarīt. Pametu skatu uz Mustangu. Arī viņa to dzirdēja, un viņas sejā ir skaidri lasāmas sirdssāpes. Tik vien bija — mans sadragātais muļķa sapnis par labāku pasauli arī manam mirstošajam draugam. Viņš sāpēs nodreb, un, negribēdama ilgāk noskatīties viņa ciešanās, Sēfija no zābaka izvelk nazi. Ragnārs pakrata galvu un pamāj man. Viņš grib, lai to izdaru es. Kratu galvu, it kā varētu kaut kā pamosties no šī murga. Sēfija nikni skatās uz mani, izaicinādama neievērot viņas brāļa pēdējo gribu.
„Es miršu kopā ar draugiem,” saka Ragnārs.
Neko nejuzdams, ļauju slātei ieslīdēt rokā un paceļu to virs viņa krūtīm. Ragnāra miklajās acīs beidzot ir miers. Varu viņam palīdzēt, tikai būdams stiprs.
„Pasveicināšu Ēo. Uzcelšu tev namu tavu tēvu ielejā. Tas būs blakus manējam. Piebiedrojies man, kad mirsi.” Viņš pasmīn. „Bet es neesmu celtnieks. Tāpēc nesteidzies. Mēs pagaidīsim.”
Pamāju, it kā joprojām ticētu ielejai. It kā domātu, ka tā gaida mani un viņu. „Tava tauta būs brīva,” saku. „Zvēru pie savas dzīvības. Un mēs
drīz tiksimies.” Ragnārs smaidīdams veras debesis. Sēfija steidzīgi iespiež viņa plaukstā cirvja rokturi, lai viņš mirtu kā karotājs ar ieroci rokā un iegūtu sev vietu Valhallas zālēs.
„Nē, Sēfij,” viņš saka, palaidis cirvi vaļā un sagrābis kreisajā saujā sniegu, bet labajā viņas plaukstu. „Dzīvo kaut kā vairāk dēļ.” Viņš paloka galvu un dod man zīmi.
Vējš mūs šausta.
Snieg.
Ragnārs vēro debesis, kurās mirgo aukstās Fobosa gaismas, un es klusi iestumju metālu viņa sirdī. Nāve nāk kā nakts, un es nezinu, kurā brīdi gaisma viņu pamet, kad sirds vairs nepukst un acis vairs neredz. Tomēr zinu, ka viņa vairs nav. Jūtu to salā, kas ielavās sirdī. Vientuļā, izsalkušā vēja auros un draudīgajā klusumā, kas vīd Sēfijas Klusētājas melnajās acīs.
Mans draugs, mans aizstāvis Ragnārs Volārs ir pametis šo pasauli.
31. BĀLĀ KARALIENE
Esmu bēdu notrulināts. Nespēju padomāt ne par ko citu kā vien Sevro reakciju, kad viņš uzzinās, ka Ragnārs miris. To, kā mani brāļa un māsas bērni vairs nekad neiepīs nevienu lenti draudzīgā milža matos. Daļa manas dvēseles ir zudusi un nekad vairs neatgriezīsies. Viņš bija mans aizstāvis. Viņš sniedza spēku tik daudziem. Tagad bez viņa turos pie valkīras muguras, kad viņas grifs paceļas spārnos prom no asiņainā sniega. Pat tad, kad, varenā dzīvnieka spārnu nests, lidoju cauri mākoņiem un pirmoreiz ieraugu Valkīru virsotnes, nejūtu apbrīnu. Tikai bezspēku.
Virsotnes ir izliekta, reibinoša kalnu smaiļu virkne, kas tik absurdi pēkšņi paceļas virs arktiskajiem līdzenumiem, ka to varētu būt radījis tikai sazvērējies un maniakāls zelts, kura rīcībā ir Lavloka dzinēja vadība, iespēja piecdesmit gadus veikt tektoniskas manipulācijas, kā arī Saules sistēmas vērti resursi. Un tas viss droši vien tikai tādēļ, lai paskatītos, vai viņš to varēs. Dučiem akmens smaiļu savijas kopā kā spītīgi mīļākie. Tās ieskauj migla. Virsotnēs grifi vij ligzdas, bet zemāk — vārnas un ērgļi. Pie augstas klinšu sienas ķēdēs iekārti septiņi skeleti. Ledus notraipīts ar asinīm un dzīvnieku izkārnījumiem. Šo vietu par mājām sauc vienīgā rase, kas jebkad apdraudējusi Zeltu. Un mēs te ierodamies, nosmērējušies ar tās trimdā izraidītā prinča asinīm.
Sofija un viņas jātnieces pārmeklēja plaisu, kurā iekrita Aja; viņas atrada tikai pēdu nospiedumus. Līķa nebija. Asiņu nebija. Nebija nekā, ar
ko remdēt niknumu, kas kvēlo Sēfijas krūtis. Es domāju, ka tad, ja viņas nebūtu izdzirdējušas tālumā bungu rīboņu, Sēfija būtu palikusi sēžam pie brāļa mirstīgajām atliekām stundām ilgi. Ēdāji bija sapulcējuši lielākus spēkus un iecerējuši izaicināt valkīras, lai noskaidrotu, kam pieder tiesības uz kritušajiem dieviem.
Dusmas izķēmoja viņas seju, kad viņa ar cirvi rokā stāvēja pie Kasija. Viņš ir viens no pirmajiem dieviem, ko Sēfija jebkad redzējusi bez bruņām. Varbūt pirmais pēc Mustangas. Un domāju, ka, notraipījusi rokas brāļa asinīs, viņa būtu nogalinājusi Kasīju turpat sniegā. Es zinu, ka būtu viņai to ļāvis, tāpat kā Mustanga. Tomēr, savu valkīru atrunāta, Sēfija atturējās. Noklakšķinājusi mēli un devusi zīmi, vadone nolaida cirvi un lika viņām kāpt grifu mugurās. Nu Kasijs ir piesiets pie sedliem valkīrai, kura jāj pa kreisi no manis. Bulta netrāpīja jūga vēnā, bet nāve var pēc viņa atnākt pat bez Sēfijas cirvja skūpsta.
Nolaižamies augstā nišā, kas izkalta kādas spirālveida smailes augstākajā galā. Mūsu grifus aizved vergi no naidīgiem obsidiānu klaniem — viņu acis padarītas aklas. Sejas nokrāsotas dzeltenas par gļēvulību. Paslēpdamas mūs no vēja, aiz muguras dārdot aizveras dzelzs durvis. Vēl pirms nolaižamies, jātnieces nolēkušas no sedliem, lai palīdzētu ienest Ragnāru dziļāk akmens pilsētā.
Saceļas kņada, kad vairāki duči bruņotu karavīru iebrāžas grifu stallī un sāk strīdu ar Sēfiju. Viņi dedzīgi rāda uz mums. Viņu izloksne ir neskaidrāka par riagālu, ko mācījos no Mikija ierakstiem un stundām Akadēmijā, bet saprotu pietiekami daudz, lai uzzinātu, ka jaunākā karotāju grupa auro kaut ko par zaimotājiem un to, ka mums vajadzētu būt saslēgtiem važās. Sēfijas sievietes kliedz pretī, teikdamas, ka esam Rag-nāra draugi, un drudžaini rāda uz zeltu mūsu matos. Viņi nezina, ko iesākt ar mums vai Kasiju, ko vairāki karavīri aizvelk no mums kā suņi, kas plēšas par gaļas kumosu. Viņa kaklā joprojām iedūrusies bulta. Acu baltumi ieplesti milzīgi. Kad obsidiāni aizvelk viņu pa grīdu, Kasijs šausmās sniedzas pēc manis. Viņa roka mani saķer un uz mirkli notur, bet tad, pusduča milžu aiznests, viņš jau ir nozudis lāpu izgaismotā gaitenī. Pārējie ielenc mūs ar milzīgiem dzelzs ieročiem rokās — viņu kažokādu