smirdoņa uzdzen nelabumu. Tie apklust vienīgi brīdī, kad caur to rindām iznāk tukla, veca sieva ar plaukstas nospieduma tetovējumu uz pieres, lai parunātu ar Sēfiju. Viena no viņas mātes karavadonēm. Viņa ar plašiem roku vēzieniem rāda uz griestiem.
„Ko šī saka?” jautā Holideja.
„Viņas runā par Fobosu. Viņi redz kaujas gaismas. Domā, ka dievi cīnās savā starpā. Šie te domā, ka mums vajadzētu būt gūstekņiem, nevis viesiem,” paskaidro Mustanga. „Ļaujiet viņiem paņemt mūsu ieročus.”
„Ko vēl ne!” Holideja atkāpjas ar šaujamo rokā. Satveru stobru, nolaižu to un sniedzu viņiem savu slāti. „Vienkārši burvīgi!” Holideja murmina. Rūpīgi uzmanīdamies, lai nepieskartos mūsu ādai vai matiem, obsidiāni ieslēdz mūsu rokas un kājas varenos rokudzelžos un aizvelk mūs uz tuneli zem virsotņu sargu posteņa, prom no Sēfijas valkīrām. Tomēr ejot ievēroju, kā Sēfija uz mums noskatās ar savādu, pretrunīgu izteiksmi baltajā sejā.
Tiekam vilkti pa dučiem krēslaini apgaismotu kāpņu laukumu, un tad mūs iegrūž akmenī izkaltā cellē bez logiem, kur smacīgais gaiss ož pēc dūmiem. Acīs kož dzelzs ietvaros lēni kūpošas roņu tauku lāpas. Paklūpu aiz kādas izvirzītas akmens plāksnes un nokrītu uz grīdas. Nokritis situ ķēdes pret akmeni. Jūtu dusmas. Bezpalīdzību. Viss notiek tik ātri, raujot mani uz visām pusēm un neļaujot saprast, kur rodama izeja. Tomēr aizdomāties varu pietiekami ilgi, lai aptvertu, cik veltīga ir mana rīcība un nodomi. Mustanga un Holideja noskatās uz mani smagā klusumā. Mana varenā plāna pirmā diena, un Ragnārs jau ir miris.
Mustanga klusi ierunājas: „Vai ar tevi viss kārtībā?”
„Un kā tev šķiet?” rūgti noprasu. Viņa neatbild, Mustanga nav no tām trauslajām būtnēm, kas apvainosies un čīkstēs, ka tikai mēģina palīdzēt. Viņa zaudējuma sāpes pazīst pietiekami labi. „Mums vajadzīgs kāds plāns,” mehāniski saku, mēģinādams izmest no prāta Ragnāru.
„Mūsu plāns bija Ragnārs,” saka Holideja. „Viņš bija viss sasodītais plāns.”
„Mēs vēl varam to saglābt.”
„Un kā, pie velna, tu grasies to izdarīt?” viņa noprasa. „Mums vairs nav ieroču. Un tie tur neizskatās gluži sajūsmā mūs redzēt. Viņi mūs droši vien apēdīs.”
„Šie nav kanibāli,” iebilst Mustanga.
„Esi gatava likt ķīlā savu kāju, dāmīt?”
„Atslēga ir Ālija,” saku. „Joprojām varam viņu pārliecināt. Bez Ragnāra tas būs sarežģīti, bet tā ir vienīgā iespēja. Pārliecināt viņu, ka Ragnārs gāja bojā, mēģinādams atnest saviem ļaudīm patiesību.”
„Vai tu nedzirdēji, ko viņš teica? Viņš teica, ka ar vārdiem nepietiks.”
„Bet var pietikt.”
„Derov, dod sev mirkli atelpas,” saka Mustanga.
„Mirkli? Orbītā mirst mani ļaudis. Sevro ir karā, un viņa veiksme ir atkarīga no tā, vai aizvedīsim viņam armiju. Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā nolāpīts mirklis atelpas!”
„Derov...” Mustanga mēģina mani pārtraukt. Es turpinu, metodiski uzskaitīdams visas iespējas, to, kā mums jānoķer Aja un jānokļūst atpakaļ pie Arēja dēliem. Viņa uzliek man uz rokas plaukstu. „Derov. Izbeidz.” Es sastomos. Aizmirstu, cik tālu biju ticis, zaudēju ērto patvērumu loģikā un tieku iemests tieši emociju virpulī. Man zem nagiem ir Ragnāra asinis. Viss, ko viņš gribēja, bija atgriezties pie savas tautas un izvest to no tumsas, tāpat kā bija redzējis to darām mani. Uzbrūkot Ajai, es viņam laupīju iespēju to izdarīt. Es neraudu. Tam tagad nav laika, bet es apsēžos un saķeru galvu rokās. Mustanga pieskaras manam plecam.
„Beigās viņš smaidīja,” Mustanga klusi saka. „Vai zini, kāpēc? Jo viņš zināja, ka bija rīkojies pareizi. Viņš cīnījās mīlestības vārdā. Tu izveidoji no saviem draugiem ģimeni. Tu tā esi darījis vienmēr. Pazīdams tevi, Ragnārs kļuva par labāku cilvēku. Tāpēc tu nepanāci viņa nāvi. Tu palīdzēji viņam dzīvot. Bet tagad jādzīvo tev pašam.” Viņa apsēžas man blakus. „Es zinu, ka tu gribi ticēt visam labajam cilvēkos. Bet padomā, cik laika pagāja, līdz sadraudzējies ar Ragnāru. Līdz iekaroji manu vai Takta sirdi. Ko tu vari paspēt vienas dienas laikā? Nedēļā? Šī vieta... šī nav mūsu pasaule. Viņiem nerūp mūsu likumi vai morāle. Ja neizbēgsim, mēs šeit iesim bojā.”
„Tu nedomā, ka Alija ieklausīsies.”
„Kāpēc lai viņa to darītu? Obsidiāni tur vērtē tikai spēku. Kur ir mūsu spēks? Pat Ragnārs domāja, ka viņam sava māte būs jānogalina. Viņa neieklausīsies. Vai zini, kā nagālā skan vārds „padošanās”? Rjoga. „Pakļaušanās”? Rjoga. Kā skan vārds „verdzība”? Rjoga. Kā tev liekas, kas notiks, ja palaidīsi viņus pret Sabiedrību bez Ragnāra, kurš tos vadītu? Alija Sniegazvirbule ir nežēlīga tirāne. Un pārējie karavadoņi nav labāki. Iespējams, ka viņa mūs pat gaidīja. Pat tad, ja ielauzāmies zeltu novērošanas sistēmās, viņi zina, ka Ālija ir Ragnāra māte, un būtu varējuši tai paziņot par viņa ierašanos. Varbūt viņa tiem ziņo šajā pašā mirklī.”
Kad zēna gados uzlūkoju savu tēvu, es domāju, ka būt pieaugušam vīram nozīmē kontrolēt savu dzīvi. Kļūt par paša likteņa noteicēju un pavēlnieku. Kā gan zēns var zināt, ka brīdī, kad kļūsti par vīru, tu zaudē visu brīvību? Lietas iegūst svaru. Tās tevi nospiež. Lēnām, nenovēršami ierobežo, radīdamas neērtību, pienākumu, termiņu, neizdevušos nodomu un zaudētu draugu krātiņu. Esmu noguris no tā, ka cilvēki šaubās. No tā, ka viņi tic tam, ka zina, kas sagaidāms, jo ir redzējuši, kas noticis pirms tam.
Holideja ierūcas. „Aizbēgt nebūs tik vienkārši.”
„Pirmais solis,” saka Mustanga un izvelk rokas no dzelžiem. Viņa atmūķējusi slēdzeni ar sīku kaula šķembu.
„Kur tu to iemācījies?” brīnās Holideja.
„Tu domā, ka Institūts bija mana pirmā skola?” viņa pavaicā. „Tagad tava kārta.” Mustanga sniedzas pēc manām važām. „Es domāju, ka varām viņiem uzklupt, kad tie atvērs... kas vainas?”
Esmu atrāvis savas rokas no viņas. „Es neiešu prom.”
„ Derov...”
„Ragnārs bija mans draugs. Es viņam teicu, ka palīdzēšu viņa tautai. Es nebēgšu, lai glābtos pats. Es nepieļaušu, ka viņš miris velti. Vienīgais veids, kā tikt ārā, ir iet viņiem cauri.”
„Obsidiāni...”
„Ir mums vajadzīgi,” saku. „Bez viņiem es nevaru stāties pretī Zelta leģioniem. Pat ne ar tavu palīdzību.”
„Nu labi,” mani neapstrīdēdama, saka Mustanga. „Tādā gadījumā, kā tu esi iecerējis likt Alijai pārdomāt?”
„Es domāju, ka man būs vajadzīga tava palīdzība.”
Pēc vairākām stundām tiekam ievesti alai līdzīgā troņa zālē, kas būvēta milžiem. To izgaismo roņu tauku lampas, kas gar sienām izvemj melnus dūmus. Dzelzs durvis aiz mums aizcērtas, un paliekam vieni troņa priekšā; tajā sēž lielākā cilvēciskā būtne, kādu esmu redzējis. Viņa vēro mūs no telpas tālākā gala, vairāk atgādinādama statuju, nevis sievieti. Ķēdēs savažoti, neveikli tuvojamies. Zābaki slīd uz mitrās, melnās grīdas, līdz nostājamies Ālijas Sniegazvirbules, Valkīru karalienes priekšā.
Pār viņas klēpi noguldīts viņas mirušā dēla augums.
Ālija bargi noraugās mūsos. Viņa ir milzīga kā Ragnārs, bet arī sena un ļauna kā vecākais koks kādā pirmatnējā mežā. Tāds, kas izdzer augsni sausu, aizsedz sauli mazākiem kokiem un noskatās, kā tie savīst, nodzeltē un nokalst, un neko citu nedara, tikai stiepj zarus augstāk un saknes dziļāk. Vējš aprāvis viņas seju ar atmirušu ādu un tulznām. Mati cieti un gari, netīra sniega krāsā. Viņa sēž uz kažokādām, tās saliktas krūškurvī skeletam, kas piederējis, šķiet, lielākajam grifam, kāds jebkad izgrebts. Grifa galvaskauss mēmi kliedz uz mums viņai virs galvas. Spārni izplesti pār akmens sienu desmit metru platumā. Viņai galvā ir melna stikla kronis. Pie kājām teiksmainā kara lāde, kas miera laikos aizslēgta ar varenu dzelzs ierīci. Mezglainās rokas klātas ar asinīm.