Šī ir pirmatnēja pasaule, un, lai gan es zinātu, ko teikt karalienei, kas sēž tronī, man nolāpīti nav ne jausmas, ko teikt mātei, kura sēž ar savu mirušo dēlu klēpī un skatās uz mani tā, it kā es būtu no taigas tikko atlīdis tārps.
Šķiet, karalienei pārāk nerūp, ka esmu norijis mēli. Viņējā ir gana
asa.
„Mūsu zemēs izplatās lieli zaimi pret dieviem, kas valda pār tūkstoš Tukšuma zvaigznēm.” Viņas balss dārd kā vecam krokodilam. Tomēr tā neskan viņas valodā, bet gan mūsējā. Izcilo augstMēlē. Svētā mēlē, ko
šajās zemēs prot tikai retais, lielākoties tikai šamaņi, kas sazinās ar dieviem. Citiem vārdiem — spiegi. Alijas prasme iztrūcina Mustangu. Taču ne mani. Es zinu, kā zemākie kāpj par viņiem varenāku valdījumos, un tas tikai apstiprina manas senās aizdomas. Sajātie gammas šajā pasaulē nav vienīgie vergi ar priekšrocībām.
„Zaimi, ko izplata ļauni pravieši ar ļauniem nolūkiem. Tie ložņājuši starp mums vienu vasaru un vienu ziemu. Saindēdami manus, Pūķa-kaula, Asinsbūdu un Grabošo alu ļaudis. Saindēdami viņus ar meliem, kas spļauj sejā mūsu tautai.” Viņa pieliecas savā tronī, uz viņas deguna ir milzīgas, melnas poras. Grumbas kā aizas ap piķa melnajām acīm.
„Meli par to, ka aptraipītais dēls atgriezīsies kopā ar vīru, kurš aizvedīs mūs prom no šīs zemes. Rīta zvaigzni tumsā. Es uzmeklēju šos ķecerus, lai dzirdētu, ko viņi čukst, lai redzētu, vai caur viņiem runā dievi. Tā nebija. Caur tiem runāja ļaunums. Tāpēc es šos zaimotājus nomedīju. Salauzu viņu kaulus pati savām rokām. Nolobīju to miesu un pakāru klintīs, lai ledus putni noknābā tos kā maitas.” Septiņi līķi, kas ārā karājās ķēdēs. Ragnāra draugi.
„Es to darīju savas tautas dēļ. Jo es mīlu savu tautu. Jo no manām miesām nācis maz bērnu, bet manā sirdī to ir daudz. Jo es zināju, ka šie zaimi ir meli. Ragnārs — asinis no manām asinīm — nekad neatgrieztos. Atgriezties nozīmētu lauzt zvērestus, ko viņš deva man, savai tautai un dieviem, kuri mūs vēro no Asgardas augstumiem.”
Viņa palūkojas lejup uz savu mirušo dēlu.
„Un tad es pamodos šī murga vidū.” Viņa aizver acis. Dziļi ieelpo un atkal tās atver. „Kas jūs tādi, lai atvestu uz manu virsotni mana labākā dēla mirušās miesas?”
„Mans vārds ir Likosas Dcrovs,” saku. „Sī ir Virdžīnija au Augusta un Holideja ti Nakamura.” Ignorējot Holideju, Alijas šaudīgais skatiens pievēršas Mustangai. Pat būdama gandrīz divus metrus gara, Mustanga šajā milzīgajā telpā šķiet kā bērns. „Mēs kopā ar Ragnāru ieradāmies šeit diplomātiskā misijā Sacelšanās vārdā.”
„Sacelšanās.” Viņai nepatīk, kā garšo šis svešādais vārds. „Un kas tu esi manam dēlam?” Viņa lūkojas uz maniem matiem ar lielāku
nicinājumu, nekā mirstīgajai pienāktos, uzlūkojot dievu. Te jūtami kaut kādi zemūdens akmeņi. „Vai tu esi Ragnāra saimnieks?”
„Es esmu viņa brālis,” izlaboju.
„Viņa brālis?” karaliene izsmej šādu domu.
„Jūsu dēls zvērēja man kalpot, kad atņēmu viņu kādam zeltam. Viņš piedāvāja man traipu ziedojumu, bet es viņam piedāvāju viņa brīvību. Kopš tās dienas viņš ir mans brālis.”
„Viņš...” Alijas balss aizlūst. „Mira brīvs?”
Tas, kā viņa to pasaka, dod mājienu par dziļāku izpratni. To ievēro arī Mustanga. „Jā. Viņa vīri, tic, kurus pakārāt ārā pie sienas, būtu jums izstāstījuši, ka es vadu sacelšanos pret zeltiem, kas pār jums valda un atņēma jums Ragnāru, tāpat kā pārējos jūsu bērnus. Un viņi būtu jums un jūsu ļaudīm izstāstījuši, ka Ragnārs bija diženākais no maniem ģenerāļiem. Viņš bija labs cilvēks. Viņš bija—”
„Es zinu, kāds bija mans dēls,” viņa pārtrauc. „Kad viņš bija zēns, peldēju kopā ar viņu starp aisbergiem. Iemācīju viņam sniega un vētru vārdus un uz grifa uznesu viņu debesīs, lai parādītu pasaules mugurkaulu. Kad pacēlāmies virs mākoņiem, viņa rokas turējās man matos un dziedāja priekā. Mans dēls nepazina baiļu.” Viņa to dienu atceras pavisam citādu nekā Ragnārs. „Es zinu, kāds bija mans dēls. Un man nevajag, lai svešinieks man stāstītu par viņa garu.”
„Tad jums vajadzētu pajautāt sev, karaliene, kas varētu likt viņam šeit atgriezties,” ierunājas Mustanga. „Kas viņam varētu likt sūtīt šurp savus vīrus un ierasties šeit, par spīti tam, ka tas nozīmētu apzināti lauzt viņa zvērestu jums un jūsu ļaudīm?”
Ālija klusēdama nopēta Mustangu ar savām izsalkušajām acīm. „Brālis.” Atkal pievērsusies man, viņa vēlreiz izsmej šo vārdu. „Es prātoju, vai brāļus izmanto tā, kā esi izmantojis manu dēlu? Atvedis viņu šurp. Kā tādu atslēgu, kas no ledus izlaidīs milžus?” Karaliene pārlaiž skatienu pāri telpai, un es ieraugu akmens sienu ciļņos iekalto vēsturi, kas slejas virs mums piecpadsmit vīru augstumā. Nekad neesmu sastapis obsidiānu amatnieku. Mums viņi sūta tikai to karotājus. „It kā gribētu izmantot mātes mīlestību pret viņu. l ādi reiz ir cilvēki. Tavas
ambīcijas es saožu pa gabalu. Tavus plānus. Es Tukšumu nepazīstu, ak, pasaulīgais karakungs, bet es pazīstu ledu. Es pazīstu čūskas, kas lodā cilvēku sirdīs.
Es pati iztaujāju ķecerus. Es zinu, kas tu esi. Es zinu, ka esi cēlies no zemāka radījuma par mums. Sarkanā. Es esmu redzējusi sarkanos. Viņi ir kā bērni. Mazi rūķīši, kas dzīvo pasaules skeletā. Taču tu nozagi Asa, Saules bērna ķermeni. Tu sauc sevi par važu rāvēju, bet patiesībā esi to kalējs. Tu gribi piesiet mūs sev. Izmantot mūsu spēku, lai pats kļūtu varens. Kā ikviens cilvēks.”
Viņa pārliecas pār manu mirušo draugu, lai uz mani paglūnētu, un es redzu, ko šī sieviete ciena un kādēļ Ragnārs bija pārliecināts, ka viņam nāksies māti nogalināt un ieņemt viņas vietu tronī, un kādēļ Mustanga gribēja bēgt. Spēku. Un viņa brīnās, kur ir manējais.
„Par viņu jūs zināt daudz,” saka Mustanga. „Taču par mani nezināt neko, tomēr apvainojat.”
Ālija sarauc pieri. Ir skaidrs, ka viņai nav ne jausmas, kas ir Mustanga, un ka viņai nav ne mazākās vēlmes saniknot īstu zeltu, ja Mustanga tāda patiešām ir. Viņas pārliecība svārstās tikai mirkli. „Pret tevi, Saules meita, neesmu vērsusi nevienu apsūdzību.”
„Tomēr esat gan. Liekot noprast, ka viņš vēl jūsu tautai ļaunu, jūs apgalvojat arī to, ka esmu ar viņu sazvērējusies. Ka es, viņa ceļabiedre, esmu ieradusies šeit tādu pašu ļaunu nodomu vadīta.”
„Kādi tad ir tavi nodomi? Kāpēc tu esi šī radījuma ceļabiedre?”
„Lai redzētu, vai ir vērts viņam sekot,” saka Mustanga.
„Un vai ir?”
„Es vēl nezinu. Es zinu to, ka viņam gatavi sekot miljoni. Vai jūs zināt šādu skaitli? Vai maz spējat to aptvert, Alij?”
„Es zinu tādu skaitli.”
„Jūs jautājāt, kādi ir mani nodomi,” saka Mustanga. „Es nerunāšu gari. Es esmu karavadone un karaliene tāpat kā jūs. Mani valdījumi ir lielāki, nekā spējat aptvert. Man Tukšumā ir metāla kuģi, kas spēj nest vairāk vīru, nekā jebkad esat redzējusi. Kas visaugstākos kalnus spēj sašķelt uz pusēm. Un es esmu ieradusies jums pateikt, ka neesmu dievs. Viri un
sievas Asgardā nav dievi. Viņi ir no miesas un asinīm. Tāpat kā jūs. Tāpat kā es.”