Ālija lēni pieceļas, bez pūlēm nesdama savu lielo dēlu uz rokām, pieiet pie akmens altāra un nogulda viņu uz tā. No mazas urniņas viņa uzlej uz audekla eļļu un apsedz ar to Ragnāra seju. Tad viņa audeklu noskūpsta. Lūkojas uz dēlu.
Mustanga neatlaižas. „Šajā zemē nevar sēt sēklu. Te valda vējš, ledus un kaila klints. Taču jūs izdzīvojat. Kalnos klejo kanibāli. Pēc jūsu zemēm tīko ienaidnieku klani. Taču jūs izdzīvojat. Jūs pārdodat savus dēlus un meitas saviem „dieviem”, bet izdzīvojat. Pastāstiet man, Alij, kāpēc? Kāpēc dzīvot, ja dzīvojat tikai tāpēc, lai kalpotu? Lai noskatītos, kā tiek izārdīta jūsu ģimene? Es esmu redzējusi, kā sairst manējā. Katrs no viņiem man atņemts, viens pēc otra. Mana pasaule ir greiza. Tāpat kā jūsējā. Bet, ja apvienosiet savus spēkus ar maniem, ar Derova, kā gribēja Ragnārs... mēs varam radīt jaunu pasauli.”
Iedzīta stūrī, Ālija pagriežas pret mums. Viņa lēniem, pārdomātiem soļiem nostājas mūsu priekšā. „No kā tu bītos vairāk, Virdžīnija au Augusta, no dieva? Vai no mirstīgā, kuram ir dieva vara?” Jautājums karājas gaisā starp viņām, radīdams plaisu, ko vārdi nespēs salabot. „Dievs nemirst. Tāpēc dievs nebaidās. Bet mirstīgi ļaudis...” Viņa klakšķina mēli aiz pleķainajiem zobiem. „Cik ļoti viņi baidās no tumsas atnākšanas. Cik šausmīgi cīnīsies, lai paliktu gaismā.”
No viņas greizās balss man dzīslās stingst asinis.
Viņa zina.
Abi ar Mustangu aptveram to vienā un tajā pašā briesmīgajā mirklī. Ālija zina, ka viņas dievi ir mirstīgi. No manas būtnes dziļumiem iznirst jaunas bailes. Es esmu muļķis. Mēs ceļojām tik tālu, lai izgaiņātu miglu no viņas acīm, bet viņa jau ir redzējusi patiesību. Kaut kā. Kaut kādā veidā. Vai pie viņas atnāca zelti, jo viņa ir karaliene? Vai viņa to atklāja pati? Pirms pārdeva Ragnāru? Pēc? Nav svarīgi. Viņa jau ir samierinājusies ar šo pasauli. Ar meliem.
,,lr cita iespēja,” izmisis bilstu, zinādams, ka Alija pieņēmusi lēmumu pret mums, pirms ienācām šajā telpā. „Ragnārs to redzēja. Viņš
redzēja pasauli, kurā jūsu ļaudis varētu pamest ledu. Kur viņi paši varētu būt sava likteņa noteicēji. Piebiedrojieties man, un šī pasaule kļūs iespējama. Es došu jums līdzekļus, kas ļaus ceļot starp zvaigznēm, kā to darīja jūsu senči, staigāt neredzamiem un lidot starp mākoņiem zābakos. Jūs varēsiet dzīvot, kurā zemē vien vēlēsieties. Kur vējš ir silts kā miesa un zeme ir zaļa, nevis balta. Jums tikai jācīnās kopā ar mani, kā to darīja jūsu dēls.”
„Nē, mazo vīriņ. Tu nevari cīnīties pret debesīm. Tu nevari cīnīties pret upi, jūru vai kalniem. Un tu nevari cīnīties pret dieviem,” saka Ālija. „Tāpēc es pildīšu savu pienākumu. Es aizsargāšu savu tautu. Es nosūtīšu jūs uz Asgardu, iekaltus važās. Es ļaušu augstajiem dieviem izlemt jūsu likteni. Mana tauta dzīvos tālāk. Sēfija mantos manu troni. Un es apglabāšu savu dēlu ledū, no kura viņš ir dzimis.”
32. NEKURIENE
Kad lidojam prom no virsotnēm, debesis ir uzsista naga asiņu melnumā. Šoreiz esam gūstekņi — kā bagāža uz vēderiem pieķēdēti smirdošu kažokādas sedlu mugurpusē. Acis asaro, troposfēras zemāko līmeņu vēju šaustītas. Muskuļotajiem pleciem viļņojoties, grifs vēzē spārnus un kuļ gaisu. Sasveramies sānis, un es redzu, kā jātnieces pacēlušas maskotās sejas pret debesīm, kur mirgo Fobosa tālās gaismas. Tumstošajās debesīs izkaisīti sīki, balti un dzelteni zibšņi — tur virs mūsu galvām norit zvaigžņu kuģu kauja. Tas nozīmē, ka Sevro ir sagrābis kuģus. Cik daudz? Pietiekami? Klusībā lūdzos par viņa, Vik-tras un gaudoņu drošību.
Mustangai bija taisnība, un saruna ar Aliju izgāzās. Tagad esam ceļā uz Asgardu kā dāvana dieviem, lai nodrošinātu viņas tautas nākotni. Tā viņa teica Sēfijai. Viņas klusējošā meita saņēma rokās manas važas un ar Alijas personīgās sardzes palīdzību aizvilka mani, Mustangu un Holi-deju uz angāru, kur jau gaidīja valkīras.
Tagad, pēc vairākām stundām, lidojam pār zemi, ko savā jaunībā radījuši nikni dievi. Dramatiska un brutāla Antarktīda tika izveidota par soda un pārbaudījumu vietu obsidiānu senčiem, kuri uzdrīkstējās sacelties pret zeltiem divsimtajā to valdīšanas gadā. Šī vieta ir tik mežonīga, ka saskaņā ar Kvalitātes kontroles padomes kvotām pieaugušā vecumu sasniedz mazāk nekā sešdesmit procenti obsidiānu.
Izmisīgā cīņa par izdzīvošanu atņēmusi izaugsmes iespēju viņu kultūrai un sabiedrībai, gluži tāpat kā tas bija ar pirmā Tumsas laikmeta klejotāju ciltīm. Zemkopji nes kultūru. Klejotāji atnes karu.
Kailajā tuksnesī izkaisītas tikko manāmas dzīvības pazīmes. Klejojoši tauru bari. Caur klintīs izkalto obsidiānu pilsētu vareno durvju spraugām spīdošas ugunis, kuras iedegtas, vācot krājumus un sildoties aiz sienām garās, tumšās ziemas priekšvakarā. Lidojam stundām ilgi. Pārguris te ieslīgstu miegā, te pamostos. Nebiju aizvēris acis, kopš ar Rag-nāru ēdām makaronus mūsu mājīgajā patvērumā avarējušā kuģa vēderā. Kā tik īsā laika sprīdī mainījies tik daudz?
Pamostos no raga skaņām. Ragnārs ir miris. Tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā.
Pamosties sērās man nav nekas jauns.
Cits rags tam atbalso, un, izveidodamas ciešu ierindu, Sēfijas jātnieces samazina savstarpējo attālumu. Paceļamies pelnu pelēku mākoņu jūrā. Sēfija manā priekšā pārliekusies pār grožiem. Liek grifam strauji ienirt biezējošā tumsā. Izslīdam no mākoņiem un ieraugām Asgardu, kas karājas krēslā. Tas ir melns kalns, ko dievi norāvuši no zemes un pakarinājuši pusceļā starp Tukšumu un ledus pasauli uz zemes. Asu mājvieta. Olimps bija krāšņa velte visām maņām, betšis izstaro nospiedošus draudus iekarotai rasei.
No kalniem, kur savažota Asgarda, līdz peldošajai klintij stiepjas bīstamas, šķietami neatbalstītas kāpnes. Traipu ceļš. Taka, pa kuru jāiet katram jaunam obsidiānam, kurš vēlas izpelnīties dievu labvēlību, lai nestu savai ciltij godu un bagātību, kad būs kļuvis par Visu mātes Nāves kalpotāju. Kritušo ieleja zem kāpnēm ir pilna ar līķiem. Sasalušas cilvēku kaudzes uz zemes, kurā maita nekad nesapūst un kārtīgus skeletus aiz sevis atstāj tikai prasmīgās vārnas. Tas ir vientulīgs gājiens, un tajā jāiet, ja obsidiāns vēlas nokļūt kalnā.
Lūk, kas obsidiānos iedveš bailes. Tagad jūtu šīs bailes Sēlijā. Viņa nekad šeit nav gājusi. Neviens no aptraipītajiem nepaliek pie virsotņu ļaudīm vai citās ciltīs. Dievi visus paņem kalpošanā. Viņas māte nekad nebūtu ļāvusi Sofijai iziet pārbaudījumus. Viena meita viņai bija vajadzīga kā mantiniece.
Atšķirībā no Olimpa, Asgardai ir sava aizsardzības sistēma. Elektroniski augstas frekvences skaņas raidītāji, kas liek grifu bungādiņām asiņot jau divu kilometru attālumā. Tuvāk izveidots augstsprieguma pulsa lauks, kas hiperoscilētu jebkura cilvēka vai dzīvnieka molekulāro struktūru, liekot vārīties ūdenim to ādā un orgānos. Obsidiāniem tā ir melnā maģija. Tomēr, pateicoties Dzīvsudrabam un viņa hakeriem, šodien sensori nestrādā, bet kameras un bezpilota lidaparāti, kas novērotu mūsu tuvošanos, mūs neredz un tā vietā, tāpat kā satelīti, rāda pirms trim gadiem veiktus ierakstus. Audienci pie dieviem var gūt tikai vienā veidā — augšup pa Traipu ceļu un cauri Ēnasmutes templim.
Nosēžamies Asgardas piekājē uz draudīgas kalna virsotnes, kurā sākas Traipu ceļš. Pār kāpnēm kā īpašnieciska, veca vecene slejas izliekts melns templis. Laika zobs izpostījis tās ādu. Vējš drupina seju.
Tieku novilkts no sedliem un nokrītu uz ledus, jo pēc garā ceļa notirpušas kājas. Valkīras gaida, kamēr ar Mustangas palīdzību pieceļos. „Man liekas, ir laiks,” viņa saka. Paloku galvu un ļauju valkīrām grūst mūs pakaļ Sēfjjai, kura dodas uz melno templi. Caur trīssimt trīsdesmit trīs akmens seju mutēm gaudo vējš — tās kliedz no tempļa priekšējās fasādes, iesprostotas zem melnā akmens, skatienos izmisīga vēlme tikt atbrīvotām. Ieejam templī caur melno arku. Vējš pa grīdu sijā sniegu.