„Sēfij,” uzrunāju viņu. Sieviete lēni pagriežas, lai uz mani paskatītos. Viņa nav iztīrījusi brāļa asinis no matiem. „Vai varu ar tevi parunāt? Vienatnē?” Valkīras pagaida, līdz viņu klusā vadone pamāj, un tad pavelk Mustangu un Holideju atpakaļ. Sēfija ieiet dziļāk templī. Cik nu labi vien spēju, būdams sakalts ķēdēs, sekoju līdz nelielam iekšpagalmam ar atvērtiem griestiem. Drebinos aukstumā. Sēfija stāv savādajā violetajā gaismā un pacietīgi gaida, kad sākšu runāt. Pirmo reizi aptveru, ka viņai šķietu tikpat interesants kā viņa man. Un tas iedveš manī drosmi. Mazajās, tumšajās acīs ir jautājums. Tās redz plaisas visapkārt. Plaisas cilvēkos, bruņās, melos. Mustangai bija taisnība par Aliju. Viņa nekad neieklausītos. Tādas aizdomas man bija, vēl pirms iegājām troņa zālē, tomēr man vajadzēja pamēģināt. LJn pat tad, ja viņa būtu ieklausījusies, Mustanga nekad neuzticētu Alijai Sniegazvirbulei vest obsidiānus mūsu karā.
Es būtu ieguvis vienu sabiedroto, bet zaudējis citu. Toties Sēfija... Sēfija ir mana pēdējā cerība.
„Kurp viņi dodas?” tagad jautāju viņai. „Vai esi kādreiz par to domājusi? Vīri un sievas, ko jūsu klans atdod dieviem? Es nedomāju, ka tu tici tam, ko tie stāsta. Ka viņi tiek uznesti debesīs kā karotāji. Ka iegūst neiedomājamas bagātības par kalpošanu nemirstīgajiem.”
Gaidu viņas atbildi. Viņa, protams, nerunā. Ja nespēšu viņu pārliecināt šeit, esam jau miruši. Taču, tāpat kā es, Mustanga domā, ka mums ir cerība. Katrā ziņā lielāka nekā ar Āliju.
„Ja tu ticētu dieviem, nebūtu devusi klusēšanas zvērestu, kad aizveda Ragnāru. Citi līksmoja, bet tu raudāji. Jo tu zini... vai nc?” Speru soli viņai tuvāk. Viņa ir nedaudz garāka par mani. Muskuļotāka par Viktru. Sēfijas seja ir gandrīz tikpat balta kā viņas mati. „Tu jūti drūmo patiesību savā sirdī. Visi, kas pamet ledu, kļūst par vergiem.”
Viņa sarauc uzacis. Cenšos nezaudēt mirkli.
„Tavs brālis bija aptraipītais, virsotņu dēls. Viņš bija titāns. Un viņš aizlidoja, lai kalpotu dieviem, bet ar viņu neapgājās labāk kā ar godalgotu medību suni. Tie lika viņam cīnīties bedrēs, Sēfij. Slēdza derības par viņa dzīvību. Tavs brālis, kurš tev iemācīja ledus un vēja vārdus, kurš bija savas paaudzes varenākais virsotņu dēls, kļuva par cita cilvēka īpašumu.”
Viņa paskatās augšup uz debesīm, kur melni violetajā krēslā mirdz zvaigznes. Cik nakšu viņa tā lūkojusies debesīs un prātojusi, kas noticis ar viņas lielo brāli? Cik daudz melu sev stāstījusi, lai varētu naktīs aizmigt? Tagad, zinot šausmas, ko viņš izcieta, visas tās zvaigžņotās naktis šķiet vēl ļaunākas.
„Tava māte bija tā, kura viņu pārdeva,” saku, izmantodams iespēju. „Viņa pārdeva tavas māsas, brāļus, tavu tēvu. Visi, kuri jebkad devušies prom, nonāca verdzībā. Tāpat kā mana tauta. Tu zini, ko stāstīja tava brāļa atsūtītie pravieši. Es biju vergs, bet esmu sacēlies pret saviem kungiem. Tavs brālis cīnījās ar mani plecu pie pleca. Ragnārs atgriezās šeit, lai aizvestu jūs mums līdzi. Izvestu tavu tautu no gūsta. Un tā dēļ viņš gāja bojā. Tevis dēļ. Vai tu viņam uzticies pietiekami, lai noticētu viņa pēdējiem vārdiem? Vai mīli viņu pietiekami?”
Sēfija palūkojas atpakaļ uz mani, un viņas acu baltumi ir sasārtuši no niknuma, kas, šķiet, briedis viņā jau ilgi. īt kā viņa jau gadiem būtu zinājusi par savas mātes divkosību. Prātoju, ko viņa dzirdējusi, divas ar pusi desmitgades tikai klausīdamās. Prātoju pat, vai viņas māte pati izstāstījusi viņai patiesību. Sēfija kļūs par karalieni. Varbūt tāda ir iniciācijas tradīcija. Nodot tālāk zināšanas par viņu patieso stāvokli. Iespējams, Sēfija pat noklausījās mūsu sarunu ar Aliju. Kaut kas viņas skatienā man liek tā domāt.
„Sēfij, ja tu nodosi mani dieviem, viņu vara turpināsies, un tavs brālis būs ziedojies veltīgi. Nedari neko, ja pasaule ir tāda, kā tev patīk. Bet, ja tā ir nepareiza, netaisnīga, riskē! Ļauj man tev parādīt noslēpumus, ko tava māte nav tev atklājusi. Ļauj parādīt, cik mirstīgi ir tavi dievi. Ļauj man tev palīdzēt godāt tava brāļa piemiņu.”
Viņa aizdomājusies lūkojas sniegā, ko vējš dzenā pa grīdu. Tad, nosvērti palocījusi galvu, izvelk no sava jātnieces apmetņa dzelzs atslēgu un nāk man tuvāk.
Traipu ceļš augšup pa kāpnēm ir auksts, vēja brāzmu plosīts un cauri mākoņiem aizvijas ellišķīgi augstu debesīs. Tomēr tās ir tikai kāpnes. Kāpjam pa tām, atbrīvoti no važām un pārģērbušies par valkīrām — zili nokrāsotās kaula jātnieku maskās, jātnieku apmetņos un zābakos, kas manām pēdām ir par lielu. To visu mums aizdeva trīs sievietes, kuras palika iepakaļ tempļa pakājē sargāt grifus. Sēfija mūs ved, bet viņai pakaļ kāpj astoņas citas valkīras. Manas kājas trīc no piepūles, kad esam sasnieguši kāpņu galu un ieraugām zeltu apdzīvoto melnā stikla kompleksu, kas rotā kalna virsotni. Kopā šeit slejas astoņi torņi, un katrs no tiem pieder vienam dievam. Tie ieskauj centrālo ēku — tumša stikla piramīdu — kā riteņu spieķi, kuri savienoti ar šauriem tiltiem, kas karājas divdesmit metrus virs nelīdzenās, apsnigušās zemes. Starp mums un zelta kompleksu atrodas otrs templis, kas izskatās kā milzīga, kliedzoša seja, tik liels kā Marsa pils. Tempļa priekšā izveidots neliels, četrstūrains parks, kura centrā slejas melns koks ar mezglainiem zariem. Ap tiem vijas liesmas. Tajās izplaukuši balti ziediņi, ko uguns neskar. Valkīras sačukstas, bīdamās no burvestībām, kas to radījušas.
Sēfija uzmanīgi noplūc ziedu no zara. Liesmas apsvilina viņas ādas cimdu vīles, bet no koka viņa atkāpjas ar sīku, baltu, asarai līdzīgu ziediņu pirkstos. Pieskaroties tas atplaukst un satumst asiņu krāsā, bet tad novīst un pārvēršas pelnos. Nekad neko tamlīdzīgu nebiju redzējis. Ne arī man īpaši rūp šī izrādīšanās. Esmu pārāk nosalis. Sniegā mūsu priekšā parādās asinssarkans pēdas nospiedums. Sēfija un viņas valkīras sastingst un izstiepj rokas ar saliektiem pirkstiem žestā, kas aizsargā pret ļauniem gariem.
„Tās ir tikai akmenī paslēptas asinis,” saka Mustanga. „Tas nav īsts.”
Par spīti tam, valkīras ar ārkārtīgu bijību noskatās, kā uz zemes sāk parādīties vēl citi pēdu nospiedumi, kas aizved mūs līdz dieva mutei. Viņas bailēs saskatās. Kad sasniedzam kāpnes pie tempļa mutes pamatiem, ceļos nokrīt pat Sēfija. Atdarinām viņu, piespiezdami degunus pie akmens, un rīkle atveras, izlaizdama grīļīgu, vecu vīru. Balta bārda. Violetas un vecumā pabālējušas acis.
„Jūs esat neprātīgi!” viņš iegaudojas. „Neprātīgi kā vārnas, ja esat uzkāpuši pa kāpnēm ziemas priekšvakarā!” Nokāpjot viņš katru soli pavada ar spieķa sitienu pa akmeni. Balss izspiež iegaumēto tekstu, kā pagadās. „Vajadzētu palikt vien kauliem un sasalušām asinīm. Vai esat ieradušies lūgt Traipu pārbaudījumu?”
„Nē,” rūcu nagālā, cik nu labi vien spēju. Šobrīd, izejot Traipu pārbaudījumu, mēs neko nepanāktu. Zeltus mēs ieraudzītu tikai tad, kad iegūtu sejas tetovējumus. Un pat Ragnārs domāja, ka es nespētu izdzīvot aptraipīto pārbaudījumā. Ir vēl tikai viens veids, kā atvilināt dievus pie manis. Izlikt ēsmu.
„Nē?” violetais apjucis pārjautā.
„Mēs nākam runāt ar dieviem.”
Kāda no valkīrām var mūs nodot jebkurā mirklī. Pietiktu ar vienu vārdu. Jūtu, kā spriedze savelk plecus. Vienīgais, kas uztur mani pie pilna prāta, ir apziņa, ka Mustanga šim plānam piekrīt pietiekami, lai šī nolāpītā kalna galā būtu nometusies uz ceļa man blakus. Tam vajadzētu nozīmēt, ka neesmu galīgi jucis. Vismaz cs tā ceru.