„Tātad jus esat neprātīgi!” sākdams zaudēt interesi par mums, izsaucas violetais. „Dievi nāk un iet. Uz Tukšumu, uz jūru dziļi zem mums.
Bet ar mirstīgiem ļaudīm viņi nerunā. Kas gan ir laiks tādām būtnēm kā viņi? Viņu mīlestības vērti ir tikai aptraipītie. Tikai aptraipītie drīkst pacelt acis uz viņiem. Tikai ledus un vistumšākās nakts bērni.”
Tas gan ir nolāpīti kaitinoši.
„No Tukšuma nokritis dzelzs un zvaigžņu kuģis,” es saku. „Tas nāca lejā ar uguns asti. Un ietriecās korēs netālu no Valkīru virsotnēm. Kvēloja pār debesīm kā asins.”
„Kuģis?” kā bijām paredzējuši, tagad jau neslēpti ieinteresēts, jautā violetais.
„No dzelzs un zvaigznēm,” apstiprinu.
„Kā jūs zināt, ka tā nebija vīzija?” viltīgi noprasa violetais.
„Mēs aizskārām dzelzi paši ar savām rokām.”
Violetais klusē, aiz dedzīgā skatiena prāts šaudās šurpu turpu. Pieļauju, viņš zina, ka Zelta sakaru sistēma nestrādā. Ka viņa saimnieki gribēs dzirdēt par nogāzušos kuģi. Iespējams, ka pēdējais, ko viņš redzējis, pirms Dzīvsudrabs visu atslēdza, bija mana runa. Tagad šim vienkāršajam violetajam, šim dedzīgajam aktierim, kurš izraidīts uz nekurieni rādīt kumēdiņus mežonīgiem vientiešiem, ir jaunumi, kādu nav viņa saimniekiem. Balva ir viņam rokā, un, to aptverot, violetais alkatīgi samiedz acis. Tagad pienācis laiks izrādīt iniciatīvu un izpelnīties saimnieku labvēlību.
Cik skumji, tas ir kā likums — alkatība padarīs cilvēku par muļķi.
„Vai jums ir pierādījumi?” viņš nepacietīgi prasa. „Jebkurš var apgalvot, ka ir redzējis krītam dievu kuģi.” Vilcinādamās, baiļodamās par apmānu, ko esmu izdomājis, bet nicinādama priesterus, Sēfija no somas izvelk manu slāti. Tā ietīta roņādā. Viņa noliek to zemē pātagas formā. Violetais smaida, viņš ir tik ļoti apmierināts. No kabatas izvilcis lupatu, viņš mēģina to paķert, bet Sēfija aiz roņādas pavelk to atpakaļ.
„Tas ir dieviem,” norūcu. „Nevis viņu krančiem.”
33. DIEVI UN MIRSTĪGIE
Priesteris pavada mūs cauri tempļa mutei, kur gaidām, nometušies ceļos uz melna akmens grīdas priekškambari zem kalna. Akmens mute aiz mums lēni aizveras. Telpas vidū, uzlēkdamas uguns kolonnā līdz griestiem, dejo liesmas.
Pa alai līdzīgo templi, skaitīdami klusas lūgsnas, klaiņo akolīti melnos rupja audekla apmetņos ar kapucēm.
„Ledus bērni,” beidzot tumsā nočukst dievišķa balss. Tāds pats sintezators kā mūsu dēmonĶiverēs pārveido to tā, ka šķiet — tur savijies ducis balsu. Neredzamā zelta sieviete pat nepūlas runāt kādā izloksnē. Obsidiānu valodā runā tikpat labi kā es, tomēr nicina gan to, gan cilvēkus, kurus uzrunājusi. „Esat atnesuši ziņas.”
„Tā ir, Saulesmeita.”
„Pastāstiet mums par kuģi, ko redzējāt,” ierunājas vēl viena balss, šoreiz tā ir vīrieša. Ne tik iedomīga, drīzāk rotaļīga. „Tu drīksti ielūkoties man sejā, mazais bērns.” Palikdami uz ceļiem, nedroši paceļam acis no zemes un ieraugām divus bruņotus zeltus, kuri izslēdz savus rēgSegus. Tumšajā telpā viņi stāv tuvu mūsu priekšā. Tempļa liesmu atspīdumi dejo pār viņu metāla dievu sejām. Vīrietis uzlicis plecos apmetni. Sievietei, šķiet, pietrūcis laika apvilkt savējo — tik dedzīga bijusi viņu vēlme runāt ar mums.
Sieviete tēlo Preiļu, bet vīrietis pārģērbies par Lokiju. Viņa metāla seja atgādina vilku. Dzīvnieki spēj saost bailes. Cilvēki nespēj. Tomēr
tie, kas nogalina, iemācās izjust šī īpatnā klusuma vibrācijas. Šobrīd jūtu tās plūstam no Sēlijas. Viņa domā, ka dievi ir īsti. Ragnārs kļūdījās. Mēs kļūdījāmies. Taču viņa neko nesaka.
„Tas debesīs asiņoja uguni," noliecis galvu, murminu. „Vareni rēca un ietriecās kalna nogāzē.”
„Ko tu neteiksi,” murmina Lokijs. „Un vai tas ir vienā gabalā vai daudzos mazos gabaliņos, bērns?”
Teikt, ka redzējām kuģi, ir riskanti. Taču es nevarēju iedomāties nevienu citu viltību, kas sacelšanās vidū aizvilinātu zeltus no viņu hologrammu ekrāniem garām apsardzes sistēmām un pelēko garnizonam. Viņi ir iezīmētie, kuri iesprostoti nomalē, kamēr aiz šīm sienām mainās viņu pasaule. Reiz šis postenis varbūt tika uzskatīts par iekārojamu, bet šobrīd tas kļuvis par izsūtījuma veidu. Prātoju, kādi noziegumi vai neizdošanās atveda šos iezīmētos uz šejieni pieskatīt sniegotos tuksnešus.
„Kalns nokaisīts ar kuģu kauliem, Saules dēls,” paskaidroju, atkal nolaidis skatu uz grīdu, lai viņi neiedomājas likt noņemt jātnieka masku, kas slēpj seju. Jo vairāk zemošos, jo neinteresantāks tiem būšu. „Salauzts kā zvejas laiva, kurai pakaļgalu norāvis Lauzējs. Dzelzs skaidas, cilvēku skaidas sniegā.”
Domāju, ka obsidiāni šādu metaforu izmantotu. Tā iztur pārbaudi.
„Cilvēku skaidas?” jautā Lokijs.
„Jā. Cilvēku. Bet ar mīkstām sejām. Kā roņāda uguns gaismā.” Pārāk daudz metaforu.
„Bet acīm kā karstas ogles.” Nespēju apstāties! Kā vēl Ragnārs runāja? „Matiem kā jūsu seju zelts.” Zeltu metāla maskas klusē, viņi savā starpā sarunājas ķiveru rācijās.
„Mūsu priesteris apgalvo, ka esat atnesuši dievu ieroci,” uzvedinoši bilst Freija. Sēfija vēlreiz izvelk roņādas vīstokli, viņa ir saspringusi un brīnās, kad atmaskošu dievu burvestības, kā biju solījis. Viņai trīc rokas. Tik tikko manāmi virmojot viņu pulsLaukiem, abi dievi pienāk tuvāk. Ja tiem pieskaršos, izcepšos. Viņi nebaidās. Ne šeit, uz viņu kalna. Tuvāk! Tuvāk, jūs, stulbie suņabčrni!
„Kāpēc neaiznesāt to savas cilts vadonim?” jautā Lokijs.
„Vai savam šamanim?” aizdomīgi piebalso Freija. „Traipu ceļš ir garš un grūts. Kāpt tik augstu tikai tāpēc, lai mums to atnestu...”
„Mēs esam klejotāji,” Mustanga saka, kamēr Freija ir noliekusies, lai palūkotos uz asmeni. „Mums nav cilts. Nav Samaņa.”
„Vai tiešām, mazo cilvēk?” nostājies pie Sēfijas, jau skarbākā balsī jautā Lokijs. „Tad kādēļ uz viņas potītēm ir valkīru zilie tetovējumi?” Viņa roka aizslīd līdz slātei pie jostas.
„Viņa izdzīta no savas cilts,” es saku. „Par zvēresta laušanu.”
„Vai uz tās ir nama ģerbonis?” Lokijs jautā Freijai. Viņa manā priekšā sniedzas pēc ieroča roktura, kad, piesaistīdama tās uzmanību, drūmi iesmejas Mustanga.
„Uz roktura, manu labo lēdij,” Mustanga saka izcilo valodā; palikusi uz ceļiem, viņa noņem masku un nomet to zemē. „Tur jūs ieraudzīsiet lidojošu Pegazu. Andromeda nama ģerboni.”
„Augusta?” pazīdams Mustangas seju, nošļupst Lokijs.
Izmantoju viņu pārsteigumu un slīdu uz priekšu. Kad viņi pagriezušies pret mani, jau esmu paķēris slāti Freijai zem pirkstiem un nospiedis taustiņu, savelkot to izliektajā jautājuma zīmes formā, kas degusi pakalnēs, iegriezta pierēs un nokāvusi tik daudzus viņu kārtas ļaudis. To pašu, ko viņi redzēja holoDisplejos, kamēr teicu savu runu.
„Pļāvējs...” celdama augšā savu pulsDūri, pagūst izdvest Freija. Pie pleca nocērtu viņas roku, tad gar žokli arī galvu un metu savu slāti Loki-jam tieši krūtīs. Ietriecoties viņa pulsLaukā, asmens palēnina gaitu un, vairogam pretojoties, uz pussekundi sastingst gaisā. Galu galā asmens izslīd cauri. Tomēr tas ir palēninājis gaitu, bruņas zem vairoga iztur. Asmens ieduras pulsBruņu plāksnē. Neievainojot Lokiju. Līdz Mustanga paiet soli uz priekšu un iegriezusies sper pa slātes rokturi. Asmens izduras cauri bruņām un savaino Lokiju.
Abi dievi krīt. Freija uz muguras. Lokijs uz ceļiem.