„Masku nost!” Mustanga uzkliedz Lokijam, kurš tup zemē, saņēmis rokās asmeni, kas izdūries cauri viņa krūtīm. Viņa aizsit tā rokas nost no viedpulksteņa. „Nekādu sakaru.” Kad viņa pulsLauks izdziest, Holi-deja noāķē no vīra jostas slāti. Paņemu Freijas slāti no viņas līķa. „Aiziet!”
Sēfija un viņas valkīras platām acīm skatās uz asinīm, kas krājas peļķē zem Freijas. Noņemu Freijas galvai ķiveri, atklādams saviebtu tumšādainas, pusmūža iezīmētās seju ar mandeļveida acīm.
„Vai tā tev izskatās pēc dievietes, Sēfij?” jautāju.
Kad savu masku noņem Lokijs, Mustangai pasprūk sīki, drūmi smiekliņi. „Derov! Paskaties, kas tad tas! Proktors Merkurs!” Apaļīgais iezīmētais ar ķeruba seju, kurš grasījās uzņemt mani savā Institūta namā, pirms mani viņam no degungala nocēla Fičners. Kad pēdējoreiz tikāmies pirms pieciem gadiem, viņš mēģināja cīnīties ar mani gaudoņu apsēstajos Olimpa gaiteņos. Toreiz viņš to darīja ar smaidu. Tagad, skatoties krūtīs iedurtajā metālā, viņš nesmaida. Jūtu pakrūtē ieduramies žēlumu.
„Proktor Mcrkur,” es saku. „Tevjābūt visneveiksmīgākajam zeltam, kādu esmu sastapis. Sarkanajam zaudēti nu jau divi kalni.”
„Pļāvēj. Jūs noteikti jokojat!” Viņš nodreb sāpēs un smejas par to, cik pārsteigts ir. „Bet tu taču esi uz Fobosa.”
„Nepareizi, manu labo cilvēk. Tur ir mans mazais, nenormālais līdzzinātājs.”
„Nolādētā elle. Nolādētā elle.” Viņš skatās uz asmeni krūtīs, noelsies notupstas uz papēžiem un sēkdams velk elpu. „Kā... mēs jūs neredzējām...”
„Dzīvsudrabs ielauzies jūsu sistēmā,” paskaidroju.
„Jūs atnācāt... šurp pēc...” Paraugoties uz valkīrām, kuras pieceļas un nostājas ap mirušo dievieti, viņa balss apsīkst. Sēfija noliecas pie Freijas. Kamēr Holideja novelk tās bruņas, bālā karotāja ar pirkstiem izseko sievietes sejas kontūrām.
„Pēc viņiem,” pabeidzu. „Tev ir nolāpīta taisnība.”
„Ak, nolādētā elle. Augusta,” mūsu vecais proktors, drūmi smiedamies, pievēršas Mustangai. „Jūs nedrīkstat to darīt... tas ir neprāts. Viņi ir briesmoņi! Jūs nedrīkstat viņus izlaist! Vai jūs saprotat, kas notiks? Neatveriet Pandoras lādi!”
„Ja viņi ir briesmoņi, mums vajadzētu sev pajautāt, kurš viņus par tādiem padarīja,” Mustanga saka obsidiānu mēlē, lai Sēfija saprastu. „Kādi ir Asgardas ieroču noliktavas kodi?”
Viņš nospļaujas. „Tev nāksies pajautāt mīļāk, nodevēja.”
Mustanga ir nāvīgi salta. „Nodevības fakts ir atkarīgs no datuma, kad tā veikta, proktor. Vai man jājautā vēlreiz? Vai varbūt jāsāk apgraizīt tavas ausis?”
Notupusies pie Freijas auguma, Sēfija iemērc asinīs pirkstu un pagaršo tās.
„Tikai asinis,” saku, noliecies pie viņas. „Tas nav ihors. Nekas dievišķs. Cilvēka asinis.”
Sniedzu viņai Freijas slāti. Sēfija saraujas no tādas domas, bet piespiež sevi apvīt drebošus pirkstus ap rokturi, gaidīdama, ka to saspers zibens vai nositīs elektrība kā cilvēkus, kuri ar kailām rokām pieskārās pulsLaukiem. „Šī poga savelk pātagu. Sī veido asmens formu.”
Viņa godbijīgi saņem ieroci un paskatās uz mani, zvērojošām acīm jautādama, kādu formu tam pieņemt. Mēģinādams ar viņu satuvināties, ar zodu norādu uz savu slāti. Un man izdodas. Pat tad, ja satuvināmies tikai kā karotāji. Viņas slāte lēni pieņem sirpjAsmcns formu. Kad val-kīras sāk smieties un sarunāties, man uzmetas zosāda. Trīsēdamas priecīgās gaidās, viņas izvelk savus kara cirvjus un dunčus un palūkojas uz mani un Mustangu.
„Palikuši vēl pieci dievi,” Mustanga saka. „Kā jums, dāmas, patiktu viņus satikt?”
34. DIEVU SLEPKAVAS
Aiz sevis velkam septiņus dievus, divus mirušus un piecus sagūstītus. Man mugurā Odina bruņas. Sēfijai — Tora bruņas. Mustanga uzvilkusi Freijas tērpu. Tās visas atradām Asgardas ieroču noliktavā. Gaiteņa akmens grīda nosmērēta ar asinīm. Pēdas slīd un klūp, Sēfija velk vienu no dzīvajiem dieviem aiz matiem. Viņas valkīras velk pārējos.
Atgriezāmies virsotnēs ar Asgardā nozagtu kuģi un izlavījāmies tai cauri bez kņadas, izmantojot Lokija ieroču noliktavas pieejas kodus, lai, pilnībā apbruņojušies, varētu uzmeklēt atlikušos dievus. Divus no tiem atradām Asgardas galvenajā ēkā, kur tie vadīja zaļo komandu, kas mēģināja atbrīvot savu sistēmu no Dzīvsudraba hakeriem. Sēfija ar savu jauno slāti vienam nocirta roku un otru piekāva tā, ka viņš zaudēja samaņu, līdz nāvei nobiedēdama zaļos, no kuriem divi nostājās pret mani ar gaisā paceltām dūrēm, tā mēmi paužot atbalstu. Ar viņu palīdzību ieslēdzām pārējos kādā noliktavā, un abi zaļie sazvērnieki mani savienoja tieši ar Dzīvsudraba galveno mītni.
Ar pašu Dzīvsudrabu neizdevās parunāt, bet Viktra ziņoja, ka Sevro risks ir attaisnojies. Nedaudz vairāk kā trešdaļa Marsa aizsardzības flotes nonākusi Arēja dēlu un Dzīvsudraba zilo rokās. Tūkstošiem Sabiedrības labāko karavīru ir iestrēguši uz Fobosa, bet Šakālis, uzņēmies spēcīga prettrieciena vadību, pats personīgi komandē atlikušos kuģus un aplaupītas flotes papildināšanai atsaucis papildspēkus no Koipcra joslas.
Pārējos zeltus atradām zemākajos līmeņos, izmantojot stacijas bio-metrisko sensoru karti. Viena treniņzālēs vingrinājās ar slāti. Viņa ieraudzīja manu seju un padevās, nomezdama ieroci uz grīdas. Dažkārt reputācija lieliski noder. Atlikušos divus zeltus atradām novērošanas telpās, kur tie pārslēdzās no vienas kameras uz otru. Viņi tikko bija atklājuši, ka ekrānos redz trīs gadus vecus arhīvu ierakstus.
Tagad visi mūsu zelta gūstekņi ir saslēgti magnētiskos rokudzel-žos un sasieti kopā ar virvēm no Sēlijas grifa; visiem aizbāztas mutes, visi lūkojas apkārt uz virsotnēm, it kā mēs tos būtu ievilkuši pašā elles rīklē.
Gaiteņos ap mums pulcējas virsotņu obsidiāni. Viņi steidzas šurp no zemākiem līmeņiem, lai savām acīm redzētu savādo skatu. Vairums dievus redzējuši tikai pa gabalu kā zelta zibšņus, kas virsskaņas ātrumā traucas pār pavasara sniegu. Tagad mēs ejam pie viņiem, gaisam virmojot ap mūsu pulsLaukiem, un ar kuģa pulsLielgabaliem atkausējam vaļā milzīgās dzelzs durvis, kas slēpa grifu stalli no aukstuma. Durvis kūst uz iekšpusi, tāpat kā Pakša durvis, pa kurām ienāca Ragnārs, lai piedāvātu man traipu ziedojumu.
Ne jau šādi gribēju uzņemt obsidiānus savā paspārnē. Gribēju ar viņiem runāt, pazemīgi nākt, tērpts roņĀdā, nevis bruņās, un nodot sevi viņu žēlastībā, lai Alija redzētu, ka es turu vērtē viņas tautu. Turu vērtē viņu spriedumus un esmu gatavs iet bojā viņu dēļ. Gribēju darīt, kā nodomāts. Taču pat Ragnārs zināja, ka tas būs veltīgi. Un tagad man nav laika stūrgalvībai vai māņticībai. Ja Ālija nesekos man karā, ievilkšu viņu tajā kaut ar varu, tāpat kā pirms viņas to izdarīju ar Lornu. Lai obsidiāni mani dzirdētu, jārunā vienīgajā valodā, ko viņi saprot.
Varas valodā.
Gar manu galvu Sēfija no pulsDūres izšauj uz durvīm, kas ved uz viņas mātes svētnīcu. Senā dzelzs ieliecas. Čīkst salocītas un izļodzītas eņģes. Plūstam garām satriektu milžu armijai, kas sapulcējusies alai līdzīgās zāles abās pusēs. Milzu spēks, ko māņticība padarījusi trauslu. Senāk, kad viņi bija spēcīgāki, obsidiāni mēģināja šķērsot jūru. Būvēja varenas knorras, kas nestu pētniekus pāri okeāniem meklēt jaunas zemes. Visas laivas iznīcināja izgrebtie briesmoņi, ko zelti sēja okeānos, vai arī
paši zelti tās sadedzināja no jūras. Pēdējā laiva devās ceļā vairāk nekā pirms divsimt gadiem.
Nostājamies Ālijas priekšā, kura sasaukusi padomi no saviem slavenajiem septiņiem un septiņdesmit karavadoņiem. Tagad, stāvēdami starp lieliem, kūpošiem ogļu gaismekļiem, viņi visi pagriežas pret mums. Milzīgi karotāji ar baltiem matiem līdz viduklim, kailām rokām, dzelzs jostas sprādzēm un milzīgām āvām uz muguras. Blāvajā gaismā mirdz viņu melnās acis un gredzeni ar dārgmetālu kniedēm. Neviens nerunā un nemetas ceļos, jo viņi ir pārāk satriekti, redzot, kā trīssimt gadu vecas durvis pēkšņi iekvēlojas oranžas un izkūst. Izslejos viņu priekšā, joprojām aiz sevis vilkdams zeltu līķus. Mustanga un Sēfija pagrūž savus gūstekņus, iesperdamas tiem pa pacelēm. Zelti nokrīt uz grīdas un, milzīgu mežoņu ielenkti šajā piekūpējušajā telpā, neveikli ceļas kājās, pilnīgi neloģiski mēģinādami saglabāt kaut nedaudz cieņas.