Ievērojusi Mustangas nepatiku, Sēfija pasmaida un, pametusi mūs, pieiet pie savas mirušās mātes. Viņa paņem tās kroni un uzkāpj pa
kāpnēm līdz tronim, vienā rokā nesdama asiņaino cirvi, bet otrā — stikla kroni, apsēžas grifa krūškurvī un pati sevi kronē.
„Virsotņu bērni, Pļāvējs aicina mūs piebiedroties viņam karā pret viltus dieviem. Vai valkīras atsauksies?”
Par atbildi valkīras paceļ savus zilām spalvām izrotātos cirvjus augstu virs galvām un sāk skandēt obsidiānu nāves pantus. Piebiedrojas pat gāztās Alijas karavadoņi. Šķiet, pret virsotņu akmens gaiteņu sienām šķīst paša okeāna viļņi, un es jūtu dziļumos skanam kara bungas, kas liek asinīm stingt dzīslās.
„Tad jājiet, Hjelda, Tarula, Veni un Hroga! Jājiet, Faldira, Vrona un Bolga, uz Asinskrasta ciltīm, uz Kailpurvu, Dragāto kaulu un Raganas pāreju! Jājiet pie mūsējiem un naidniekiem un sakiet viņiem, ka Sēfija ir runājusi. Sakiet, ka Ragnāra pravieši teica taisnību. Asgarda ir kritusi. Dievi ir miruši. Vecie zvēresti ir lauzti. Un sakiet visiem, kas klausīsies — valkīras jāj karā.”
Kamēr pasaule ap mums virmo un gaisā ceļas kara ekstāze, mēs ar Mustangu drūmi saskatāmies un jautājam, ko gan esam atbrīvojuši.
3 . DAĻA TRIUMFS
Tas sauciens vējā ir viss, kas mums ir, -tas, kā mēs dzīvojam. Kā aizejam. Un kā stāvam, pirms krītam.
—Kārns au Bellona
35. GAISMA
Septiņas dienas pēc Ragnāra nāves ceļoju pa ledus zemi kopā ar Sēfiju un runāju ar vīru ciltīm Dragātajā kaulā, ar Tīrasiņu drošsiržiem Ziemeļkrastā, ar sievietēm, kuras uz galvas nēsā aunu ragus un stāv izlūkos Raganas pārejā. Lidodami ar gravZābakiem līdzās valkīrām, nesam ziņas par Asgardas krišanu.
Tas ir... dramatiski.
Sēfija un pārdesmit valkīru manā un Holidejas vadībā sākušas trenēties, lai izmantotu gravZābakus un pulsa ieročus. Sākumā viņas ir neveiklas. Kāda virsskaņas ātrumā ielidoja klints sienā. Taču, kad trīsdesmit šādu valkīru nolaižas ar vējā plīvojošām galvas rotām, sejas kreisajā pusē uzzīmējušas Sēfijas Klusētājas zilo plaukstas nospiedumu, bet labajā — Pļāvēja sirpjAsmeni, ļautiņi parasti ieklausās, kas viņām sakāms.
Lielāko daļu obsidiānu vadoņu aizvedam uz iekaroto kalnu, ļaujam viņiem izstaigāt telpas, kurās viņu dievi ēda un gulēja, un parādām aukstos, sasaldētos noslaktēto zeltu līķus. Redzot, ka viņu dievi nokauti, mūsu olīvzaru pieņem vairums, pat tie, kuri klusējot zināja par tautas patieso verdzības stāvokli. Tos, kuri piedāvājumu nepieņēma un apsūdzēja mūs ķecerībā, gāza pašu ļaudis. Divi karavadoņi aiz kauna metās lejup no kalna. Vēl kāda cita pārgrieza sev vēnas ar dunci un noasiņoja uz oranžērijas grīdas.
Savukārt kāda sevišķi traka, maza sieviņa ar lielu naidu noskatījās videoierakstu par sazvērestību, kurā tika plānots gāzt viņu no varas; aizvedām viņu uz kalna datu centru, kur par to viņu informēja trīs zaļie. Aizdevām viņai slāti, aizvedām atpakaļ mājās, un pēc divām dienām viņa pievienoja manai armijai divdesmit tūkstošus karotāju.
Reizēm dzirdu par Ragnāra leģendu. Tā izplatījusies ciltīs. Tie sauc viņu par Runātāju. To, kurš atnesa patiesību, atveda praviešus un ziedoja dzīvību savas tautas dēļ. Tomēr līdz ar mana drauga leģendu plašumā plešas arī manējā. Kad lidojam tikties ar jaunām ciltīm, mani un valkīras jau sveic kalnu nogāzēs iededzināts sirpjAsmens simbols. Mani dēvē par Rīta zvaigzni. Tāpat kā to, pēc kuras tumšajos ziemas mēnešos vadās grifu jātnieki un ceļotāji. Zvaigzni, kas pazūd pēdējā, kad pavasarī atgriežas dienasgaisma.
Viņus sāk vienot mana leģenda. Ne jau biedriskums vienam pret otru. Šie klani savā starpā karojuši paaudzēm ilgi. Toties mana vēsture šeit ir tira. Atšķirībā no Sēlijas un citiem varenākajiem obsidiānu karavadoņiem, es viņiem esmu nebrists sniega lauks. Balta lapa, kurā saskatīt savus sapņus, lai cik atšķirīgi tie būtu. Kā saka Mustanga — es esmu kaut kas jauns, un šajā leģendu, senču un pagātnes pasaulē kaut kas jauns ir kaut kas ļoti īpašs.
Par spīti veiksmei, pulcinot klanus, nākas saskarties arī ar milzīgām grūtībām. Mums ne tikai jāattur sašķeltie obsidiāni no savstarpējiem slaktiņiem goda divkaujās, bet arī jārēķinās ar to, ka daudzi klani pieņēmuši manu aicinājumu mainīt dzīves vietu. Simtiem tūkstošu obsidiānu jāaizved no to mājām Antarktīdā uz sarkano tuneļiem, kur tos neskars zeltu uzlidojumi un bombardēšana, kas gaidāma, kad tie uzzinās, kas šeit noticis. Tas viss jāizdara, neatklājot mūsu manevrus Šakālim. Mustanga ar Dzīvsudraba hakeru palīdzību vadījusi pretizlūkošanu no Asgardas, kas slēpj mūsu klātbūtni un nosūta Kvalitātes kontroles padomes galvenajai mītnei Agejā ziņojumus, kas būtiski neatšķiras no iepriekšējās nedēļās sūtītajiem.
Tā kā nebūs iespējams viņus pārvietot, nevienam nemanot, Mustanga, zeltu aristokrātijas pārstāve, izplānojusi vispārdrošāko manevru
Arēja dēlu vēsturē. Milzīga apmēra karaspēka pārvietošanu ar tūkstošiem transporta un kravas kuģu no Arēja dēlu un Dzīvsudraba tirdzniecības flotes, kas pārvedīs pola iedzīvotājus divpadsmit stundu laikā. Dedzinot hēliju, tūkstotis kuģu slīdēs zemu virs Dienvidu jūras, lai nosēstos pie obsidiānu pilsētu vārtiem un nolaistu rampas, pa kurām uzņems uz klāja simtus un tūkstošus kažokādās tērptu milžu, sīvas lopu smakas apņemtus gan vecos, gan slimos, gan karotājus un bērnus. Tad Arēja dēlu kuģu aizsegā iedzīvotāji tiks izsēdināti dažādās vietās pazemē, bet liela daļa karotāju nonāks mūsu armijas kuģos orbītā. Es nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš spētu to noorganizēt tikpat ātri kā Mustanga.
Astotajā dienā pēc Asgardas krišanas kopā ar Sēfiju, Mustangu, Holideju un Kasiju dodos prom, lai pievienotos Sevro un uzraudzītu pēdējos sagatavošanās darbus pirms migrācijas. Valkīras uz klāja ņem līdzi Ragnāru; ietinušas viņa sasalušo ķermeni raupjā audeklā, viņas spiež to sev klāt aiz šausmām, kamēr mūsu kuģis, teju sasniedzot skaņas ātrumu, traucas piecus metrus virs okeāna viļņiem. Viņas sajūsminātas skatās visapkārt, kad caur vienu no dēlu pazemes pieejas punktiem ielidojam Marsa tuneļos. Šī ir veca kalnraču kolonija kādā dienvidu kalnu grēdā. Kad ielidojam tunelī, mums ar augsti paceltām dūrēm salutē biezās ziemas jakās un balaklāvās tērpti dēlu izlūki.
Pusi dienas lidojuši pazemē, ierodamies Tinošā. Tur rosīgi laidelējas kuģi. Gaiss stalaktītu piestātnēs ir pilns ar simtiem lidaparātu. Šķiet, ka visa pilsēta vēro, kā mūsu kuģis slīd satiksmes plūsmā un nolaižas savā stalaktīta angārā, tā zina, ka lidaparāts nes ne tikai mani un mūsu jaunos obsidiānu sabiedrotos, bet arī salauzto Tinosas vairogu. Garām slīd raudošās pilsētnieku sejas. Bēgļu rindās jau klejo baumas. Brauc obsidiāni. Ne tikai tāpēc, lai karotu, bet arī tāpēc, lai dzīvotu Tinošā. Lai ēstu viņu ēdienu. Lai mitinātos viņu jau tāpat pārapdzīvotajās ielās. Dejotājs saka, ka šī pilsēta ir pulvera muca, kas var uzsprāgt kuru katru mirkli. Nevaru teikt, ka nepiekrītu.
Arēja dēlu noskaņojums ir drūms. Viņi klusēdami sapulcējušies ap manu kuģi, kad nolaižam nosēšanās rampu. Pa to noeju pirmais. Sevro gaida līdzās Dejotājam un Mikijam. Viņš mani spēcīgi apskauj. Stoiskajā