„Fičner?”
„Mini vēlreiz, sūdabrāli" attrauc balss.
Nevar būt.
„Sevro?” gandrīz smilkstu šo vārdu.
„Ei, puis, tu izskaties kā izšļucis no kāda skeleta drebelīgās kājstarpes.”
„Tu esi dzīvs...” es saku, kad hologrammā ķivere tiek noņemta, lai atklātu mana drauga neglito seju. Viņš smaida savu zāģzobaino smaidu. Attēls raustās.
„Pasaulēs nav tāda elfa, kas varētu mani nobeigt'.' Viņš iesmejas. „Tev pienācis laiks nākt mājās, Pļāv. Bet es nevaru aiziet tev pakaļ. Tev jānāk pie manis. Vai skaidrs?”
„Kā?” Izslauku no acīm asaras.
„Uzticies maniem dēliem. Vai varēsi?"
Palūkojos uz brāli un māsu un paloku galvu. „Šakālis... mana ģimene ir pie viņa.”
„Pie tās kanibālu kuces nav nekā. Tava ģimene ir pie manis. Savācu viņus no Likosas pēc tam, kad aizveda tevi. Tava māte gaida, kad varēs tevi satikt." Atkal sāku raudāt. Atvieglojums ir pārāk liels.
„Bet tev ir jāsaņemas, puis’. Un tev ir jākustas." Viņš pagriež galvu sānis un uzlūko kādu ārpus hologrammas. „Atdod mani atpakaļ Holide-jai." Tā arī daru. ,Ja varat, nodariet pa kluso. Ja ne, saasiniet. Skaidrs?"
„Skaidrs.”
„Sarauietj važas!"
„Saraujiet važas!” atbalso pelēkie, un viņa attēls pagaist.
„Neskaties uz mūsu krāsu,” man saka Holideja. Viņa sniedz tetovētu roku. Skatos uz pelēko zīmēm, kas iegrebtas viņas miesā, tad nopētu vasarraibumaino, drukno seju. Viena no viņas acīm ir biomehāniska, to nevar samirkšķināt kā otru. No viņas mutes Ēo vārdi skan tik savādi. Tomēr šķiet, ka šajā brīdī mana dvēsele atgriežas manī. Ne prāts. Joprojām jūtu, kā tas saplaisājis. Kā lodā šaubas sējošā tumsa. Taču cerība gan. Izmisīgi satveru viņas mazo plaukstu.
„Saraujiet važas,” aizsmacis atbalsoju. „Jums nāksies mani nest.” Palūkojos uz savām nekam nederīgajām kājām. „Nevaru piecelties.”
„Tieši tāpēc atvedām tev mazu kokteilīti.” Holideja izvelk šļirci.
„Kas tas ir?”
Trigs tikai smej. „Jūsu eļļas maiņa. Nopietni, draugs. Jūs nemaz negribat zināt.” Viņš smīn. „Tas draņķis ari mironi atdzīvinās.”
„Dod šurp,” saku, pastiepis plaukstas locītavu.
„Sāpēs,” brīdina Trigs.
„Viņš ir liels puika.” Holideja nāk tuvāk.
„Ser..Trigs sniedz man vienu no saviem cimdiem. „Ielieciet starp zobiem.”
Nu jau mazāk pārliecināts, iekožos ar sāli piesūcinātajā ādā un pamāju Holidejai. Viņa raida šļirci nevis rokā, bet tieši man sirdī. Metāls ieduras miesā, un atbrīvojas šļirces saturs.
„Velns parāvis!” Mēģinu kliegt, bet izspiežu vien gārdzienu. Pa manām vēnām viļņiem skrien uguns, sirds darbojas kā virzulis. Paskatos uz krūtīm, būdams gatavs apzvērēt, ka nolāpītā sirds no tām izlēks. Jūtu katru muskuli. Katra mana ķermeņa šūna eksplodē, tajās pulsē kinētiskā enerģija. Rīstos. Ķerdams pie krūtīm, nokrītu uz grīdas. Elsoju. Spļauju žulti. Situ pa grīdu. Pelēkie iztrūkušies atkāpjas no mana izliektā ķermeņa. Metos virsū krēslam un daļēji izrauju to no grīdas, pie kuras tas nostiprināts ar skrūvēm. Pa muti veļas lamu straume, kas liktu nosarkt pat Sevro. Tad trīcēdams palūkojos uz abiem pelēkajiem. „Kas... tas... bija?”
Holideja apspiež smieklus. „Mamma to sauc par čūskas kodienu. Ar tavu vielmaiņu tas darbosies tikai trīsdesmit minūtes.”
„To uztaisīja tava mamma?”
Trigs parausta plecus. „Mēs esam no Zemes.”
4. KAMERA NR. 2187
Viņi ved mani pa gaiteņiem kā cietumnieku. Pār manu galvu pārvilkts maiss. Rokas saliktas aiz muguras neaizslēgtos rokudzelžos. Brālis kreisajā pusē, māsa labajā, un abi mani balsta. Čūskas kodiens ļauj man staigāt, tomēr ne pārāk labi. Mans jau tāpat sazāļotais ķermenis joprojām šķiet ļengans kā slapjas veļas kaudze. Tik tikko jūtu savu sašķelto īkšķa nagu vai vārgās kājas. Manu plāno cietumnieka apavu zoles šļūkā pa grīdu. Galva kā iemērkta ūdenī, bet smadzenes šobrīd darbojas neticamā ātrumā. Tā ir koncentrēta mānija, lekožos mēlē, lai nesāktu čukstēt un atgādinātu sev, ka neesmu tumsā kā pirms tam. Es šļūcu pa betona gaiteni. Eju pretī brīvībai. Pretī savai ģimenei un Sevro.
Šeit neviens neapturēs divus Trīspadsmitā dragūnus — ne jau tagad, kad tiem dota drošības pielaide un šeit ir pati Aja. Šaubos, vai daudzi Šakāļa armijā maz zina, ka esmu dzīvs. Viņi redzēs manu augumu, manu rēgaino bālumu un nodomās, ka esmu kāds obsidiānu cietumnieks, kam nav paveicies. Par spīti tam, jūtu skatienus. Manī snaikstās paranoja. Viņi zina. Viņi zina, ka esat aiz sevis atstājuši līkus. Cik ilgs laiks paies, līdz kāds atvērs tās durvis? Cik drīz mūs atklās? Mans prāts izskata visus iespējamos scenārijus. Kā viss var saiet grīstē. Narkotikas. Pie vainas tikai narkotikas.
„Vai mums nevajadzētu braukt uz augšu?” jautāju, kad ar gravLiftu laižamies dziļāk kalna citadeles cietuma sirdī. „Vai ari lejā ir piestātnes angāri?”
„Pareizi spriests, ser,” patīkami pārsteigts, atbild Trigs. „Mūs gaida kuģis.”
Holideja pārkož gumijas burbuli. „Trig, tev uz deguna kaut kas brūns. Re... kur.”
„Ai, piever klabekli. Ne jau es sāku sarkt, kad viņš bija pliks.”
„Vai esi par to drošs, sīkais? Kuš!” GravLifts palēnina gaitu, un abi saspringst. Dzirdu, kā viņi izslēdz savu ieroču drošinātājus. Durvis atveras, un mums kāds pievienojas.
„Dominus,” Holideja raiti sveicina jauno ceļabiedru un pagrūž mani sānis, lai atbrīvotu viņam vietu. Liftā iekāpušā soļi ir gana smagi, lai piederētu gan zeltam, gan obsidiānam, tomēr pelēkie nekad neuzrunātu obsidiānu par dominus, un obsidiāns nekad nesmaržotu pēc krustnagliņām un kanēļa.
„Seržant.” Balss izgraužas man cauri. Virs, kam tā pieder, reiz sēja kaklarotas no nogrieztām ausīm. Vikss. Viens no Tita vecās bandas. Viņš piedalījās asinspirti manā Triumfā. GravLiftam turpinot ceļu lejup, ieraujos tā stūrī. Vikss mani atpazīs. Viņš mani atkodīs. Viņš to dara jau tagad, kad uz mums skatās. Dzirdu, kā čab viņa žaketes apkakle. „Trīspadsmitais leģions?” viņš pēc mirkļa jautā. Droši vien būs ievērojis tetovējumus uz pelēko kakliem. „Jūs esat Ajas vai viņas tēva?”
„Šajā tūrē fūrijas pakļautībā, dominus',' vēsi atbild Holideja. „Bet esam dienējuši arī Pelnu valdnieka vadībā.”
„Ahā, tad jau pagājušajā gadā cīnījāties Deimosa kaujā?”
„Jā, dominus. Bijām Grimmu dēlcsKuģu priekšpulkā, ko sūtīja nogalināt Telemanus, pirms gan tiem, gan Arka kuģiem ceļu aizšķērsoja au Fabii. Lūk, mans brālis ielaida veselu kārtu vecā Kavaksa plecā. Gandrīz nogāza viņu, pirms mūsu triecienvienību izklīdināja Augusta meita un Kavaksa sieva.”
„Ak vai,” Vikss atzinīgi novelk. „Tā būtu bijusi nolādēti laba kaujas trofeja. Tu būtu varējis izrotāt savu seju ar vēl vienu asaru, leģionār. Es ar Septīto medīju to obsidiānu suni. Pelnu valdnieks izsludinājis krietnu godalgu tam, kurš atvedīs atpakaļ viņa vergu.” Viņš iešņauc kaut ko degunā. Izklausās pēc vienas no stimulantu kapsulām, ko tik ļoti bija iecienījis Takts. „Kas šis tāds?”
Viņš runā par mani.
Sirdspuksti dun man ausīs.
„Dāvana no prētores Grimmas apmaiņā pret... sūtījumu, ko viņa vedīs mājās,” paskaidro Holideja. „Ja saprotat, ko ar to domāju, ser.”
„Sūtījums. Drīzāk gan puse sūtījuma.” Viņš pasmīkņā pats par savu jociņu. „Vai kāds, ko pazīstu?” Viņa roka pieskaras audeklam, kas sedz manu seju. Aizgriežos. „Manu sirdi sasildītu kāds gaudonis. Olis? Nezāle? Nē, pārāk garš.”