sejā manāmi ķīļbārdiņas pirmsākumi. Sevro izslējies, cik nu stalti spēj, it kā viņa kaulainie pleci vien spētu uzturēt cerību tūkstošiem Arēja dēlu, kuri sapulcējušies piestātnē, lai redzētu Tinosas vairogu atgriežamies savās otrajās mājās.
„Kur viņš ir?” draugs nomākti jautā.
Pār plecu palūkojos uz savu kuģi, no kura Ragnāru lejup pa rampu nes Sēfija un viņas valkīras. Pirmie viņas sveic gaudoņi. Klauns izsaka cieņu Sēfijai, bet Sevro paiet man garām un nostājas valkīras priekšā.
„Laipni lūgta Tinošā,” viņš tai saka nagālā. „Es esmu Sevro au Barka, Ragnāra Volāra asinsbrālis. Sie ir viņa pārējie brāļi un māsas.” Viņš norāda uz gaudoņiem, kuri visi apvilkuši savas vilkādas. Sevro paņem Ragnāra lāčādu. „Viņš vilka šo, kad gāja cīņā. Ar tavu atļauju es vēlētos, lai tā viņam būtu plecos tagad.”
„Tu biji Ragnāra brālis. Tu esi arī mans brālis,” atbild Sēfija. Viņa noklakšķina mēli, un valkīras viņas brāļa mirstīgās atliekas nodod Sevro. Mustanga pamet skatu manā virzienā. Sēfijas dāsnums man šķiet laba zīme. Ja viņa būtu privātīpašnieciska būtne, būtu paturējusi brāļa līķi savās zemēs un saskaņā ar obsidiānu tradīcijām sadedzinājusi uz sārta, lai izkaisītu viņa pelnus pār ledu. Tā vietā Sēfija man teica, ka zina, kur bijušas Ragnāra īstās mājas — pie tiem, ar ko viņš cīnījās plecu pie pleca un kas palīdzēja viņam atgriezties pie viņa tautas.
Mustanga pienāk man tuvāk, kamēr gaudoņi uzklāj Ragnāra augumam lāčādas apmetni un aiznes viņu cauri pūlim. Dēli dod viņiem ceļu. Rokas sniedzas, lai pieskartos Ragnāram. „Paskaties,” Mustanga saka, norādīdama uz šaurām, melnām lentēm, ko dēli iesējuši sev bārdās un matos. Viņa saņem manu mazo pirkstiņu. Viegli paspiedusi, Mustanga liek man atgriezties atpakaļ mežā, kur viņa mani izglāba. Liek just siltumu, pat noskatoties, kā Sevro iziet no angāra ar Ragnāra nedzīvo ķermeni. „Ej!” Mustanga pastumj mani viņa virzienā. „Man un Dejotājam paredzēta konference ar Dzīvsudrabu un Viktru.”
„Viņai vajadzīgs kāds sargs,” saku Dejotājam. „Dēli, kam uzticies.” „Man nekas nenotiks,” nogrozījusi acis, saka Mustanga. „Es izdzīvoju pie obsidiāniem.”
„Viņa dabūs zemesčūskas,” nosaka Dejotājs un nopēta Mustangu bez labestības, ko esmu pieradis redzēt viņa skatienā. Šodien Ragnāra nāve nomākusi viņa garu. Paaicinājis Nerolu un pametis zodu kuģa virzienā, viņš šķiet vecāks. „Un kā ar Bellonu uz klāja?”
„Viņš ir pasažieru kabīnē pie Holidejas. Viņa kakls joprojām ir saplēsts, tāpēc vajadzēs, lai viņu apskata Virānija. Izdariet to diskrēti. Piešķir viņam privātu istabu.”
„Privātu? Šeit viss ir pārbāzts, Derov. Privātas istabas netiek pat kapteiņiem.”
„Viņam ir nozīmīga informācija. Gribi, lai viņu nošauj, pirms viņš mums to atklāj?” noprasu.
„Vai tāpēc paturēji viņu dzīvu?”
Dejotājs uzmet Mustanga! skeptisku skatu, it kā viņa jau būtu sākusi ietekmēt manus lēmumus. Ja vien viņš zinātu, ka viņa Kasijam būtu ļāvusi mirt ar daudz vieglāku sirdi, nekā es jebkad spēšu! Dejotājs nopūšas, kad nepiekāpjos. „Viņš būs drošībā. Dodu savu godavārdu.”
„Vēlāk uzmeklē mani,” Mustanga saka, kad dodos prom.
Atrodu Sevro, viņš ir noliecies pār Ragnāru Mikija laboratorijā. Viena lieta ir dzirdēt par drauga nāvi, pavisam cita — redzēt ēnu, kas palikusi pēc viņa. Pēc tēva nāves nevarēju ciest skatīties uz viņa vecajiem darba cimdiem. Māte bija pārāk praktiska, lai tos izmestu. Teica, ka mēs nevaram to atļauties. Tāpēc kādudien es to izdarīju pats, bet viņa sadeva man pa ausim un lika atnest tos atpakaļ.
Nāves smarža no Ragnāra plūst arvien spēcīgāk.
Dzimtenē viņu saglabāja aukstums, bet Tinoša cieš no elektrības padeves pārrāvumiem, un saldēšanas iekārtas lejā, pilsētā, spēlē otro vijoli aiz ūdens attīrīšanas iekārtām un gaisa cirkulācijas sistēmām. Drīz Mikijs viņu iebalzamēs un sagatavosies apbedīšanai, kādu Ragnārs bija gribējis.
Pusstundu sēžu klusumā un gaidu, kad Sevro ierunāsies. Es negribu šeit atrasties. Negribu redzēt Ragnāru mirušu. Negribu grimt skumjās. Tomēr Sevro dēļ palieku.
Manas paduses ož. Esmu noguris. Trūcīgā ēdiena paplāte, ko atnesa Dīo, stāv neaiztikta; nejuzdams garšu, košļāju tikai vienu cepumu un domāju, cik smieklīgi Ragnārs izskatās uz šī galda. Viņš tam ir par lielu, pēdas karājas pāri malai.
Par spīti smakai, Ragnārs nāvē šķiet mierpilns. Baltajā bārdā kā ziemas ogas vīd sarkanas lentes. Rokās, kas saliktas uz kailajām krūtīm, atdusas divas slātes. Nāvē tetovējumi ir tumšāki — tie klāj viņa rokas, krūtis un kaklu. Galvaskauss, ko viņš ietetovēja arī man un Sevro, nu šķiet tik skumjš. Tas stāsta savu stāstu, lai gan vīrs, kurš to nēsā, jau ir aizsaulē. Spilgtāks kļuvis viss, izņemot brūci. Tā šķiet tik nekaitīga un šaura kā čūskas smaids gar viņa sānu. Ajas durtās brūces vēderā šķiet tik sīkas. Kā kaut kas tik niecīgs varēja atņemt šai pasaulei tik lielu dvēseli?
Kaut viņš būtu šeit.
Ļaudīm viņš vajadzīgs vairāk nekā jebkad.
Sevro acis ir stiklainas, pirksti slīd pāri tetovējumiem uz Ragnāra baltās sejas. „Vai zini, viņš gribēja doties uz Venēru,” kā bērns viņš murmina klusā balsī. Tik klusu es to nebiju dzirdējis. „Parādīju viņam vienu no holoVideo par turienes katamarāniem. Tajā mirklī, kad viņš uzlika brilles, nebiju redzējis kādu smaidām vēl platāk. It kā viņš būtu atradis paradīzi un sapratis, ka nevajag nomirt, lai tur nokļūtu. Viņš nakts vidū mēdza ielavīties un aizņemties manas holoBrilles, līdz kādu dienu es viņam to sasodīto verķi vienkārši atdevu. Tāds maksā augstākais četrsimt kredītu. Vai zini, kā viņš man atlīdzināja?” Nezinu. Sevro paceļ labo roku un parāda man savu galvaskausa tetovējumu. „Viņš padarīja mani par savu brāli.” Sevro lēni, sirsnīgi iedunkā Ragnāra žokli. „Bet lielajam, resnajam idiotam vajadzēja skriet Ajai virsū, nevis bēgt no viņas prom.”
Ledainajā tuksnesī valkīras joprojām veltīgi meklē olimpiskās bru-ņinieces pēdas. Tās ved dziļāk plaisā, kur pazūd kāda dzīvnieka sasalušajās asinīs. Ceru, kaut kas viņu atrada un aizvilka uz savu alu ledū, kur lēni piebeidza. Tomēr šaubos. Tāda sieviete tik vienkārši nepazūd. Lai kāds liktenis Aju piemeklēja, ja viņa ir dzīva, tad atradīs veidu, kā sazināties ar Valdnieci vai Šakāli.
„Tā bija mana vaina,” es saku. „Mans sūdīgais plāns nogalēt Aju.”
„Viņa noslepkavoja Kvinnu. Palīdzēja noslepkavot manu tēvu,” Sevro murmina. „Kamēr biji ieslodzīts, nokāva dučiem mūsējo. Tā nebija tava vaina. Ja tur būtu bijis es, tu būtu zaudējis arī mani. Pat Rags nebūtu varējis mani atturēt mesties viņai virsū.” Sevro ar dūri mīca galda malu, atstādams ādā baltus nospiedumus. „Vienmēr mēģināja mūs aizsargāt.” „Tinosas vairogs,” saku.
„Tinosas vairogs,” balsij aizķeroties, viņš atkārto. „Viņam patika tas vārds.”
„Zinu.”
„Man liekas, ka, pirms satika mūs, viņš vienmēr domāja par sevi kā par zobenu. Mēs ļāvām viņam būt tādam, kā viņš gribēja. Aizstāvim.” Sevro izslauka acis un novēršas no Ragnāra. „Lai nu paliek. Mazais princītis ir dzīvs.”
Pamāju. „Atvedām viņu sev līdzi.”
„Skāde. Divi milimetri.” Viņš saspiež kopā pirkstus, rādīdams, cik trūka, lai Mustangas bulta ķertu Kasija jūga vēnu. Pēc tam, kad Sēfija izsūtīja jātnieces uz ciltīm, ar kuģi aizvedu viņu un vairākus viņas karavadoņus uz Asgardu, lai apskatītu cietoksni. Paņēmu līdzi arī Kasiju, un Asgardas dzeltenie izglāba viņa dzīvību. „Kāpēc viņš vēl ir dzīvs, Derov? Ja tu domā, ka šis pateiksies tev par dāsno sirdi, dabūsi vilties.”