„Es nevarēju vienkārši ļaut viņam nomirt.”
„Viņš noslepkavoja manu tēvu.”
„Es zinu.”
„Nosauc iemeslu.”
„Varbūt es domāju, ka pasaule būs labāka vieta, ja tajā būs viņš,” nedroši bilstu. „Tik daudzi ir viņu izmantojuši, melojuši viņam un nodevuši. Tas viss noteicis to, kāds viņš ir. Tas nav godīgi. Es gribu, lai viņam ir iespēja pašam saprast, kāds cilvēks viņš grib būt.”
„Neviens no mums nevar būt tāds, kāds grib būt,” Sevro murmina. „Vismaz ne uz ilgu laiku.”
„Vai tad mēs necīnāmies tāpēc? Vai tikko to neteici par Ragnāru? Viņš bija padarīts par zobenu, bet mēs devām viņam iespēju būt vairogam. Kasijs ir pelnījis tādu pašu iespēju.”
„Sūdbambuli.” Sevro nogroza acis. „Tas, ka tev taisnība, nenozīmē to, ka tev taisnība. Lai nu kā, bet ērgļus neieredz tikpat ļoti kā lauvas. Kāds no šejieniešiem tik un tā mēģinās viņu nobliezt. Un tavu meiču arī.” „Ar viņu ir zemesčūskas. Un viņa nav mana meiča.”
„Kā teiksi.” Sevro iegāžas vienā no Mikija zagtajiem ādas krēsliem un ar plaukstu paberzē spuraino grebenes malu. „Kaut viņa būtu paņēmusi līdzi Telemanus. Kopā ar viņiem jūs būtu pamatīgi sajājuši Aju.” Viņš aizver acis un atgāž galvu. „Hei,” Sevro pēkšņi atceras, „dabūju tev dažus kuģus!”
„Es redzēju. Paldies!” saku.
„Beidzot.” Viņš iespurdzas. „Pazīme, ka no mums ir jēga. Divdesmit dedzeskuģu, desmit fregates, četri iznīcinātāji un drednauts. Tev būtu vajadzējis to redzēt, Pļāv’. Marsa flote piestūma Fobosu pilnu ar leģionāriem, iztukšoja savus kuģus, bet mēs vienkārši nozagām viņu transporta kuģus, ar pareizajiem kodiem aizlidojām atpakaļ un nolaidāmies viņu angāros. Mana vienība neizšāva ne reizi. Dzīvsudraba puiši pat uzlauza viņu flotes kuģu publisko paziņojumu sistēmu. Viņi visi dzirdēja tavu runu. Dumpis sākās, gandrīz pirms tikām uz klāja — sarkanie, oranžie, zilie, pat pelēkie. Publisko paziņojumu sistēmas triks vairāk gan nestrādās. Zelti iemācīsies izolēties no tīkla, lai nevaram tikt iekšā, bet šonedēļ tas viņiem bija pamatīgs belziens. Kad apvienosimies ar Pakšu un pārējiem Oriona kuģiem, mums būs pamatīgi spēki, ar kuriem sajāt tos elfiņus.”
Šādos brīžos es zinu, ka neesmu viens. Pie velna pasauli, kamēr vien man ir mans noplukušais sargeņģelis. Ja vien es tikpat labi spētu sargāt viņu! Jau atkal viņš ir izdarījis visu, ko lūdzu, un vēl vairāk. Kamēr sapulcēju obsidiānus, viņš izrāva lielu robu Šakāļa aizsardzības flotē. Ceturtdaļu paralizēja. Pārējos piespieda atkāpties uz tālāko Deimosa pavadoni, lai pārgrupētos ar Šakāļa rezervēm un sagaidītu papildspēkus no Cereras un Akadēmijas.
Apmēram stundu viņš pārvaldīja lielākos flotes spēkus visā Marsa dienvidu puslodē. Goblinu karalis. Pēc tam viņš bija spiests atkāpties tuvāk Fobosam, kur, ar Rollo vienību palīdzību nogriežot skābekļa
padevi un izšaujot tos kosmosā, viņa viri neitralizēja slazdā iedzītos lojālistu jūras kājniekus. Es neloloju ilūzijas. Šakālis neļaus mums paturēt pavadoni. Viņam varbūt nerūp tā iedzīvotāji, bet stacijas hēlija rafinēšanas fabrikas viņš nevar iznicināt. Tāpēc drīz sekos vēl viens uzbrukums. Manus kara centienus tas neietekmēs, bet Šakālis būs piesaistīts cīņai ar mūsu atmodinātajiem iedzīvotājiem. Tas patērēs viņa resursus, bet ļaus man rīkoties. Viņam tas ir ļaunākais iespējamais scenārijs.
„Par ko tu domā?” jautāju Sevro.
Viņa skatiens apmaldījies griestos. „Prātoju, cik atlicis, līdz uz galda gulēsim mēs. Un prātoju, kāpēc frontes priekšgalā esam tieši mēs. Tu skaties video, klausies stāstus un domā par parastiem ļautiņiem. Tiem, kas dzīvo uz Ganimēda vai Zemes, vai Lunas. Gribot negribot māc skaudība.”
„Tu domā, ka tev nav dota iespēja dzīvot?” jautāju.
„Ne kārtīgi,” viņš atbild.
„Kā tas ir— kārtīgi?”
Sevro sakrusto rokas kā bērns, kurš sēž namiņā kokā un noskatās lejup uz pasauli, brīnīdamies, kāpēc tā nevar būt tikpat maģiska kā viņš pats. „Es nezinu. Kaut kā ļoti tālu no iezīmēto dzīves. Varbūt kā elfs vai varbūt pat laimīgs kā vidKrāsa. Es vienkārši gribu kaut ko, uz ko paskatīties un teikt: „Tas ir drošs, tas ir mans, un neviens nemēģinās man to atņemt.” Māja. Bērni.”
„Bērni?” pārjautāju.
„Es nezinu. Nebiju par to domājis, līdz nenomira paps. Līdz viņi nesavāca tevi.”
„Tu gribi teikt — līdz nesatiki Viktru...” saku, piemiedzis ar aci. „Starp citu, jauka ķīļbārdiņa.”
„Aizveries,” viņš noburkšķ.
„Vai jūs abi esat—” Sevro mani pārtrauc un maina tēmu.
„Bet būtu jauki būt vienkārši Sevro. Ja paps būtu dzīvs. Ja es būtu pazinis savu māti.” Viņš pasmejas par sevi skaļāk, nekā vajadzētu. „Dažreiz es domāju par pašu sākumu un prātoju, kas būtu noticis, ja tēvs būtu zinājis, ka nāks padome. Ja viņš kopā ar māti un mani būtu aizbēdzis.”
Pamāju. „Vienmēr domāju, kāda būtu dzīve, ja Ēo nebūtu nomirusi. Par bērniem, kurus mēs būtu audzinājuši. Kādus vārdus es būtu viņiem devis.” Sapņaini pasmaidu. „Es būtu novecojis. Skatījies, kā noveco Ēo. Un ar katru jaunu rētu, katru jaunu gadu būtu mīlējis viņu arvien vairāk, par spīti tam, ka viņa iemācītos mūsu sīko dzīvīti neieredzēt. Es būtu atvadījies no savas mātes, varbūt arī brāļa un māsas. Un, ja man paveiktos, kādudien, kad Ēo mati būtu kļuvuši sirmi, pirms tie sāktu izkrist un viņa klepot, urbī sēdēdams, es izdzirdētu virs galvas grūstam akmeņus, un tas arī būtu viss. Viņa būtu aizsūtījusi mani uz krematoriju un izkaisījusi pelnus, un pēc tam mūsu bērni darītu to pašu. Un klanos runātu, ka mēs bijām laimīgi un labi un izaudzinājām nolāpīti labus bērnus. Kad bērni nomirtu, mūsu piemiņa izbālētu, un, kad nomirtu viņu bērni, tā tiktu aizslaucīta prom dziļajos tuneļos tāpat kā pīšļi, kuros mēs pārvērstos. Tas būtu bijis nenozīmīgs mūžs,” es saku, paraustījis plecus, „bet man tas būtu paticis. Un katru dienu jautāju sev — ja man dotu iespēju atgriezties, būt aklam, atgūt to visu, vai es to darītu?”
„Un kāda ir atbilde?”
„Visu šo laiku es domāju, ka rīkojos Ēo dēļ. Es skrēju taisni kā bulta, jo biju ieņēmis galvā vienu nevainojamu ideju. Viņa to gribēja. Es viņu mīlēju. Tāpēc es īstenošu viņas nolāpīto sapni. Tomēr tās ir muļķības. Es dzīvoju nolāpītu pusdzīvi. Padarīju sievieti par elku, par mocekli, par kaut ko, nevis kādu. Izlikos, ka viņa bija nevainojama.” Izlaižu pirkstus caur taukainajiem matiem. „Viņa nebūtu to gribējusi. Un, kad paskatījos uz Dorēm, es vienkārši zināju, tas ir, runājot sapratu, ka taisna tiesa neizlabos pagātni, tai jāizlabo nākotne. Mēs necīnāmies mirušo dēļ. Mēs cīnāmies dzīvajiem. Un vēl nedzimušajiem. Par iespēju laist pasaulē bērnus. Lūk, kam pēc šī visa jāseko. Kāda citādi tam jēga?”
Sevro sēž un klusēdams pārdomā dzirdēto.
„Mēs ar tevi joprojām meklējam tumsā gaismu un gaidām, kad tā parādīsies. Bet tā jau ir iedegusies.” Pieskaros drauga plecam. „Tā gaisma esam mēs, puis’. Mēs esam ievainota, saplaisājusi un stulba tomēr gaisma, un mēs plešamies plašumā.”
36. DZIRA
Atstājis Sevro pie Ragnāra, gaitenī saskrienos ar Viktru. Ir vēls. Pāri pusnaktij, un viņa tikko ieradusies, lai palīdzētu koordinēt pēdējos sagatavošanās darbus Dzīvsudraba apsardzei, dēliem un mūsu jaunajai flotei, kuru esmu nodevis viņas rīcībā, līdz atkal būsim apvienojušies ar Orionu. Vēl viens lēmums, kas kaitina Dejotāju. Viņš baidās, ka pārāk daudz varas nododu zeltiem, kuri varētu mūs nodot. Mustangas klātbūtne varētu likt vadzim lūzt.