„Tātad tu to gribi.”
„Jā, pateicoties tavai ģimenei,” viņa saka. „Tu gribi radīt viņiem labāku pasauli. Savai mātei, Kīrena bērniem. Es to saprotu. Kad... izvēlējos veikt pārrunas ar Valdnieci, es mēģināju darīt to pašu. Pasargāt tos, kurus mīlu.” Telcmani saskatās. Mustangas pirksti seko švīkām galdā. „Neredzēju iespēju pasaulei bez kara, ja mēs nekapitulējām.” Viņas skatiens paliek pie manām rokām, kas atbrīvotas no zīmēm, un pēta kailo ādu, it kā tajā glabātos mūsu visu nākotnes noslēpums. Varbūt tā arī ir. „Bet tagad es to redzu.”
„Jūs tiešām tā domājat?” jautāju. „Jūs visi?”
„Svarīga ir ģimene,” saka Kavakss. „Un tu esi daļa mūsu ģimenes.” Dakšo uzliek man uz pleca elegantu plaukstu. Šķiet, mirkļa nozīmi saprot pat Sofokls un zem galda uzliek zodu man uz pēdas. „Vai ne?” „Jā.” Pateicīgs paloku galvu. „Esmu.”
Saspringti pasmaidījusi, Mustanga izvelk no kabatas papīra lapiņu un pastumj to manā virzienā. „Tā ir Oriona radio frekvence. Es nezinu, kur viņi ir. Droši vien joslā. Devu viņiem vienkāršu norādi — radīt haosu. Spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējusi zeltu frekvencēs, tieši to viņi arī dara. Ja grasāmies gāzt Oktāviju, mums būs vajadzīgi Oriona kuģi.” „Paldies,” saku viņiem visiem. „Es necerēju, ka mums būs otra iespēja.”
„Mēs arī necerējām,” atbild Dakšo. „Ļauj man būt atklātam pret tevi, Derov. Kaut kas dara mums raizes. Tas ir tavs plāns. Tavs nodoms
izmantot nagUrbjus, lai ļautu obsidiāniem iebrukt Marsa galvenajās pilsētās. .. mēs domājam, ka tā ir kļūda.”
„Patiešām?” jautāju. „Kāpēc? Mums jānovirza Šakāļa varas centri, jāiegūst iedzīvotāju atbalsts.”
„Mēs ar tēvu neuzticamies obsidiāniem tik ļoti kā tu,” uzmanīgi bilst Dakšo. „Tavi nolūki neko nenozīmēs, ja ļausi tiem brīvi izrīkoties ar Marsa iedzīvotājiem.”
„Barbari,” piebilst Kavakss. „Viņi ir barbari.”
„Ragnāra māsa...”
„Nav Ragnārs,” atbild Dakšo. „Viņa ir svešiniece. Un zinot, ko viņa izdarīja ar zelta gūstekņiem... pie labākās sirdsapziņas mēs nevaram apvienot savus spēkus ar plānu, kas paredz obsidiānu uzbrukumu Marsa pilsētām. To nepieļaus arī Arka sievietes.”
„Skaidrs.”
„Un ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs uzskatām, ka šim plānam ir trūkumi,” saka Mustanga. „Tas pienācīgi netiek galā ar manu brāli. Nenovērtē viņu par zemu. Viņš ir gudrāks par tevi. Gudrāks par mani.” To neapstrīd pat Kavakss. „Paskaties, ko viņš ir izdarījis! Ja viņš zina, kā spēlēt spēli, ja zina mainīgos lielumus, tad dienām ilgi sēdēs stūrī un izsvērs iespējamos gājienus, atbildes uz tiem, ārējos apstākļus un iznākumus. Viņam tas sagādā baudu. Pirms Klaudija nāves un pirms tikām nosūtīti dzīvot atsevišķās mājās, vai lija lietus vai spīdēja saule, viņš palika telpās un minēja mīklas, zīmēja uz papīra labirintus un vēl un vēlreiz lūdzās, lai mēģinu atrast centru, kad biju atgriezusies no izjādes kopā ar tēvu vai makšķerēšanas kopā ar Klaudiju un Pakšu. Kad es atradu labirinta centru, viņš smējās un teica, cik viņam gudra māsa. Man tas nelikās nekas sevišķs, līdz kādu dienu pēc tam ieraudzīju Adriju vienu savā istabā, kad viņš domāja, ka neviens neredz. Viņš kliedza un sita sev par seju, sodīdams par to, ka man zaudējis.
Nākamreiz, kad viņš lūdza, lai atrodu labirinta centru, es izlikos, ka nespēju, bet viņš nebija piemuļķojams. It kā zinātu, ka toreiz redzēju viņu istabā. Ne to introverto, taču patīkamo, trauslo zēnu, ko redzēja pārējie. īsto Adriju.” Viņa ievelk elpu un nokrata no pleciem šo domu.
„Viņš piespieda mani pabeigt labirintu. Kad to izdarīju, Adrijs pasmaidīja, teica, cik esmu gudra, un aizgāja. Kad nācās risināt nākamo labirintu, es nespēju atrast centru. Lai kā arī centos.” Mustanga neomulīgi grozās uz sola. „Viņš tikai vēroja mani, sēdēdams uz grīdas starp saviem zīmuļiem. Kā sens, ļauns rēgs, kas ieperinājies smalkā porcelāna lellē. Tādu es viņu atceros. Tādu es viņu redzu tagad, kad domāju par to, ka viņš noslepkavoja tēvu.”
Telemani klausās biedējošā klusumā; viņi no Šakāļa baidās tāpat kā es.
„Derov, viņš tev nekad nepiedos, ka Institūtā viņu sakāvi. Par to, ka piespiedi nogriezt plaukstu. Viņš nekad nepiedos man, ka izģērbu viņu kailu un aizvedu tev. Mēs esam viņa apsēstība tikpat lielā mērā kā šobrīd ir Oktāvija, kā bija tēvs. Tāpēc, ja tu domā, ka viņš vienkārši aizmirsīs, kā Sevro ievalsēja viņa citadelē ar nagUrbi un paķēra tevi viņam no degungala, tu ievedīsi nāvē milzum daudz cilvēku. Tavs plāns ieņemt pilsētas neizdosies. Viņš to paredzēs jau pa gabalu. Un pat tad, ja neparedzēs, pat tad, ja ieņemsim Marsu, šis karš vilksies gadiem ilgi. Mums jāmērķē uz jūga vēnu.”
„Un ne tikai tas,” piebilst Dakšo, „mums vajadzīgas garantijas, ka uzvaras gadījumā tu negrasies dibināt diktatūru vai pilnīgu demokrāciju.” „Diktatūru,” pavīpsnāju. „Jūs patiešām domājat, ka vēlos valdīt?” Dakšo parausta plecus. „Kādam tas būs jādara.”
Pie durvīm nokremšļojas sieviete. Pagriezušies ieraugām Holideju stāvam ar jostas cilpās ieāķētiem īkšķiem. „Atvainojos, ka pārtraucu, ser. Bet jūs grib redzēt Bcllona. Izskatās, ka tas ir diezgan svarīgi.”
37. PĒDĒJAIS ĒRGLIS
Kasijs guļ, ar rokudzelžiem pieslēgts pie nostiprinātas slimnīcas gultas Arēja dēlu lazaretes vidū. Tajā pašā telpā, kur noskatījos, kā cilvēki mirst no ievainojumiem, ko guva, kamēr izrāva mani no viņa nagiem. Telpā rindojas gulta pie gultas ar ievainotiem dumpiniekiem no Fobosa un citām operācijām Termiskajā jūrā. Dūc un pīkst ventilatori, klepo cilvēki. Tomēr visvairāk izjūtu skatienu smagumu. Kamēr eju gar gultu un uz grīdas saliktu matraču rindām, pēc manis sniedzas rokas. Mutes čukst manu vārdu. Viņi grib pieskarties manām rokām, sajust cilvēku bez zīmēm, bez saimnieku atstātā marķējuma. Ļauju, cik vien spēju, bet telpas malās gulošos man nav laika apraudzīt.
Lūdzu Dejotājam piešķirt Kasijam atsevišķu istabu. Tā vietā viņš iemests galvenās lazaretes zāles vidū starp amputētajiem, blakus lielajai plastikāta teltij, kas aizsedz apdegumu nodaļu. Te Kasijs var skatīties uz zemKrāsām un tie uz viņu, un viņš var just šī kara svaru tieši tāpat kā viņi. Jūtu, ka te savu pirkstu pielicis Dejotājs. Apgājics ar Kasiju kā ar kuru katru cilvēku. Nekādas nežēlības, nekādas īpašas attieksmes, tikai tāda pati kā pret pārējiem. Būs jāizmaksā kāds dzēriens vecajam sociālistam.
Netālu no Kasija gultas uz metāla krēsliem izgāzušies trīs Nerola zēni, viņi spēlē kārtis — pelēkais un divi rūdīti, izbijuši ellesnirēji. Siksnas pār plecu iekārti smagi svilinātāji. Kad tuvojos, viņi pielec kājās un salutē.
„Dzirdēju, ka viņš esot taujājis pēc manis,” es saku.
„Vakara lielāko daļu,” uzmetis skatu Holidejai aiz manis, aizsmacis atbild īsākais no sarkanajiem. „Nebūtu jūs traucējuši... bet viņš ir nolāpīts olimpiskais. Tāpēc iedomājāmies padot ziņu augšup pa komand-ķēdi.” Viņš pieliecas tik tuvu, ka jūtu sintētiskās tabakas mentola smaržu no viņa dzeltenajiem zobiem. „Un tas jūklis saka, ka viņam esot kaut kāda informācija, seri'
„Vai viņš var parunāt?”
„Njā,” karavīrs noņurd. „Daudz jau neko nesaka, bet bulta netrāpīja viņa balsenē.”
„Man jārunā ar viņu zem četrām acīm,” saku.
„Nokārtosim, ser.”
Ārsts un sargi aizstumj Kasija gultu uz aptieku telpas tālākajā galā, kas atrodas aiz slēgtām durvīm. Paliekam ar Kasiju divatā starp plastikāta medikamentu kastu rindām. Viņš skatās manī, gulēdams gultā, ap kaklu balts apsējs, uz kura starp ādamābolu un jūga vēnu kakla labajā pusē vīd sīks asins punktiņš. „Tas ir brīnums, ka neesi beigts,” saku. Viņš parausta plecus. Viņa rokās nav nevienas caurulītes, nav arī morfona aproces. Saraucu uzacis. „Viņi tev neko neiedeva pret sāpēm?”