Kasijs ignorē manu toni. „Visi pierādījumi liecināja par Arēja vainu, bet Valdniece domāja, ka Sevro tas nebūtu pa spēkam. Viņa lika Moirai personīgi to izmeklēt, un fūrija izsekoja laupītāju kuģa pēdām līdz kādai nestrādājošai transporta līnijai, kas agrāk piederējusi Julii korporācijai. Ja tos patiešām nenozaga dēli, ieroči ir pie Šakāļa. Bet mēs nezinām, ko viņš ar tiem iesāks.” Stāvu tur kā iepļaukāts. Prāts mēģina saprast, kur Šakālis varētu likt lietā tādu kodoljaudu. Saskaņā ar Nolīgumu Marsa bruņoto spēku arsenālā atļautas tikai divdesmit kodolgalviņas, kas paredzētas starpkuģu kaujām. To svars nedrīkst pārsniegt piecas megatonnas. „Ja tā ir taisnība, kāpēc tu man to stāsti?” jautāju.
„Jo Marss ir arī manas mājas, Derov. Mana ģimene šeit dzīvojusi tikpat ilgi kā tavējā. Mana māte joprojām šeit dzīvo mūsu mājās. Lai kāda būtu Šakāļa ilgtermiņa stratēģija, Valdniece uzskata, ka, iedzīts stūrī, viņš ieročus liks lietā šeit.”
„Tu baidies, ka mēs uzvarēsim,” secinu.
„Kad tas bija Sevro karš, tad nē. Arēja dēli bija nolemti neveiksmei. Bet tagad? Paskaties, kas notiek!” Viņš noskata mani no galvas līdz kājām. „Mēs esam izlaiduši visu no rokām. Oktāvija nezina, kur esmu. Viņa nezina, vai Aja ir dzīva. Viņa pat nav informēta par situācijas attīstību. Iespējams, Šakālis zina, ka viņa mēģināja viņu nodot par labu viņa māsai. Viņš ir mežonīgs suns. Ja tiks izprovocēts, viņš kodīs.” Kasijs pieklusina balsi. „Varbūt tu tajā izdzīvosi, Derov, bet vai Marss to spēs?”
38. PROJEKTS
„Piecsimt kodolgalviņu?” Sevro nočukst. „Mammīt mīļo! Saki, ka tu joko! Turpini.”
Dejotājs pie apspriežu zāles galda sēž klusēdams un masē deniņus. „Muļķības,” nostājusies pie sienas, norūc I īolideja. „Ja viņam tādas būtu, viņš tās jau būtu izmantojis.”
„Par to ļausim spriest cilvēkiem, kuri viņu vismaz ir satikuši, sarunāts?” iebilst Viktra. „Adrijs nefunkcionē kā normāla cilvēciska būtne.” „Tas nu būtu sasodīti skaidrs,” saka Sevro.
„Tik un tā jautājums ir pamatots,” saka Dejotājs, kuru kaitina tik daudzu zeltu klātbūtne, it sevišķi Mustangas, kura stāv man blakus. „Ja viņam tās ir, kāpēc nav izmantojis?”
„Tāpēc, ka, tik pamatīgi saasinot situāciju, viņš sev nodarītu tādu pašu ļaunumu kā mums,” saku. „Un, ja viņš tās liks lietā, Valdniecei vairs nebūs iemesla, lai viņu neaizvietotu ar kādu citu.”
„Vai arī viņam to nav,” nevērīgi bilst Dzīvsudrabs. Viņa attēls karājas gaisā mūsu priekšā, pār displeja paneli mirgo zili holoPikseļi. „Tā ir viltība. Bellona zina, kas tev dārgs, Derov. Draudēdams ar aizraušanu aizmirstībā, viņš spēlē uz tavas dvēseles stīgām. Tās ir blēņas. Ja viņš būtu pārvietojis atomieročus, mani tehniķi būtu fiksējuši milzīgu starojumu. Un, ja Valdniece būtu likusi tās izgatavot, es būtu dzirdējis par plutonija bagātināšanu.”
„Ja vien tās nav vecas raķetes,” saku. „Apkārt mētājas daudz relikviju.”
„Un šī saules sistēma ir liela,” piebilst Mustanga.
„Man ir lielas ausis,” atbild Dzīvsudrabs.
„Bija,” saka Viktra. „Kamēr šeit runājam, tās tiek apšķērētas.”
Sacelšanās vadoņi pusaplī sasēdušies ap holoprojektoru, kurā redzams asteroīds S-1988. Tas ir kails klintsbluķis, daļa no Koronis kopas asteroīdu Karin apakšgrupas Galvenajā joslā starp Marsu un Jupiteru. Koronis asteroīdi kalpo par pamatu smagās rūpniecības raktuvju operācijām, ko veic kāds uz Zemes bāzēts enerģijas konsorcijs, kā arī par bāzi vairākām kontrabandistu un pirātu zvaigžņu ceļu stacijām ar nelāgu reputāciju, no kurām nozīmīgākā ir 208 Lacrimosa, kur Sevro uzpildīja degvielu ceļojumā no Plutona uz Marsu. Vietējie šo kontrabandistu līci dēvē par Sērojošo māti, un dzīvība tur ir lētāka par kilogramu sasaldēta hēlija un gramu dēmonPutekļu — tā vismaz viņš saka. Neparasti, bet par šo vietu un tur pavadīto laiku Sevro daudz nestāsta.
Zelta kara sanāksmes tiek noturētas, sēžot apļos vai taisnstūros, jo cilvēki, kuri sēž viens otram pretī, drīzāk iesaistīsies intelektuālā konfliktā nekā tie, kas sēž plecu pie pleca. Zelti to izbauda. Es mēģinu citu izkārtojumu, liekot draugiem skatīties uz problēmu — holoprojektoru. Tāpēc, lai paloka kaklus, ja grib strīdēties savā starpā.
„Žēl, ka mums nav Valdnieces orākulu,” saka Mustanga. „Pieliktu vienu viņam pie plaukstas locītavas un redzētu, cik pretimnākošs Kasijs ir patiesībā.”
„Atvainojiet, ka mums nav tādu resursu, pie kādiem esat pieradusi, domina " atbild Dejotājs.
„Ne jau to es gribēju teikt.”
„Mēs varētu viņu spīdzināt,” ieminas Sevro. Viņš sēž apspriedes vidū un ar nazi tīra nagus. Viktra ir atbalstījusies pret sienu aiz viņa un aizkaitināta saviebjas par katru naga plēksnīti, kas nokrīt uz galda. Pie Sevro kreisā pleca sēž Dejotājs. Labajā pusē starp mums spīd metru augstā Dzīvsudraba hologramma. Pasludinājis Fobosu par sacelšanās atkarotu brīvu pilsētu, viņš veic tās gubernatora pienākumus, bet tagad ar
platīna astoņkāju čaulu nazi rokā ir noliecies pār nelielu kaudzīti īkšķa lieluma sirds austeru un kārto tukšās čaulas piecās līdzenās kaudzītēs. Ja viņš nervozē par Šakāļa atriebību viņa stacijai, to nevar manīt. Likdama Dejotājam satraukti grozīties krēslā, ap galdu kā iesprostots dzīvnieks riņķo savās kažokādās svīstošā Sēfija.
„Vai gribat patiesību?” noprasa Sevro. „Vienkārši dodiet man septiņpadsmit minūtes un skrūvgriezi.”
„Vai tiešām mums par to vajadzētu runāt tad, kad šeit ir viņa?” Vik-tra prasa par Mustangu.
„Viņa ir mūsu pusē,” saku.
„Vai esi drošs?” šaubās Dejotājs.
„Viņai bija neaizstājama loma obsidiānu piesaistīšanā,” saku. „Viņa ir atjaunojusi mūsu sakarus ar Orionu.” Sazinājos ar Orionu pēc sarunas ar Kasiju. Viņa kopā ar Pakšu un ievērojamu atlikumu manas vecās flotes nevar vien sagaidīt, kad varēs mani satikt. Likās neiespējami, ka vēl kādreiz redzēšu šo kašķīgo zilo vai kuģi, kas pēc Likosas bija pirmā vieta, kur jutos kā mājās. „Pateicoties Mustangai, mums ir īsta flote. Viņa saglabājusi manu pavēlniecību. Viņa ļāvusi Orionam palikt pie stūres. Vai Mustanga būtu to darījusi, ja mūsu mērķi nesakristu?”
„Un kādi tie būtu?” prasa Dejotājs.
„Uzvarēt Lunu un Šakāli,” viņa atbild.
„Tas ir tikai sākums tam, ko gribam mēs,” Dejotājs saka.
„Viņa strādā kopā ar mums,” uzsveru.
„Pagaidām,” piebilst Viktra. „Viņa ir gudra meitene. Varbūt grib izmantot mūs, lai tiktu vaļā no saviem ienaidniekiem? Nonākt varas pozīcijā. Varbūt viņa grib Marsu. Varbūt vēl vairāk.” Šķiet vēl tikai vakar mana zeltu padome sprieda par to, vai vērts uzticēties Viktrai. Kad neviens cits viņu neaizstāvēja, to izdarīja Roks. Acīmredzot Viktra nesaskata šajā situācijā ironiju. Vai varbūt atceras, cik atklāti Mustanga pirms gada izrādīja, ka neuzticas viņas nolūkiem, un ir nolēmusi atdot veco parādu.
„Lai cik ļoti es negribētu piekrist Julii,” iesāk Dejotājs, „viņai šoreiz taisnība. Augustieši vienmēr bijuši viltīgi. Nav vēl piedzimis tāds, kurš
nebūtu.” Acīmredzot Dejotāju nesajūsmina, ka Mustanga iepriekš neatklāja savas kārtis. Mustanga bija to gaidījusi. Godīgi sakot, viņa bija lūgusi iespēju palikt savā istabā un nepiedalīties šajā sarunā, lai neviestu pārējos šaubas par manu plānu. Tomēr, lai mums kaut kas izdotos un viss galu galā novestu pie kaut kā kopīga, jāsadarbojas visiem.