„Obsidiāns,” žigli bilst Trigs. „Kaut tas būtu gaudonis!”
„Fui.” Vikss atrauj roku kā dzelts. „Paga!” Viņam kaut kas ienācis prātā. „Ieliksim viņu kamerā kopā ar Julii kuci. Lai šie kaujas par vakariņām. Kā jums liekas, trīspadsmitie? Vai prāts nenesas uz kādu joku?”
„Trig, atslēdz kameru,” asi noskaldu zem audekla.
„Ko?” pagriezies brīnās Vikss.
Paukš! Tiek ieslēgts slāpLauks.
Kustos neveikli, bet strauji. Izrauju rokas no važām, ar vienu roku izvelku apslēpto slāti, bet ar otru norauju no galvas maisu. Ieduru Viksam plecā. Pienagloju viņu pie sienas un ar pieri triecos viņam sejā. Tomēr pat narkotiku ietekmē neesmu tas, kas reiz biju. Gar acīm ņirb. Paklūpu. Toties viņš gan nē, un, pirms pagūstu reaģēt, pirms noskaidrojas skatiens, Vikss jau izvilcis pats savu slāti.
Pagrūdusi mani malā, Holideja nostājas man priekšā kā vairogs. Nokrītu uz grīdas. Trigs ir pat vēl ātrāks; viņš iegrūž savu ložu šaujamo taisni Viksa pavērtajā mutē. Zelts sastingst un, mēli piespiedis aukstajam stobra caurumam, lūkojas uz metāla stobru. Viņa slāte apstājas dažus centimetrus no Holidejas galvas.
„Kuššš,” čukst Trigs. „Nomet slāti!” Vikss paklausa.
„Kas, pie velna, tev uznācis?” saniknota man prasa Holideja. Viņa smagi elpo un palīdz man piecelties kājās. Mana galva joprojām griežas. Atvainojos. Tas bija muļķīgi. Nostājos uz kājām un uzlūkoju Viksu, kas šausmās blenž uz mani. Man trīc kājas un nākas pieturēties pie gravLifta margām. Sirds dun no piepūles, ko organismam sagādāja narkotikas. Stulbs mēģinājums cīnīties. Muļķīga iedoma izmantot slāpētāju. Zaļie, kas visu vēro, sapratīs, kas par lietu. Viņi nosūtīs pelēkos pārbaudīt sagatavošanas telpu. Atradīs līķus.
Mēģinu salīmēt kopā domu šķēpeles. Koncentrējies! „Vai Viktra ir dzīva?” izspiežu. Trigs pavelk stobru gar Viksa zobiem, lai viņš var atbildēt. Viņš to nedara. Vēl ne. „Vai tu zini, ko viņš ar mani izdarīja?” prasu. Pēc ietiepīga mirkļa Vikss paloka galvu. „Un...” Es iesmējos. Smiekli stiepjas kā plaisa ledū, plešas, šķeļas un gatavojas satricināt mani tūkstoš dažādos veidos, līdz iekožu mēlē, lai tos apspiestu. „Un... un tev joprojām pietiek dūšas likt man jautāt divreiz?”
„Viņa ir dzīva.”
„Pļāvēj... viņi nāks pēc mums. Viņi zinās, ka liftā bijis slāpētājs,” lūkodamās uz sīko kameras actiņu lifta griestos, saka Holideja. „Mēs nedrīkstam mainīt plānu.”
„Kur viņa ir?” Pagriežu slāti. „Kur viņa ir?”
Vikss sāpēs iešņācās. „23. līmenis, 2187. kamera. Būtu prātīgi mani nenogalināt. Varat ielikt mani viņas kamerā. Izbēgt. Es izstāstīšu tev labāko ceļu, Derov.” Muskuļi un asinsvadi zem kakla ādas ņirb un cilājas kā čūskas smiltīs. Viņa ķermenī nav tauku. „Ar diviem nodevīgiem prētoriešiem tālu netiksi. Šajā kalnā izvietota armija. Pilsētā, orbītā ir leģioni. Trīsdesmit iezīmēto. Dienvidu Atikā ir kaulu mednieki.” Viņš paloka galvu, norādīdams uz mazo putna galvaskausa piespraudi pie formastērpa atloka. „Vai atceries viņus?”
„Mums viņš nav vajadzīgs!” aizsvilstas Trigs un ciešāk piespiež pirkstu pie gaiļa.
„Ak tā?” iesmejas Vikss; viņa pašpārliecinātība atgriežas, redzot, cik esmu vājš. „Un ko tu, skārdagalva, iesāksi pret olimpisko bruņinieku? Vai, paga. Šeit taču ir divi bruņinieki, vai ne?”
I lolideja tikai nošņaukājas. „To pašu, ko darītu tu, zeltmatīt. Bēgsim.” „Uz 23. stāvu,” saku Trigam.
Trigs nospiež gravLifta taustiņus, un mēs novirzāmies no manu glābēju izstrādātā bēgšanas ceļa. Viņš atver savā viedpulkstenī karti un kopā ar Holidcju mirkli to pēta. „2187. kamera ir... šeit. Tur būs kods. Videonovērošana.”
„Pārāk tālu no evakuācijas punkta.” Holidejas lūpas saspringst. „Ja iesim uz to pusi, mūs uzceps.”
„Viktra ir mans draugs,” saku. Un es domāju, ka viņa ir mirusi, bet viņa kaut kā izdzīvojusi pēc māsas šāvieniem. „Es viņu nepametīšu.”
„Mums nav izvēles,” saka Holideja.
„Izvēle ir vienmēr.” Šie vārdi skan nepārliecinoši pat man pašam.
„Paskaties uz sevi, cilvēk! Tu esi kā tukša čaula!”
„Atšujies no viņa, Holi!” iejaucas Trigs.
„Tā zelta kuce nav viena no mums! Es viņas dēļ neiešu nāvē.”
Taču Viktra būtu mirusi par mani. Tumsā es par viņu domāju. Bērnišķo prieku viņas acīs, kad Šakāļa studijā uzdāvināju pudelīti ar lietus smaržu. „Es nezināju, Dcrov, es nezināju,” bija viņas pēdējie vārdi man pēc tam, kad Roks mūs nodeva. Nāve visapkārt, viņas mugurā lodes, un viss, ko viņa gribēja, bija, lai beigās neturu uz viņu ļaunu prātu.
„Es savu draugu te neatstāšu,” atkārtoju to kā dogmu.
„Es iešu tev līdzi,” noskalda Trigs. „Kā teiksi, Pļāvēj. Vari uz mani paļauties.”
„Trig,” čukst Holideja. „Arējs teica—”
„ Arējs nav mainījis notikumu gaitu.” Trigs pamet zodu manā virzienā. „Viņš to var. Mēs ejam tur, kur ies viņš.”
„Un ja nu mēs zaudējam savu izdevību?”
„Tad radīsim jaunu. Sprāgstvielu mums pietiek.”
Holidejas skatiens aizmiglojas, platais žoklis saspringst. Es šo skatienu pazīstu. Viņas acīs brālis nav tas pats vīrs, kas manās. Viņš nav nekāds dzinējs, nav nekāds slepkava. Holidcjai Trigs ir zēns, ar kuru viņa kopā uzauga.
„Nu labi. Es piedalos,” viņa negribīgi piekrīt.
„Un kā ar iezīmēto?” jautā Trigs.
„Viņš ievadīs kodu un dzīvos,” saku. „Ja mēģina kaut ko citu, nošauj
viņu.”
Izkāpjam no lifta deviņpadsmitajā līmenī. Man pār galvu atkal maiss, un Holideja mani ved, kamēr Vikss iet pa priekšu, it kā vestu mūs uz kameru; Trigs ar savu ieroci seko viņam cieši pa pēdām. Gaiteņos valda klusums. Atbalsojas mūsu soļi. Neredzu tālāk par maisa malu.
„Šeit,” saka Vikss, kad esam sasnieguši durvis.
„Ievadi kodu, diršļak!” pavēl Holideja.
Viņš tā arī dara, un durvis šņākdamas atveras. Mums visapkārt auro troksnis. No skaļruņiem plūst šausmīga šņākoņa. Kamerā ir stindzinoši auksts, viss nokrāsots balts. Pie griestiem mirdz tik spoža gaisma, ka nespēju uz to tieši paskatīties. Kameras novārgusī iemītniece guļ stūrī, kājas pievilkusi pie vēdera embrija pozā, muguru pagriezusi pret ieeju. To izraibina vecas apdegumu rētas un švīkainas pātagu pēdas no pēršanām. Viss, kas pasargā sievieti no kvēlošās gaismas, ir balti blondu matu jūklis pār acīm. Es viņu neatpazītu, ja neredzētu abas ložu atstātās rētas mugurā starp lāpstiņām.
„Viktra!” cenšos pārkliegt troksni. Viņa mani nedzird. „Viktra!” Kliedzu atkal, kad troksnis apklust un to nomaina skaļu sirdspukstu ieraksts. Viņi Viktru spīdzina ar skaņu un gaismu. Sajūtām. Pilnīgs pretstats tam, kas tika nodarīts man. Tagad mani sadzirdējusi, viņa strauji pagriež galvu manā virzienā. Zeltainās acis mežonīgi glūn caur juceklīgajām matu šķipsnām. Pat nezinu, vai viņa mani pazīst. Lepnums, ar kādu viņa kādreiz izturējās pret savu kailumu, nu ir zudis. Viņa piesedz sevi, ievainojama. Pārbiedēta.
„Piecel viņu kājās!” nogrūdusi Viksu zemē uz vēdera, saka Holideja. „Mums jāiet.”
„Viņa ir paralizēta...” bilst Trigs. „Vai ne?”
„Sūdu būšana. Tad mēs viņu nesīsim.”
Trigs strauji tuvojas Viktrai. Iespiežu plaukstu viņam krūtīs, apturēdams viņu. Pat šādā stāvoklī Viktra varētu noraut viņam rokas. Zinādams šausmas, ko jutu, kad tiku izvilkts no sava cauruma, lēni tuvojos viņai. Manas paša bailes atkāpjas prāta dziļumos, un tās nomaina dusmas par to, ko miesīga māsa viņai nodarījusi. Par to, ka zinu — tā ir mana vaina.