Drīz pēc tam bēdīgi slavenais un harizmātiskais Romuls au Raa tika ievēlēts par Novidus valdnieku. Drīz pēc tam piebiedrojās Saturns un Urāns, un sešdesmit gadus un divsimt vienpadsmit dienas pēc pirmā sākās Otrais pavadoņu dumpis.
Pavadoņu valdnieki acīmredzot gaidīja, ka Valdniece iestigs uz Marsa desmit gadus, varbūt vēl ilgāk. Atliek pievienot tam vēl kādu labi zināmu zemKrāsu sacelšanos Serdē, un ir skaidrs, kāpēc viņi pieņēma, ka Valdniece nespēs atvēlēt nepieciešamos resursus, lai aizsūtītu sešsimt miljonu kilometru tālajā ceļā floti, kas apspiedīs viņu tikko dzimstošo dumpi. Viņi maldījās.
„Mums tuvojas,” savā postenī pie kuģa uztvērēju paneļa ziņo Olis. „Trīs kuģi. Divsimt deviņdesmit kilometru attālumā.”
„Beidzot," nomurmina Sevro. „Te nu brauc nolāpītie pavadi ņi.”
Karstuma mirāžā pie horizonta parādās trīs karakuģi. Resnu, brūnganu priam klases transporta kuģi pavada divi melni sarpedon klases kaujas kuģi, apgleznoti ar Raa balto četrgalvaino pūķi, kas sagrābis nagos Jupitera zibens-šautru. Tas nosēžas mūsu priekšā. Uzvirmo smiltis, un kuģa vēdera apakšā izviļas rampa. Pa to smiltīs nokāpj septiņi slaidi stāvi, garāki un slaikāki par mani. Visi ir zelti. Viņi nēsā krillus, tēlnieku radītas organiska materiāla elpošanas maskas, kas sedz muti un degunu. Tās izskatās pēc nomestas siseņa čaulas, kuras kājas stiepjas līdz nēsātāja ausīm. Viņu dzeltenbrūnais kaujas apģērbs ir vieglāks nekā Serdes bruņas, un to papildina šalles spilgtās krāsās. Siksnās uz muguras viņi nēsā elektromagnētiskās šautenes ar gariem stobriem
un personai izētām ziloņkaula laidēm. Pie jostām piekārtas slātes. Acis sedz oranžas optikas lēcas. Un kājās viņi apāvuši lēcējus. Vieglus zābakus, kas gravitācijas vietā izmanto saspiestu gaisu, jaujot valkātājam pārvietoties ar palē-cieniem, kas atgādina pa ezera virsmu lēkājošu akmentiņu. Sevišķi augstu uzlēkt nevar, toties var lēkāt ar ātrumu teju sešdesmit kilometri stundā. To svars veido apmēram vienu ceturtdaļu manu zābaku masas, baterija nav jāuzlādē gadu, turklāt tie nav saskatāmi ar infrasarkano staru lēcām.
Šie ir algoti slepkavas. Nevis bruņinieki. Holideja atpazīst citādās briesmas, kas no viņiem strāvo.
„Viņas nav starp tiem,” pelēkā ziņo rācijā. „Vai ir kāds no Telemaniem?” „Nē,” atbildu. „Pagaidi. Es viņu redzu.”
No kuģa izkāpj Mustanga un piebiedrojas joiešiem, kuri ir daudz garāki. Viņa ir ģērbusies tāpat kā tie, tikai nav bruņota. Vēl vienas joiešu sievietes pavadīta — šai pleci sakumpuši kā leopardam —, Mustanga piebiedrojas mums kāpā. Pārējie joieši paliek kuģa tuvumā. Viņi nav drauds, tikai konvojs. „Derov,” mani uzrunā Mustanga. „Piedod, ka nokavējām.”
„Kur ir Romuls?” jautāju.
„Viņš neieradīsies.”
„Cūcība,” šņāc Sevro. „Es taču tev teicu, Pļāv’.”
„Scvro, ir jau labi,” saka Mustanga. „Šī ir viņa māsa Veļa.”
Garā sieviete noskata mūs gar savu plakano degunu. Viņas āda ir bāla, augums piemērojies dzīvei zemajā gravitācijā. Aiz maskas un brillēm ir grūti saskatīt viņas seju, tomēr šķiet, ka viņa tikko pārkāpusi piecdesmit gadu slieksni. Viņas balss skan kā viena līdzena nots. „Nododu jums sava brāļa sveicienus, un esi laipni sveikts uz Jo, Derov no Marsa! Es esmu lcgātc Veļa au Raa.” Sēfija staigā ap mums un pēta svešo zeltu un savādās ierīces, ko tā nesa. Man patīk, kā cilvēki runā, kad Sēfija riņķo. Viņi šķiet nedaudz godīgāki.
„Patīkami tikties, legatus.” Pieklājīgi paloku galvu. „Vai runāsiet sava brāļa vārdā? Es cerēju tikties ar viņu personīgi.”
Ada briļļu malās sakrunkojas. „Mana brāļa vārdā neviens nerunā. Pat es ne. Viņš vēlas, lai piebiedrojaties viņam privātmājā Karrakas tuksnesī.”
„Lai varat ievilināt mūs slazdā?” noprasa Scvro. „Man ir labāka ideja. Kā būtu, ja tu pateiktu savam brālim memmītim, lai izpilda savu nolāpīto norunu, lai man nav jāņem tā šautene un jāiegrūž tik tālu tavā pakaļcaurumā, ka izskaties pēc kārna elfu šašlika?”
„Sevro, izbeidz,” saka Mustanga. „Ne šeit. Ne ar šiem ļaudīm.” Veļa vēro, kā ap mums riņķo Sēfija. Pamana slāti pie milzīgās obsi-diānu karotājas jostas.
„Man gaužām pajāt par to, kas viņa ir. Viņa zina, kas mēs esam. Un, ja viņai, stāvot aci pret aci ar nolāpīto Marsa Pļāvēju, gar kāju netek maza straumīte, viņai ir mazāk smadzeņu nekā pakaļas matu kušķim.” „Viņš nevar nākt,” nosaka Veļa.
„Saprotams,” atbildu.
Sevro groteski noākstās.
„Kas tas?” Veļa jautā, ar zodu norādījusi uz Sēfiju.
„Tā ir karaliene,” saku. „Ragnāra Volāra māsa.”
Sēfija Veļu satrauc, un pareizi vien ir. Ragnāra vārds ir zināms. „Arī viņa nevar nākt. Bet es runāju par to metāla blāķi, ar ko esat šurp atlidojuši. Vai tas domāts kā kuģis?” Viņa nosprauslājas un sarauc degunu. „Acīmredzami būvēts uz Venēras.”
„Tas ir aizlienēts,” saku. „Bet, ja vēlaties mainīties...”
Veļa pārsteidz mani ar smiekliem, bet tad atkal kļūst nopietna. „Ja vēlaties stāties pavadoņu valdnieku priekšā kā diplomātiska misija, jums jāizrāda manam brālim cieņa. Un jāuzticas godīgai uzņemšanai viņa mājās.”
„Esmu redzējis pietiekami daudz ļaužu, kuri godu pabīda malā, kad tas klust neērts,” piesardzīgi saku.
„Varbūt Serdē tā ir. Šeit ir Novidus,” atbild Veļa. „Mēs atceramies savus senčus. Mēs atceramies, kādiem jābūt Dzelzs zeltiem. Mēs neno-slepkavojam savus viesus kā tā kuce uz Lunas. Vai tas Šakālis uz Marsa.” „Un tomēr,” saku.
Veļa parausta plecus. „Šis lēmums jāpieņem tev pašam, Pļāvēj. Tev ir sešdesmit sekundes laika.” Veļa atkāpjas, bet es apspriežos ar Mustangu un Sevro. Ar žestu pieaicinu arī Sefiju.
„Kādas ir jūsu domas?”
„Romuls drīzāk mirs, nekā nogalinās viesi," saka Mustanga. „Es zinu, ka tev nav iemesla šiem ļaudīm uzticēties. Bet gods viņiem patiešām kaut ko nozīmē. Viņi nav kā Bellonas, kas vienkārši mētājas ar šo vārdu. Šeit zelta dotais vārds nozīmē tikpat daudz kā viņa asinis.”
„Vai tu zini, kur tā rezidence atrodas?” jautāju.
Viņa pakrata galvu. „Ja zinātu, pati būtu tevi turp aizvedusi. Viņiem iekšā ir aprīkojums, kas meklē radiāciju un elektroniskās izsekošanas ierīces. Viņi ir tevi pētījuši. Mums būs jāpaļaujas uz pašu spēkiem.”
„Jauki.” Taču runa nav par taktiku. Šeit nenotiks nekāda īstermiņa spēle. Mans lielais trumpis bija ierašanās Novidū, zinot, ka man ir tāds trumpis, kāda Valdniecei trūkst. Šis trumpis noturēs manu galvu uz pleciem labāk nekā jebkāds gods. Tomēr man ir gadījies kļūdīties jau agrāk, tāpēc tagad es visu pārbaudu divreiz un ieklausos.
„Vai viesu uzņemšanas likumi attiecināmi arī uz sarkanajiem?” jautā Sevro. „Vai tikai uz zeltiem? Lūk, kas mums jāzina."
Pār plecu pametu skatu uz Veļu. „Tas ir labs jautājums.”
„Ja viņš nogalinās tevi, tad nogalinās arī mani,” saka Mustanga. „Es tevi nepametīšu. Un, ja viņš to izdarīs, mani cilvēki pavērsīsies pret viņu. Pret viņu vērsīsies Telemani. Pat Loma vedeklas. Tā ir gandrīz trešdaļa viņa flotes. Tādu asinsnaidu viņš nevar atļauties.”
„Sēfij, kā domā tu?”
Viņa aizver acis, lai zilie tetovējumi var ieskatīties šī tuksneša garu pasaulē. „Ej.”
„Dod mums sešas stundas, Sevro. Ja līdz tam neesam atgriezušies...” „Raut ķepā krūmos?”