„Sēj iznīcību.”
„Tiks izdarīts.” Viņš sasit ar mani dūres un piemiedz aci. „Laimīgu jums diplomātiju, bērni!” Viņš pastiepj dūri arī Mustangai. „Tu arī, zirdziņ. Mēs esam šajos sūdos kopā, ne?”
Mustanga priecīga sasit ar viņu dūres. „Tieši tā, nolāpīts.”
41. PAVADOŅU VALDNIEKS
Galileja pavadoņu ietekmīgākā vīra mājas ir vienkārša vieta pastaigām pa maziem dārziņiem un klusiem nostūriem. Māja uzbūvēta kāda guļoša vulkāna ēnā, un no tās paveras skats uz dzeltenu līdzenumu, kas plešas līdz pat horizontam, kur lēni kvēlo vēl viens vulkāns un uz rietumiem plūst magma. Mēs nolaižamies nelielā noslēgtā angārā kāda klinšu veidojuma sānā — viens no diviem kuģiem. Otrs ir slaiks, melns sacīkšu lidaparāts līdzās vairāku noputējušu gaisa motociklu rindai; Orions būtu gatava mirt, lai ar tādu palidotu. Kad izkāpjam un tuvojamies mājai pa baltu akmens taciņu, kas izbūvēta sacietējušā sēra, neviens nenāk apkalpot mūsu lidaparātu. Taka nozūd aiz mājas stūra. Visu nelielo īpašumu sedz diskrēts pulsBurbulis.
Mūsu pavadoņi šeit izturas brīvi. Viņi mums pa priekšu iziet pa dzelzs vārtiem, kas ved uz zālaino nama pagalmu, novelk savus noputējušos lēcējzābakus un pie ieejas noliek tos blakus pārim melnu armijas zābaku. Ar Mustangu pārmijam skatienus un novelkam arī savus apavus. Visilgāk nākas novilkt manus smagnējos gravZāba-kus. Katrs no tiem sver gandrīz deviņus kilogramus, un manas kājas tajos notur trīs paralēlas aizdares. Cik savādi mierinoši ir starp pirkstiem just zāli! Apzinos, ka manas pēdas ož. Savādi redzēt pie durvīm sarindotu duci ienaidnieku zābaku pāru. It kā es būtu izjaucis kaut ko ļoti privātu.
„Lūdzu, pagaidi šeit,” man saka Veļa. „Virdžīnij, vispirms Romuls vēlas parunāt ar tevi zem četrām acim.”
,Ja būšu briesmās, kliegšu,” pasmīnējis saku, kad Mustanga vilcinās. Viņa piemiedz man ar aci un seko Veļai, kura ievēroja neuzkrītošos žestus. Man ir tāda sajūta, ka nav daudz lietu, ko vecākā sieviete neievēro, un vēl mazāk ir tādu, ko viņa nenosoda. Palieku dārzā viens ar tuvējā kokā iekārtu vēja zvanu dziesmu. Pagalma dārzs veido kvadrātu. Varbūt trīsdesmit soļus platu. Desmit platus soļus no parādes vārtiem līdz mazajiem, baltajiem pakāpieniem, kas ved uz nama ieeju. Baltās ģipša sienas ir gludas un apaugušas ar vīteņaugiem, kas stiepj stīgas arī mājā. Vīteņi zied maziem oranžiem ziediņiem, kas pilda gaisu ar pikantu koksnes smaržu.
Nams it kā klejo, telpas un dārzi izvijas cits no cita. Tam nav jumta. Un nav jau sevišķa iemesla, lai būtu. PulsBurbulis izolē īpašumu no laikapstākļiem ārā. Viņi šeit rada paši savu lietu. Vēl pēc rīta laistīšanas no sīkiem smidzinātājiem pil ūdens; tie laistījuši mazos citrusa kokus, kuru saknes sašķēlušas baltos akmens pamatus dārza vidū. īss mirklis šādā vietā noveda manu sievu līdz karātavām.
Cik savāds viņai liktos šis ceļojums!
Bet savā ziņā arī tik brīnišķīgs.
„Ja gribi, vari apēst mandarīnu,” man aiz muguras saka sīka balstiņa. „Tēvs neiebildīs.” Pagriezies ieraugu bērnu, kurš stāv pie vēl vieniem vārtiem, kas no galvenā pagalma ved uz taku ap kreiso nama pusi. Meitenei varētu būt astoņi gadi. Viņai rokās maza lāpstiņa, bet bikšu ceļgali nosmērēti ar zemi. Mati izspūruši un apgriezti īsi, sejiņa bāla, un acis par trešdaļu lielākas nekā jebkurai Marsa meitenei. Var redzēt, cik viņas kauli ir slaiki un trausli. Kā tikko dzimušam kumeļam. Viņai piemīt mežonī-gums. Neesmu sastapis daudz zelta bērnu. Serdes iezīmēto ģimenes bieži vien slēpj viņus no svešām acīm privātos savrupnamos vai skolās, jo baidās no politiskām slepkavībām. Esmu dzirdējis, ka Novidū ir citādi. Šeit bērnus nenogalina. Lai gan visiem patīk izlikties, ka viņi bērnus nenogalina.
„Sveika,” draudzīgi saku. Runāju trauslā, neveiklā intonācijā, ko nebiju lietojis, kopš pēdējoreiz satiku savus māsas un brāļa bērnus. Man patīk bērni, bet pēdējā laikā jūtos tik atsvešināts no tiem.
„Tu esi tas marsietis, vai ne?” viņa sajūsmināta jautā.
„Mani sauc Derovs,” palocījis galvu, saku. „Kā sauc tevi?”
„Es esmu Gaja au Raa,” viņa lepni atbild. „Vai tu patiešām biji sarkanais? Dzirdēju, kā tēvs par to runā,” viņa paskaidro. „Viņi domā, ka tikai tāpēc, ka man nav šīs,” meitene saka un ar pirkstu parāda uz sejas iztēlotu rētu, „man nav arī ausu.” Viņa pamet zodu uz vīteņiem noaugušajām sienām un nebēdnīgi pasmaida. „Dažreiz es tur uzrāpjos.”
„Es joprojām esmu sarkanais,” saku. „Neesmu pārstājis par to būt.”
„Ak tā. Tu pēc tāda neizskaties.”
Ja nezina, kas es esmu, viņa noteikti neskatās hologrammas. „Varbūt galvenais nav tas, kā es izskatos,” ieminos. „Varbūt svarīgāk ir tas, ko es daru.”
Vai tas skan pārāk gudri, runājot ar sešus gadus vecu meiteni? Kā lai es to zinu. Viņa riebumā savelk seju, un baidos, ka esmu pieļāvis kļūdu.
„Vai esi satikusi daudz sarkano, Gaja?”
Meitene pakrata galvu. „Esmu viņus redzējusi tikai mācoties. Tēvs saka, ka sajaukties nav pareizi.”
„Vai kalpotāju tev nav?”
Viņa smejas, bet tad saprot, ka nejokoju. „Kalpotāji? Bet es neesmu nopelnījusi kalpotājus.” Viņa atkal piesit pirkstu pie vaiga. „Vēl ne.” Iedomājoties šo meitēnu skrienam pa Institūta mežu, lai glābtu sev dzīvību, mana oma apmācas. Vai varbūt viņa būs tā, kas dzīsies kādam pakaļ?
„Un tu tos arī nekad nenopelnīsi, ja neliksi mieru mūsu viesim,” no nama parādes durvīm saka zema, piesmakuši balss. Pret savu māju durvju aplodu atbalstījies Romuls au Raa. Viņš ir mierīgs un nežēlīgs vīrs. Mana auguma, tomēr slaidāks un ar divkārt salauztu degunu. No šauras, skarbas sejas skatās labā acs, kas ir trešdaļu lielāka par manējo. Kreiso plakstiņu šķērso rēta. Acs vietā uz mani lūkojas gluda, zili melna marmora lodīte. Pilnīgās lūpas sakniebtas, uz augšlūpas vīd vēl trīs rētas. Tumši zeltainie mati ir gari un sasieti zirgastē. Ja neņem vērā vecās rētas, āda ir ka nevainojams porcelāns. Tomēr iespaidu par šo vīru atstāj nevis tas, kā viņš izskatās, bet gan tas, kāds viņš šķiet. Jūtu viņa stabilo stāju. Vienkāršo pārliecinātību, it kā viņš pie durvīm būtu stāvējis vienmēr.
Vienmēr mani pazinis. Izbīstos no tā, cik ļoti viņš man iepatīkas, kad piemiedz ar aci meitai. Un ari no tā, cik ļoti vēlos iepatikties viņam, par spīti tam, ka zinu — šis cilvēks ir tirāns.
„Kāds tev šķiet mūsu marsietis?” viņš jautā meitai.
„Viņš ir būdīgs,” saka Gaja. „Lielāks par tevi, tēvs.”
„Bet ne tik liels kā Telemans,” saku.
Viņa sakrusto rokas uz krūtīm. „Nu, tik liels kā Telemans nav neviens.”
Iesmējos. „Ja vien tā būtu taisnība! Es pazinu kādu vīru, kurš man likās tikpat liels, kā tev liekos es.”
„Nē,” acis iepletusi, saka Gaja. „Kāds obsidiāns?”
Paloku galvu. „Viņa vārds bija Ragnārs Volārs. Viņš bija aptraipītais. Obsidiānu cilts princis no Marsa dienvidpola. Viņi dēvē sevi par valkīrām. Un pār viņiem valda sievietes, kas jāj uz grifiem.” Paskatos uz Romulu. „Man līdzi atbraukusi viņa māsa.”
„Jāj uz grifiem?” Sī doma meiteni apbūrusi. Tik tālu mācībās viņa vēl nav tikusi. „Kur viņš ir tagad?”
„Viņš nomira, un, braucot ciemos pie tava tēva, mēs viņu izšāvām saulē.”
„Ak tā. Izsaku līdzjūtību...” viņa saka aklā labestībā, kāda, šķiet, piemīt vairs tikai bērniem. „Vai tāpēc tu izskatījies tik bēdīgs?”
Saraujos, jo nezināju, ka tas ir tik acīmredzami. Romuls ievēro un aiztaupa man vajadzību atbildēt. „Gaja, tevi meklēja tēvocis. Tomāti paši neiestādīsies. Vai ne?” Meitēns nokar galvu tin, pamājusi man atvadas, dodas atpakaļ pa taciņu. Noskatos, kā viņa nozūd, un novēloti aptveru, ka mans bērns tagad būtu viņas vecumā.