„Vai jūs to noorganizējāt?” jautāju Romulam.
Viņš ienāk dārzā. „Vai tu man ticētu, ja es teiktu, ka nē?”
„Pēdējā laikā nevienam lāga neticu.”
„Tas uzturēs tevi pie dzīvības, bet ne laimīgu,” viņš nopietni saka lakoniskajā tonī, kādā runā gladiatoru akadēmijās uzauguši vīri. Tajā neskan nekāda izlikšanās, nav nekādu slēptu apvainojumu vai spēlīšu. Tiešums ir atsvaidzinošs pat tad, ja atsvešina no sarunas biedra. „Pirms
piederēja man, šis bija mana tēva patvērums, bet pirms tam — viņa tēva,” stāsta Romuls, norādīdams man, lai apsēžos uz viena no akmens soliem. „Domāju, ka šī būs piemērota vieta, kur apspriest manas ģimenes nākotni.” Viņš noplūc no koka mandarīnu un apsēžas uz pretējā sola. „Un arī tavas.”
„Šķiet savādi pielikt tik daudz pūļu,” es saku.
„Ko tu ar to gribi teikt?”
„Koki, zeme, zāle, ūdens. Nekas no tā šeit neiederas.”
„Un cilvēkam nekad nebūtu vajadzējis pieradināt uguni. Tur slēpjas tā visa skaistums,” viņš izaicinoši saka. „Šis pavadonis ir naidpilns, mazs šausmeklis. Tomēr ar savām izdomas spējām, ar savu gribu esam padarījuši to par savu mājvietu.”
„Vai varbūt esam tikai viesi uz kādu laika sprīdi?” jautāju.
Viņš pakrata pirkstu. „Tu nekad netiki slavēts kā vieds vīrs.”
„Neesmu vieds,” palaboju. „Esmu iemācījies pazemību. Un tas ļauj uz lietām paraudzīties ar skaidru galvu.”
„Kaste ir patiesība?” jautā Romuls. „Pēdējā mēneša laikā dzirdējām baumas.”
„Tā bija īsta.”
„Bezgaumīgi,” viņš nicinoši saka. „Tomēr tas liecina, uz ko spējīgs tavs ienaidnieks.”
Viņa meita atstājusi uz akmens celiņa mazus, dubļainus pēdu nospiedumus. „Viņa nezināja, kas esmu.” Romuls koncentrējies loba mandarīna mizu šaurās sloksnītēs. Viņš ir apmierināts, ka ievēroju to viņa meitā.
„Manā ģimenē neviens bērns neskatās hologrammas, līdz nav sasniedzis divpadsmit gadu vecumu. Mūs visus veido daba un audzināšana. Viņa varēs skatīties citu cilvēku viedokļus, kad pašai būs savējie, bet ne ātrāk. Mēs neesam digitāli radījumi. Mēs esam radīti no miesas un asinīm. Labāk, lai viņa to iemācās, pirms pasaule viņu atradusi.”
„Vai tāpēc šeit nav kalpotāju?”
„Kalpotāji šeit ir, bet man nevajag, lai viņi šodien tevi te ierauga. Un viņi nav Gajas kalpotāji. Kādiem jābūt vecākiem, lai viņi gribētu saviem
bērniem kalpus?” viņš jautā, riebuma pārņemts. „Mirklī, kad bērns domā, ka viņam kaut kas pienākas, viņš iedomājas, ka tam ir tiesības uz visu. Kāpēc, pēc tavām domām, Serde ir tāda Babilona? Tāpēc, ka tai nekad nav teikts nē.
Paskaties uz Institūtu, ko apmeklēji. Seksuāla verdzība, slepkavības, kanibālisms pret citiem zeltiem?” Viņš krata galvu. „Barbarisms. Ne jau tādu to bija gribējuši senči. Bet Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši — tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.”
„Tāpat kā viņi izdarījuši ar jūsu ļaudīm,” saku.
„Tāpat kā viņi izdarījuši ar maniem ļaudīm,” viņš atkārto. „Tāpat kā mēs darām ar tavējiem.” Viņš ir pabeidzis mizot mandarīnu, tikai tagad tas vairāk atgādina skalpa griešanu. Viņš izšķērdīgi pārplēš augļa mīkstumu uz pusēm un pamet daļu man. „Es neromantizēšu to, kas esmu. Vai nemeklēšu attaisnojumus tavas tautas pakļaušanai. Tas, ko ar viņiem darām, ir nežēlīgi, bet nepieciešami.”
Ceļā uz šejieni Mustanga man stāstīja, ka viņš par spilvenu izmanto akmeni no paša Romas foruma. Viņš nav labestīgs cilvēks. Vismaz ne pret saviem ienaidniekiem, un es esmu viens no tiem, par spīti viņa viesmīlībai.
„Man ir grūti ar jums sarunāties, it kā jūs nebūtu tirāns,” saku. „Jūs šeit sēžat un domājat, ka esat civilizētāki par Lunu, jo ievērojat savu goda kodeksu, jo piekopjat pieticību.” Norādu uz vienkāršo namu. „Bet jūs neesat civilizētāki,” saku. „Jūs vienkārši esat disciplinētāki.”
„Vai tad tā nav civilizācija? Kārtība? Dzīvniecisko instinktu noliegšana stabilitātes vārdā?” Viņš ēd savu augli apdomīgiem kumosiem. Es savu nolieku uz akmens.
„Nē, nav gan. Bet neesmu ieradies apspriest filozofiju vai politiku.” „Paldies Jupiteram! Šaubos, vai mēs spētu atrast kopīgu valodu.” Viņš uzmanīgi mani vēro.
„Esmu ieradies runāt par karu — to, ko mēs abi pārzinām vislabāk.” „Mūsu neglīto veco draugu.” Viņš pamet skatu uz nama durvīm, lai pārliecinātos,, ka esam vieni. „Bet, pirms pievēršamies šai jomai, vai drīkstu tev uzdot personīgas dabas jautājumu?”
„Ja citādi nevarat.”
„Vai zini, ka mans tēvs un meita gāja bojā tavā Triumfā uz Marsa?” „Zinu."
„Savā ziņā tas šo visu aizsāka. Vai tu redzēji, kā tas notika?” „Redzēju.”
„Vai bija tā, kā ļaudis runā?”
„Es nevaru apgalvot, ka zinu, kas ir šie ļaudis un ko viņi teikuši.” „Runā, ka Antonija au Severa-Julii uzkāpa uz manas meitas galvaskausa, līdz tas ielūza. Es un mana sieva vēlamies zināt, vai tā ir taisnība. To mums pastāstīja viens no tiem dažiem cilvēkiem, kam izdevās izbēgt.” „Jā,” saku. „Tā ir taisnība.”
Zemē pil sula no viņa pirkstos aizmirstā mandarīna. „Vai viņa mocījās?”
Tik tikko atceros, ka tobrīd redzēju meiteni. Bet par to vakaru esmu sapņojis simtiem reižu — pietiekami, lai vēlētos, kaut man būtu vājāka atmiņa. Meitenei ar neizteiksmīgo seju mugurā bija pelēka kleita ar zibensšautras pūķa brošu. Viņa mēģināja apskriet ap strūklaku. Taču Vikss, ejot garām, pārcirta viņas paceles. Meitene raudāja un rāpoja pa zemi, līdz Antonija viņu piebeidza. „Viņa mocījās. Vairākas minūtes.” „Vai viņa raudāja?”
„Jā. Bet viņa nelūdzās.”
Romuls lūkojas ārā, kur aiz dzelzs vārtiem laukā zem viņa klusajām mājām vējš dzenā sēra putekļu virpuļus. Es pazīstu šīs sāpes, šausmīgās, nospiedošās skumjas, kad esi mīlējis kaut ko maigu tikai tāpēc, lai noskatītos, kā nežēlīgā pasaule to saplosa. Sī meitene te uzauga mīlēta un aizsargāta, bet tad devās prom piedzīvojumā un iepazina bailes.
„Patiesība var būt nežēlīga,” viņš saka. „Tomēr tā ir vienīgā vērtīgā lieta. Pateicos tev par to. Un man ir pašam sava patiesība. Nedomāju, ka tev tā patiks...”
„Jums ir vēl viens viesis,” saku. Viņš ir pārsteigts. „Pie durvīm ir zābaki. Pulēti valkāšanai kuģī, nevis uz planētas. Tad putekļi šausmīgi līp klāt. Es neesmu aizvainots. Daļēji to jau gaidīju, kad neatbraucāt tikties ar mani tuksnesī.”
„Tu saproti, kādēļ nepieņemšu lēmumu akli vai impulsīvi.”
„Saprotu.”
„Pirms diviem mēnešiem es nebiju mierā ar Virdžīnijas plānu uzsākt miera sarunas. Viņa devās to darīt uz savu roku, un viņu atbalstīja tie, kuri nobijušies no mūsu piedzīvotajiem zaudējumiem. Es esmu pārliecināts, ka karš ir nepieciešams tikai tik ilgi, kamēr tas kalpo par efektīvu instrumentu politikas īstenošanā. Es neuzskatīju, ka mūsu spēka pozīcijas būtu pietiekamas, lai no šāda kara kaut ko iegūtu, negūstot vismaz vienu vai divas uzvaras. Miers nozīmēja pakļaušanos citai pasaulei. Mana loģika bija dzelžaina, bet mūsu bruņotie spēki tādi nebija. Mēs savas uzvaras tā arī neguvām. Imperators Fabii ir... efektīvs. Un, lai cik ļoti es nicinātu tās kultūru, Serde ražo ārkārtīgi prasmīgus slepkavas ar ļoti pārdomātu loģistisko apgādi un atbalstu. Mēs cīnāmies ar milzi kalna galā. Tagad šeit esi tu. Un ar mieru es varu sasniegt ko tādu, ko ar karu nevarēju. Tādēļ man jāizvērtē savas iespējas.”