Ar to viņš grib teikt, ka vēlas izmantot manu klātbūtni, lai no Valdnieces izspiestu sev izdevīgākus nosacījumus, nekā viņa būtu piedāvājusi, ja karš turpinātos. Tas ir pārdroši un savtīgi. Es zināju, ka uzņemt šo kursu būs riskanti, bet biju cerējis, ka pēc gada, kas pavadīts karā ar šo sievieti, viņš būs karstasinīgāks un gribēs viņai atmaksāt. Acīmredzot Romula au Raa dzīslās plūst sevišķi saltas asinis.
„Ko Valdniece atsūtīja?” jautāju.
Viņš uzjautrināts atgāžas pret atzveltni. „Kā tev šķiet?”
42. DZEJNIEKS
Roks au Fabii sēž pie akmens galda augļu dārzā nama sānā un tikko beidz baudīt desertu, kas sastāvēja no plūškoka siera kūkas un kafijas. Dūmi no pundurvulkāna viņam aiz muguras krēslojošajā horizontā ceļas gaisā tikpat laiski kā tvaiks no viņa porcelāna tasītes. Viņš novēršas no horizonta, ko vērojis, un skatās, kā ienākam. Melni zeltainajā formastērpā Roks izskatās satriecošs — slaiks kā zeltainu vasaras kviešu stiebrs, augstiem vaigu kauliem un siltu skatienu, bet sejas izteiksme ir atsvešināta un stingra. Tagad viņš jau var noklāt krūtis ar dučiem uzvaras medaļu. Tomēr Roka iedomība ir tik dziļa, ka izrādīšanos viņš uzskata par plebejiska pagrimuma pazīmi. Uz katra pleca pa Sabiedrības piramīdai, ko lidojumā ceļ imperatora spārni abās pusēs; pie krūtīm kronēts zelta galvaskauss — Pelnu valdnieka pilnvarojuma zīme. Roks uzmanīgi noliek tasīti, nosusina lūpas ar servjetes stūri un pieceļas basajās kājās.
„Derov, pagājusi vesela mūžība,” viņš saka ar tik manierīgu grāciju, ka es gandrīz spētu pārliecināt sevi, ka esam seni draugi, kuri satiekas pēc ilgas šķiršanās. Bet es neļaušu sev neko just pret šo vīru. Es nedrīkstu pieļaut, ka piedodu viņam. Viņa dēļ Viktra gandrīz gāja bojā. Fičners mira. Lorns mira. Un cik daudzi vēl būtu miruši, ja es nebūtu ļāvis Sevro ātrāk doties prom no viesībām, lai uzmeklētu savu tēvu?
„Imperator Fabii,” vienaldzīgi atbildu. Aiz mana atsvešinātā sveiciena slēpjas sāpoša sirds. Tomēr viņa sejā nemana ne mazāko
sāpju mājienu. Es gribu, lai tās tur ir. Un, to zinādams, tik un tā jūtu šim vīram līdzi. Viņš ir savas tautas kareivis. Es savējās. Viņš nav sava stāsta ļaundaris. Viņš ir varonis, kurš atmaskoja Pļāvēju. Kurš naktī pēc manas notveršanas satrieca Augustas-Telemanu floti Deimosa kaujā. Viņš to nedara sevis dēļ. Viņš dzīvo tikpat cēla mērķa vārdā kā es. Savas tautas dēļ. Viņa vienīgais grēks ir tas, ka viņš to mīl pārāk stipri, jo citādi neprot.
Mustanga noraizējusies mani vēro, jo zina, ko es noteikti šobrīd jūtu. Ceļā no Marsa viņa man jautāja par Roku. Es teicu, ka viņš man neko nenozīmē, bet mēs abi zinām, ka tā nav taisnība. Tagad viņa ir man līdzās. Notur mani pie zemes šo plēsēju barā. Bez viņas es ienaidniekiem stātos pretī, tomēr tik labi nenoturētos pie savas būtības. Es būtu drūmāks. Niknāks. Esmu pateicīgs, ka ar mani ir tādi cilvēki kā viņa, kuri spēj nomierināt manu garu. Citādi baidos, ka tas aizbēgtu.
„Nevaru apgalvot, ka prieks tevi atkal redzēt, Rok,” viņa saka, novērsdama uzmanību no manis. „Lai gan esmu pārsteigta, ka Valdniece nav atsūtījusi ar mums runāt kādu politiķi.”
„Viņa aizsūtīja,” atbild Roks. „Bet jūs Moiru atgriezāt jau mirušu. Tas Valdnieci dziļi sāpināja. Bet viņa uzticas maniem ieročiem un spriedumam. Tāpat kā es uzticos Romula viesmīlībai. Starp citu, paldies par cienastu,” viņš saka mūsu namatēvam. „Kā varat iedomāties, mūsu ēdienkarte diemžēl ir ārkārtīgi militāra.”
„Priekšrocība tam, ka tev pieder lielākais lauksaimniecības centrs apvidū,” bilst Romuls, „ir tāda, ka aplenkumā nav jācieš bads.” Viņš norāda, lai apsēžamies. Abi ar Mustangu ieņemam vietas pretī Rokam, bet Romuls apsēžas galda galā. Abus pārējos krēslus pie viņa labās un kreisās rokas aizņem Titāna arhiGubernators un veca, salīkusi sieviete, kuru nepazīstu. Viņa nēsā imperatora spārnotās nozīmes.
Roks mani vēro. „Derov, mani patiešām priecē apziņa, ka beidzot piedalies karā, ko aizsāki.”
„Par šo karu Derovs nav atbildīgs,” saka Mustanga. „Tava Valdniece gan ir.”
„Par kārtības ieviešanu?” jautā Roks. „Par Nolīguma ievērošanu?”
„Ak, tas gan ir kaut kas jauns. Es viņu pazīstu nedaudz labāk nekā tu, dzejniek. Viņa ir riebīga, alkatīga vecene. Vai tu domā, ka Aja pati sadomāja nogalināt Kvinnu?” Viņa gaida atbildi. Tā neatskan. „Tā bija Oktāvijas ideja. Viņa lika Ajai to izdarīt pa rāciju ausī.”
„Kvinna nomira Derova vainas dēļ,” saka Roks. „Neviena cita.”
„Šakālis lielījās man, ka nogalināja Kvinnu,” saku. „Vai tu to zināji?” Mans apgalvojums neatstāj nekādu iespaidu. „Ja Šakālis būtu licis viņai mieru, viņa būtu izdzīvojusi. Kamēr mēs pārējie cīnījāmies par savām dzīvībām, viņš kuģa pakaļgalā Kvinnu nogalināja.”
„Melis.”
Pakratu galvu. „Piedod. Bet tā vainas apziņa, ko jūti savā mazajā, kārnajā pakrūtē, tā nekur nepaliks. Jo es saku taisnību.”
„Tu padarīji mani par masu slepkavu pret manis paša ļaudīm,” saka Roks. „Mans parāds manai Valdniecei un Sabiedrībai par dalību Bello-nas-Augusta karā vēl nav atmaksāts. Marsa aplenkumā dzīvības zaudēja miljoniem cilvēku. Miljoni, kuri nebūtu gājuši bojā, ja es būtu redzējis cauri tavām viltībām un būtu izpildījis pienākumu pret savu tautu.” Viņa balss notrīs. Es pazīstu šo apmaldījušos skatienu. Esmu redzējis to paša spoguļattēlā, kad modos no murgiem dzīvoklī uz Lunas un skatījos uz sevi blāvajā vannasistabas gaismā. Vai visi šie miljoni arī viņam tumsā kliedz un prasa kāpēc?
Roks turpina. „Vienu lietu gan es nesaprotu, Virdžīnij, kādēļ tu pārtrauci uz Fobosa iesāktās pārrunas. Pārrunas, kuras būtu sadziedējušas brūces, kas šķeļ Zeltu, un ļāvušas mums koncentrēties uz īsto ienaidnieku.” Viņš uzmet man smagu skatu. „Šis cilvēks gribēja tava tēva nāvi. Viņa karstākā vēlēšanās ir iznīcināt mūsu tautu. Viņa melu dēļ gāja bojā Pakss. Viņa shēmošanas dēļ nomira tavs tēvs. Viņš izmanto tavu sirdi pret tevi.”
„Aiztaupi man šīs blēņas,” Mustanga nicinoši nosprauslājas.
„Es mēģinu...”
„Nemāci mani, dzejniek. Pinkšķētājs te esi tu. Ne es. Runa nav par mīlestību. Runa ir par to, kas ir pareizi. Tam nav nekāda sakara ar emocijām. Runa ir par taisnīgumu, kas balstīts uz faktiem.” Izdzirdējuši
pieminam taisnīguma jēdzienu, pavadoņu valdnieki neomulīgi sagrozās savos krēslos. Mustanga pagriež galvu viņu virzienā. „Viņi zina — es uzskatu, ka Novidum jābūt neatkarīgam. Viņi zina, ka esmu reforma-tore. Un viņi zina, ka esmu pietiekami gudra, lai abas šīs lieta neapvienotu un nejauktu savas emocijas ar savu pārliecību. Atšķirībā no tevis. Un tāpēc, ņemot vērā, ka tavas retoriskās spēles te nevienam neinteresē, vai varam sev aiztaupīt pazemojumu ieslīgt verbālās divkaujās un izteikt savus priekšlikumus, lai kaut kā izbeigtu šo karu?”
Roks nikni paraugās uz viņu.
Romuls tikko manāmi pasmaida. „Vai tev ir kas piebilstams, Derov?”
„Domāju, ka Mustanga visu jau diezgan veiksmīgi pateica.”
„Ļoti labi,” atbild Romuls. „Tad es teikšu savu daļu un ļaušu izteikties arī jums. Jūs abi esat mani ienaidnieki. Viens nomoka mani ar strādnieku streikiem. Pretvalstisku propagandu. Sacelšanos. Otrs ar aplenkumu un karu. Tomēr šeit, uz robežas ar tumsu, prom no jūsu abu spēka avotiem, esmu jums vajadzīgs līdz ar maniem kuģiem un leģioniem. Jūs redzat, cik tas ironiski. Mans vienīgais jautājums ir šāds. Kurš man pretī var sniegt vairāk?” Vispirms viņš palūkojas uz Roku. „Imperator, lūdzu, sāciet.” „Godājamie kungi, mana Valdniece sēro par šo konfliktu starp mūsu ļaudīm tāpat kā es. Tas uzplaiksnīja no agrākos strīdos sētām sēklām, bet var tikt izbeigts tagad, ja Novidus un Serde atcerēsies, ka jāapkaro daudz lielāks un postošāks ļaunums nekā politiskas ķildas un debates par nodokļiem un pārstāvniecību. Un šis ļaunums ir demokrātija. Cildenie meli, ka visi cilvēki radīti vienlīdzīgi. Jau esat redzējuši, kā tas sašķēla Marsu. Sabiedrības labā šajā kaujā ir cēli cīnījies Adrijs au Augusts.” „Cēli?” pārjautā Romuls.