„Efektīvi. Bet šī sērga ir izplatījusies. Tagad ir mūsu iespēja to iznīcināt, pirms tā gūst uzvaru, no kuras mēs, iespējams, nekad nespēsim atgūties. Par spīti mūsu atšķirībām, visu mūsu senči krita pār Zemi Iekarošana. Godājot viņu piemiņu, Valdniece ir ar mieru pārtraukt jebkādu karadarbību. Viņa lūdz jūsu leģionu un armādas palīdzību, lai novērstu sarkanos draudus, kas alkst iznīcināt gan Novidu, gan Serdi.
Apmaiņā pret to viņa pēc kara izvedīs Sabiedrības garnizonu no Jupitera, bet ne no Saturna un Urāna.” Titāna arhiGubernators nicinoši nosprauslājas. „Viņa godprātīgi iesaistīsies sarunās par nodokļu un Novi-dus eksporta tarifu samazināšanu. Viņa nodrošinās jums tādas pašas Joslas raktuvju licences, kādas šobrīd izsniegtas Serdes uzņēmumiem. Un viņa pieņems jūsu priekšlikumu vienlīdzīgai pārstāvniecībai Senātā.”
„Un kā ar valdnieka ievēlēšanas procesa reformu?” jautā Romuls. „Viņai nebūtu vajadzējis kļūt par imperatori. Viņa ir ievēlēta amatpersona.” „Viņa pārskatīs vēlēšanu procesu pēc tam, kad būs iecelti jaunie senatori. Papildu tam, kā esat lūguši, olimpiskos bruņiniekus iecels saskaņā ar arbiGubernatoru balsojumu, nevis pēc valdnieka pavēles.”
Mustanga atgāž galvu un īsā, drūmā tonī iesmejas. „Es atvainojos. Sauciet mani par skeptiķi. Bet tu, Rok, šobrīd apgalvo, ka Valdniece piekritīs visām Romula vēlmēm, līdz būs atgriezusies pozīcijā, kas ļaus teikt nē.” Viņa komiski izpūš gaisu no deguna. „Ticiet man, draugi, mana ģimene ļoti labi zina, kā var apdedzināties ar Valdnieces solījumiem.”
„Un kā ar Antoniju au Julii?” ņēmis vērā Mustangas skepsi, jautā Romuls. „Vai izdosi viņu mums tiesāšanai par manas meitas un tēva slepkavību?”
„Izdošu.”
Romulu apmierina nosacījumi un Roka komentārs par sarkanajiem draudiem. Nepalīdz arī tas, ka viņa solījumi Šķiet ļoti ticami. Praktiski. Viņš nesola ne par daudz, ne par maz. Viss, ko varu darīt, lai tos pārspētu, ir pieņemt faktu, ka piedāvāju viņiem fantāziju, turklāt bīstamu. Romuls skatās uz mani un gaida.
„Neskatoties uz krāsu, mūs vieno kopīga saikne. Valdniece ir politiķe, es esmu karavīrs. Es darbojos ar leņķiem un metālu. Tāpat kā jūs. Tās ir manas dzīvības asinis. Visa manas eksistences jēga. Paskatieties, kā cēlos jūsu rindās, nebūdams viens no jums. Paskatieties, kā iekaroju Marsu. Veiksmīgākais Dzelzs lietus vairāku gadsimtu laikā.” Paliecos uz priekšu. „Valdnieki, es došu jums pelnīto neatkarību. Ne daļēju. Ne pagaidu. Pilnīgu un paliekošu neatkarību no Lunas. Nekādu nodokļu.
Nekādu divdesmit dienesta gadu Serdē jūsu pelēkajiem un obsidiāniem. Nekādu pavēļu no Babilonas, par ko Serde pārvērtusies.”
„Pārdrošs piedāvājums,” saka Romuls, pierādīdams rakstura spēku brīdī, kad apvalda aizvainojumu, ko noteikti jūt, dzirdot, ka sarkanais sola sniegt viņam neatkarību.
„Ērmīgs solījums,” saka Roks. „Derovs ir tas, kas viņš ir, tikai pateicoties cilvēkiem ap viņu.”
„Piekrītu,” priecīgi bilst Mustanga.
„Un ap mani joprojām ir visi, Rok. Kas ir tev?”
„Neviena,” atbild Mustanga. „Tikai dārgā, vecā Antonija, kura mana brāļa paspārnē kļuvusi par nodevēju.”
Vārdi aizķer gan Roku, gan Romulu. Atgriežos pie uzrunas pavadoņu valdniekiem. „Jums pieder lielākā piestātne, kādu pasaules redzējušas. Tomēr savu karu jūs uzsākāt par ātru. Ar nepietiekamu kuģu skaitu un nepietiekamu degvielas daudzumu. Domājot, ka Valdniece nevarēs tik ātri atsūtīt šurp floti. Jūs maldījāties. Tomēr kļūdījusies ir arī Valdniece — visas viņas pārējās flotes atrodas Serdē, kur aizstāv pavadoņus un pasaules no Oriona. Bet Oriona Serdē nav. Viņa ir kopā ar mani. Viņas spēki apvienojās ar kuģiem, ko nozagu Šakālim, lai veidotu armādu, ar kuru notriekšu Zobena armādu no debesīm.”
„Tam tev nepietiek kuģu,” saka Roks.
„Tu nezini, kā man pietiek vai nepietiek,” attraucu. „Un tu nezini, kur es to slēpju.”
„Cik kuģu viņam ir?” Romuls jautā Mustangai.
„Pietiekami daudz.”
„Roks grib likt jums noticēt, ka esmu skrejuguns. Vai izskatos tik mežonīgs?” Vismaz ne šodien. „Romul, jums Serde neinteresē, tāpat kā man neinteresē Novidus. Sīs nav manas mājas. Mēs neesam ienaidnieki. Es eju karā nevis pret jūsu rasi, bet gan pret savu māju valdniekiem. Palīdziet mums satriekt Zobena armādu, tad jūs iegūsiet savu neatkarību. Divi zaķi ar vienu šāvienu. Pat tad, ja nesakaušu Valdnieci pēc tam, kad būsim uzvarējuši šo dzejnieku, pat tad, ja gada laikā zaudēšu, mēs būsim radījuši tādus zaudējumus, ka paies vesels cilvēka mūžs, līdz Oktāvija
spēs savākt kuģus, naudu, cilvēkus un komandierus, kas būs ar mieru vēlreiz šķērsot miljardiem kilometru tumsas.” Pavadoņu valdnieki ieklausās manos vārdos. Varbūt vēl neesmu viņus zaudējis.
Roks neticīgi iesmejas. „Vai patiešām domājat, ka šis pašiecel-tais atbrīvotājs pametīs Novidus zemKrāsas? Galileja pavadoņos vien ir „paverdzināti” vairāk nekā simt piecdesmit miljoni.”
„Ja es spētu viņus atbrīvot, es to darītu,” atzīstu. „Bet es to nevaru. Es to apzinos, un tas lauž manu sirdi, jo viņi ir mani ļaudis. Tomēr katram vadonim jānes kāds upuris.”
Tas izpelnās piekrītošus galvas mājienus. Pat tad, ja esmu ienaidnieks, viņi spēj cienīt manu lojalitāti pret manu tautu un arī sāpes, ko noteikti jūtu. Ir savādi izjust šādu cieņu no ienaidnieku puses. Neesmu pie tā radis.
Viņu atzinību redz arī Roks. „Es pazīstu šo vīru labāk nekā jebkurš nojums,” viņš izdara spiedienu. „Es pazīstu viņu kā brāli. Un viņš ir melis. Lai sarautu saikni, kas mūs vieno, viņš teiktu jebko.”
„Atšķirībā no Valdnieces, kas nemelo nekad,” viegli piebilstu, izvilinādams klusus smieklus.
„Valdniece šo norunu ievēros,” Roks uzstāj.
„Tāpat kā ievēroja norunu ar manu tēvu?” Mustanga ļauni pajautā. „Kad pagājušajā gadā plānoja nogalināt viņu Gala svinībās? Es biju viņas šķēpnese, bet viņa bija to iecerējusi taisni man deguna galā. Un kāpēc? Jo viņš neatbalstīja viņas politiku. Iedomājieties, ko viņa izdarīs ar vīriem, kuri gājuši pret viņu karā!”
„Pareizi, pareizi!” saka Titāna arhiGubernators un paklauvē ar dūri pa galdu.
„Un tā vietā jūs uzticēsieties teroristam un pārbēdzējam?” noprasa Roks. „Viņš sešus gadus strādājis, lai iznīcinātu mūsu Sabiedrību. Visa viņa eksistence ir krāpšana. Kā jūs tagad varēsiet viņam uzticēties? Kā varēsiet domāt, ka sarkanajam rūpat vairāk nekā zeltam?” Roks bēdīgi šūpo galvu. „Mēs esam izcilie, mani brāļi un māsas. Mēs esam kārtība, kas sargā cilvēci. Pirms mums bija rase, kas grasījās iznicināt vienīgās mājas, ko jebkad pazinusi. Bet tad mēs atnesām mieru. Neļaujiet