Derovam manipulēt ar jums, lai liktu mums atgriezties Tumsas laikmetā, kas bija pirms tam. Viņi izlaupīs mūsu radītos brīnumus, lai piepildītu savus vēderus un apmierinātu tieksmes. Mums ir iespēja apturēt viņu šeit un tagad. Mums ir iespēja vēlreiz apvienoties, kā tas allaž bijis lemts. Mūsu bērnu labā. Kādu pasauli gribat nodot viņiem mantojumā?”
Roks uzliek roku uz sirds.
„Es esmu Marsa vīrs. Es Serdi nemīlu tāpat kā jūs. Lunas apetīte ir laupījusi uz manas planētas jau ilgi pirms manas dzimšanas. Tam ir jāmainās. Un tas mainīsies. Bet ne jau no viņa zobena. Viņš nodedzinātu visu māju, lai salabotu izsistu logu. Nē, draugi, tas nav pareizais ceļš. Lai mainītos uz labo pusi, mums jābūt tālredzīgākiem par šodienas politiķiem un jāatceras mūsu Zelta laikmeta gars. Izcilie, vienoti par spīti visam.”
Jo ilgāk tas turpināsies, jo ticamāk, ka Roks pārliecinās viņus par savu patriotismu. Abi ar Mustangu to zinām. Gluži tāpat kā zināju, ka, ierodoties šeit, nāksies kaut ko upurēt. Es cerēju, ka tas nebūs tas, ko grasos piedāvāt, bet pēc pavadoņu valdnieku skatieniem spriežu, ka Roka teiktais ir sasniedzis mērķi. Viņi baidās no sacelšanās. Viņi baidās no manis.
Tie ir lielie Arēja dēlu draudi, lielā kļūda, ko Sevro pieļāva, publiskodams manu grebšanu un ievezdams Arēja dēlus īstā karā. Palikuši ēnās, mēs būtu varējuši ļaut viņiem vienam otru apkaut. Mēs bijām tikai ideja. Taču Roks ir iedvesis viņu prātos jautājumu, kas vieno visus kungus, kas jebkad dzīvojuši — ja nu vergi atņem man manu īpašumu?
Kad tēvocis iedeva man sirpjAsmeni, viņš teica, ka par kāda locekļa cenu tas izglābs manu dzīvību. Katrs kalnracis ir to dzirdējis, lai jau no pirmās dienas, kad ir spēris kāju raktuvēs, zinātu, ka upuris ir tā vērts. Tagad es upurēšu ko tādu, par ko piedošanu varbūt nesaņemšu nekad.
„Es došu jums Arēja dēlus,” klusi saku. Roks turpina savu runu, un neviens mani nedzird. Tikai Mustanga. „Došu jums Arēja dēlus,” atkārtoju skaļāk. Pār galdu nolaižas klusums.
Romulam paliecoties uz priekšu, iečīkstas viņa krēsls. „Ko tu ar to gribi teikt?”
„Es jums teicu, ka Novidus mani neinteresē. Tagad es to pierādīšu. Jūsu teritorijās ir vairāk nekā trīssimt piecdesmit Arēja dēlu nodaļu,” saku. „Mēs esam jūsu piestātņu streiki. Mēs esam kaitnieki jūsu notekūdeņu sistēmā un iemesls, kāpēc Nesas ielas appludinātas ar sūdiem. Pat tad, ja šodien nodosiet mani Valdniecei, dēli liks jums asiņot vēl tūkstoš gadu. Bet es nodošu jums visas Novidus Arēja dēlu nodaļas līdz pēdējai, es pametīšu šejienes zemKrāsas un došos krusta karā uz Serdi, un savā mūžā nekad vairs nešķērsošu asteroīdu joslu. Ja palīdzēsiet man sakaut viņa nolāpīto floti.” Ar pirkstu norādu uz Roku, kurš izskatās Šausmu pārņemts.
„Tas ir vājprāts,” viņš saka, ievērojis iespaidu, ko mani vārdi atstājuši. „Viņš melo."
Tomēr es nemeloju. Esmu devis pavēli evakuēties Arēja dēlu grupām visā Novidū. Izbēgs tikai nedaudzi. Tūkstošiem cilvēku tiks notverti, spīdzināti un nogalināti. Tāds ir karš un vadoņa posts.
„Kungi, imperators lūdz, lai klanāties,” atbildu. „Vai neesat no tā noguruši? Zemoties tronim, kas atrodas sešsimt miljonus kilometru no jūsu mājām?” Viņi piekrītoši māj galvas. „Valdniece apgalvo, ka es jūs apdraudu. Bet kurš bombardēja jūsu pilsētas? Kurš nogalināja miljonu jūsu pavalstnieku? Kurš turēja jūsu bērnus par ķīlniekiem uz Lunas? Noslepkavoja jūsu tēvu un meitu uz Marsa? Kurš sadedzināja veselu pavadoni? Vai tas biju es? Vai tie bija mani ļaudis? Nē. Jūsu lielākais ienaidnieks ir Serdes alkatība. Rejas iznīcinātāji.”
„Tie bija citi laiki,” protestē Roks.
„Tā bija tā pati sieviete,” nicīgi novelku un paskatos uz Saturna zeltu, kurš sēž pa kreisi no Romula un uzmanīgi klausās. „Kurš sadedzināja Reju? Valdniece ir to aizmirsusi, jo sēž tronī ar muguru pret Novidu. Toties jus Rejas stiklaino līķi savās debesīs redzat katru nakti.”
„Rēja bija kļūda,” Roks saka, iekrizdams lamatās, ko Mustanga man palīdzēja sagatavot. „Kļūda, kas nekad nedrīkst atkārtoties.”
„Nedrīkst atkārtoties?” aizcirzdama slazdu, noprasa Mustanga. Viņa pagriežas pret Veļu, kura kopa ar vairākiem citiem joiešu zeltiem vēro sarunu no nama kāpnēm. „Veļa, mans draugs, vai varu palūgt savu viedpul Iesteni?”
„Nespēlējiet viņas spēli!”
„Manu spēli?” tēlotā kautrībā jautā Mustanga. „Mana spēle ir fakti, imperator. Viri tie šeit nav vēlami? Vai atļauta tikai retorika? Es personīgi neuzticos cilvēkiem, kas bīstas no faktiem.” Uzjautrināta par pašas dzē-lību, Mustanga atkal pievēršas Veļai. „Vari rīkoties ar to manā vietā, Veļa. Parole ir L17L6363.” Ieraudzījusi manu pārsteigto seju, viņa pasmīn.
Veļa paskatās uz savu brāli. „Viņa var aizsūtīt ziņu Barkam.”
„Atslēdz manu savienojumu,” saka Mustanga. Romuls pamāj Veļai. Viņa to atslēdz. „Skaties dokumentu mapēs, kešfailā ar numuru 3, lūdzu.” Viņa tā izdara. Sākumā klusās zelta sievietes acis samiedzas apjukumā par ekrānā redzamo. Tad, lasot tālāk, dusmās atiežas zobi un uz rokām parādās zosāda. Pārējie nelielās sapulces dalībnieki pieaugošā satraukumā vēro viņas reakciju. „Apgaismojoši, vai ne, Veļa?”
„Kas tas ir?” prasa Romuls. „Parādi mums!”
Veļa velta naidpilņu skatienu Rokam, kurš ir tikpat apjucis kā pārējie, un aiznes ierīci savam brālim. Lasot datus, ar pirkstiem pāršķirot failus, viņš pamanās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Kasīja sniegto informāciju tagad izmantoju pret viņa saimnieci, pārvērzdams viņa dāvanu bultā, kas notēmēta uz viņas sirdi. Tomēr abi ar Mustangu nospriedām, ka tai jānāk no viņas, piešķirot meliem ticamību, ko rada Mustangas draudzība ar Romulu.
„Uzliec,” pametis viedpulksteni Veļai, saka Romuls.
„Kas tas ir?” Roks dusmīgi jautā. „Romul...” Viņš apraujas, kad gaisā parādās asteroīda S-1988 attēls, daļa no Koronis kopas asteroīdu Karin apakšgrupas Koipera joslā starp Marsu un Jupiteru. Tas lēni rotē virs galda. Zaļā datu straume zem attēla vēsta, ka Valdniece ir nolemta. Tā ir viltotu oficiālu Sabiedrības paziņojumu virkne, kurā detalizēti raksturota kravas piegāde uz asteroīda bez bāzes. Teksts turpina slīdēt, tajā raksturotas augsta līmeņa Sabiedrības direktīvas „degvielas uzpildei” uz šī asteroīda. Tad tiek parādīts holoieraksts ar kuģi, ko no galvenās flotes nosūtīju izpētīt asteroīdu, kamēr mēs pārējie devāmies tālāk uz Jupiteru. Pa tumšu noliktavu staigā sarkanie. Nelielās sprauslas viņu tērpos vakuumā neskan. Toties ar ķiverēm savienotie Geigera skaitītāji parkšķ no radiācijas. Daudz lielāka radiācijas daudzuma nekā tas, kādu varētu izstarot likumīgās, kosmosa kaujām paredzētās piecu megatonnu kodolgalviņas.
Romuls raugās uz Roku. Ja Reju nevajadzētu atkārtot, kādēļ pirms ierašanās mūsu orbītā jūsu flote iztukšoja atomieroču noliktavu?”
„Mēs šo noliktavu neapmeklējām,” atbild Roks, joprojām mēģinādams aptvert, ko redzējis un kādas būs tā sekas. Pierādījumi ir neapstrīdami. Jebkurus melus labāk pasniegt kopā ar brangu patiesības devu. „Arēja dēli to izlaupīja pirms vairākiem mēnešiem. Šī informācija ir falsificēta.” Viņš izmanto nepareizu informāciju. Tas nozīmē, ka Valdniece paturējusi Šakāļa rīcību noslēpumā. Tagad viņa samaksās par to, ka uzticējusies tik nedaudziem. Roks nav gatavs šim strīdam, un tas ir labi redzams.
„Tātad šāda noliktava pastāvnoprasa Romuls. Roks aptver, cik postoša ietekme būs tam, ka viņš to atzinis. Romuls sarauc pieri un turpina. „Imperator Fabii, kādēļ starp šejieni un Lunu izveidota slepena atomieroču noliktava?”