„Tā ir klasificēta informācija.”
„Jūs noteikti jokojat.”
„Sabiedrības flote ir atbildīga par drošību...”
„Ja tā būtu paredzēta drošības apsvērumiem, vai tad neatrastos tuvāk kādai bāzei?” jautā Romuls. „Šī atrodas tuvu asteroīdu joslas malai ceļā, ko flote no Lunas izmantotu, kad Jupiters atrastos Saulei tuvākajā orbītā. Kā slēptuve, kurai imperators varētu gūt pieeju pa ceļam uz manām mājām...”
„Romul, es saprotu, pēc kā tas izskatās...”
„Vai patiesi, jaunais Fabii? Jo izskatās, ka esat uzskatījuši pilnīgu iznīcināšanu par vienu no iespējām, ko izmantot pret ļaudīm, kurus saucat par saviem brāļiem un māsām.”
„Šī informācija pilnīgi noteikti ir falsificēta...”
„Izņemot to, ka noliktava pastāv...”
„Jā,” Roks atzīst. „Tā pastāv.”
„Un kodolgalviņas? Ar tādu radiācijas apmēru?”
„Tās paredzētas drošībai.”
„Bet pārējais ir meli?”
J- »
a.
„Tātad jūs patiesībā neieradāties manās mājās ar pietiekamu daudzumu atomieroču, lai pārvērstu mūsu pavadoņus stiklā?”
„Nē,” saka Roks. „Vienīgās kodolgalviņas uz mūsu klājiem ir paredzētas starpkuģu kaujām. Augstākā jauda ir piecas megatonnas. Romul, zvēru pie sava goda...”
„Tā paša goda, kas jums bija, kad nodevāt savu draugu...” Romuls norāda uz mani. „Kad nodevāt godājamo Lomu. Manu sabiedroto Augustu. Manu tēvu Revu. Pie tā paša goda, ar ko noskatījāties, kā manas meitas galvu spārda sociopātiska savas mātes slepkava, kas saņem pavēles no sociopātiska sava tēva slepkavas?”
„Romul...”
„Nē, imperator Fabii. Nedomāju, ka vēl esat pelnījis uzrunāt mani vārdā. Jūs saucat Derovu par mežoni un meli. Bet viņš šeit ieradās ar atklātu sirdi. Jūs atnācāt ar meliem. Slēpdamies aiz labas uzvedības un audzināšanas...”
„ArhiGubernator Raa, jums mani jāuzklausa! Es paskaidrošu, ja vien jūs tikai...”
„Gana!” iekliedzas Romuls. Pielec kājās un uzsit pa galdu ar milzīgo plaukstu. „Pietiek liekuļot! Pietiek viltību! Pietiek melu, tu, žēlabainais Serdes lišķi!” Viņš beidzot dreb niknumā. „Ja tu nebūtu mans viesis, es sviestu tev ar cimdu un nogrieztu tavu vīrišķo mantību Asins aplī. Tava zudusī paaudze ir aizmirsusi, ko nozīmē būt zeltam. Jūs esat noniecinājuši savu mantojumu. Zīžat no varas pupa, un kāpēc? Kā vārdā? To nieku tev pie pleciem? Imperators.” Viņš nosprauslājas par šo vārdu. „Tu, zaļknābi. Es nicinu pasauli, kurā tādi kā tu izlemj, vai tādi vīri kā Loms au Arks dzīvo vai mirst. Vai tavi vecāki neko tev nav iemācījuši?” Viņi neiemācīja. Roku uzaudzināja privātskolotāji un grāmatas. „Kas ir lepnums bez goda? Kas ir gods bez patiesības? Gods nav tas, ko tu saki. Nav tas, ko tu izlasi.” Romuls uzsit sev pa krūtīm. „Gods ir tas, ka tu rīkojies.” „Tad nerīkojieties šādi...” bilst Roks.
„To izdarīja tava Valdniece,” Romuls vienaldzīgi atbild. „Ja viņa nevarēs piespiest mūs klanīties, tad liks degt. Atkal.”
Kamēr Roks noskatās, kā pavadoņu valdnieki izslīd viņam caur pirkstiem, Mustanga cenšas, bet nespēj apvaldīt smaidu. Roka kulturālajā balsī parādās drūma nots. Tā sadragā manu sirdi druskās. Iedomājos, ka reiz šī balss mani aizstāvēja. Tagad viņš sargā ko daudz vienaldzīgāku. Sabiedrību, kurai pats nemaz nerūp.
Vienmēr esmu brīnījies, kāpēc Fičners izvēlējās Roku Marsa namam. Līdz nodevībai pazinu viņu tikai kā vienu no maigākajām dvēselēm. Bet tagad imperators izrāda dusmas.
„ArhiGubernator Raa, ieklausieties manī uzmanīgi,” viņš saka. „Jūs kļūdāties, domādams, ka ieradāmies šeit ar nolūku jūs iznīcināt. Mēs ieradāmies saglabāt Sabiedrību. Neļaujiet Dcrovam ar jums manipulēt. Nekrītiet tik zemu. Pieņemiet Valdnieces nosacījumus, un varēsim saglabāt mieru vēl tūkstoš gadu. Bet, ja izvēlēsieties šo ceļu, ja neizmantosiet mūsu pamiera iespēju, žēlastības nebūs. Jūsu flote ir nepilnīga. Derova flote, lai kur tā slēptos, nevar būt nekas vairāk par dezertieru apvienību aizlienētos kuģos.
Bet mēs esam Zobena armāda. Mēs esam Leģiona dzelzs roka un Sabiedrības dusmas. Mūsu kuģi apdzēsīs jūsu pasauļu gaismas. Jūs zināt, uz ko esmu spējīgs. Jums nav komandiera, kas varētu man līdzināties. Un, kad jūsu kuģi degs, Serdes bruņinieki rindām līs jūsu pilsētās un piepildīs gaisu ar pelniem, kas nosmacēs jūsu bērnus.
Ja nodosiet savu Krāsu, Nolīgumu, Sabiedrību — un tā būs nodevība —, Iliona degs kara ugunīs. Es likšu jums iepazīt postu. Es uzmeklēšu ikvienu, ko jebkad esat pazinis, un noslaucīšu viņu sēklu no zemes virsas. Un to darīšu ar smagu sirdi. Bet es esmu Marsa vīrs. Karavīrs. Tāpēc ziniet, ka manas dusmas būs nebeidzamas.” Viņš sniedz tievu roku. Marsa nama vilka rīkle pavērta mēmā, izsalkušā rēcienā. „Spiediet manu roku draudzībā jūsu ļaužu un Zelta labklājības vārdā. Vai ari es to izmatošu, lai celtu miera laikmetu uz jūsu nama pelniem.”
Romuls apiet ap galdu un nostājas aci pret aci ar Roku, starp viņiem ir tikai jaunākā vīrieša pastieptā roka. Romuls paņem savu slāti, kas
saritināta un pieāķēta pie jostas. Tā parkšķēdama pieņem cietu veidolu. Asmenī iegravētas Zemes un Iekarošanas ainas. Viņa ģimene ir tikpat sena kā Mustangas un Oktāvijas. Viņš ar asmeni sagriež sev roku un izsūc sārtās asinis no brūces, tad paceļ galvu un iespļauj tās Rokam sejā.
„Šis ir asinsnaids. Ja vēl kaut reizi tiksimies, tu esi mans, vai ari es esmu tavs, Fabii. Ja vēl kādreiz telpā elposim vienu un to pašu gaisu, viena elpa aprausies.” Tas ir formāls, salts paziņojums, kas no Roka prasa tikai vienu. Viņš pamāj ar galvu. „Veļa, pavadi imperatoru līdz viņa kuģim. Viņam jāgatavo flote kaujai.”
„Romul, tu nedrīksti ļaut viņam aiziet,” saka Mustanga. „Viņš ir pārāk bīstams.”
„Piekrītu,” saku, bet cita iemesla dēļ. Es aiztaupītu Rokam šo kauju. Negribu uz savām rokām viņa asinis. „Sagūstiet viņu, līdz kauja ir galā, un tad neskartu atbrīvojiet.”
„Šīs ir manas mājas,” saka Romuls. „Tā mēs rīkojamies. Es apsolīju, ka viņš varēs droši nākt un iet. Es savu solījumu turēšu.”
Roks noslauka asinis un siekalas servjetē, ko izmantoja siera kūkai, un seko Veļai prom no galda uz pakāpieniem, kas ved namā. Tur viņš apstājas un pagriežas pret mums. Nezinu, vai viņš to saka man vai zeltiem, kas šeit sapulcējušies, bet zinu, ka viņa pēdējie vārdi atbalsos ilgi:
Brāļi, māsas, ikkatrs, ikviena,
Ir nākusi ši bēdu diena.
Pie jūsu kapa as’ras liešu,
Jo pats jums nesu miegu ciešu.
Roks viegli paklanās. „Paldies par viesmīlību, arhiGubernator. Drīz tiksimies.” Kad Roks pamet sapulci, Romuls liek Veļai viņu aizturēt, līdz būšu droši pametis Jo.
„Sazinies ar maniem imperatoriem un prētoriem,” viņš nokomandē vienu no saviem šķēpnešiem. „Pēc divdesmit minūtēm gribu viņus redzēt hologrammās. Mums jāplāno kauja. Derov, ja tu vēlies iesaistīt savus prētorus...” Bet mans prāts kavējas pie Roka. Varbūt nekad vairs viņu neredzēšu. Nekad negūšu iespēju pateikt visu, kas šobrīd nospiež manu sirdi. Bet zinu ari to, ko maniem ļaudīm varētu nozīmēt tas, ka viņam ļauts iet.
„Ej,” nolasījusi manu skatienu, saka Mustanga. Strauji pieceļos, atvainojos un pamanos noķert Roku, kad viņš pabeidzis dārzā siet zābaku auklas. Veļa un vēl daži zelti virza viņu uz dzelzs vārtiem.
„Rok!” Viņš vilcinās. Kaut kas manā balsī liek viņam pagriezties un skatīties, kā tuvojos. „Kad es tevi pazaudēju?” jautāju.
„Kad nomira Kvinna,” viņš atbild.
„Tu plānoji mani nogalināt, kad vēl domāji, ka esmu zelts?”