„Vai lūgt tev būt uzmanīgam būs smieklīgi?” viņa jautā.
„Apsolu nedarīt neko pārsteidzīgu,” piemiedzis ar aci, atbildu. „Man līdzi būs valkīras. Šaubos, vai kāds ar mums gribēs ilgi pīties.” Viņa man pār plecu uzmet skatu Sēfijai, kas gaida pie mana kuģa, apbrīnodama aizlidojošo lidaparātu dzinējus. Izskatās, ka Mustanga vēlas kaut ko teikt, bet pūlas izdomāt, kā to izdarīt.
„Tu neesi neievainojams.” Viņa pieskaras manām krūšu bruņām. „Kad viss būs beidzies, daži no mums varētu gribēt tevi savā tuvumā. Galu galā, kāda tam visam jēga, ja tu ņem un nomirsti? Vai saproti?”
„Saprotu.
„Vai tiešām?” Viņa ielūkojas man sejā. „Es negribu atkal tikt pamesta viena. Tāpēc atgriezies.” Viņa viegli pieklauvē pie manām krūšu bruņām un pagriežas, lai dotos uz savu kuģi.
„Mustanga!” Metos viņai pakaļ un, sagrābis roku, pievelku pie sevis. Pirms viņa pagūst ko teikt, metāla un dzinēju dārdoņā viņu noskūpstu. Skūpsts nav maigs, bet gan alkains; pievelku viņas galvu sev klāt un jūtu sievieti, ko nospiež pienākuma smagums. Viņas augums piekļaujas manējam. Un jūtu baiļu trīsas par to, ka šī būs pēdējā reize. Mūsu lūpas atraujas, un es apskauju viņu, šūpojos, jūtu viņas matu smaržu un noelšos no smaguma krūtīs. „Drīz tiksimies.”
44. VEIKSMINIEKI
Riņķoju pa komandtiltiņu kā iesprostots vilks, kuru no maltītes šķir restes. Visa mana labestība paslēpta aiz Pļāvēja niknās sejas. „Virga, vai gau-doņi ieņēmuši pozīcijas?” prasu. Aiz un zem manis savā sterilajā bedrē rosās minimālā sastāva zilo apkalpe. Viņu sejas izgaismo holoekrāni. Savienojoties ar kuģi, pulsē zemādas implanti. Manas pavēles gaida kapteinis Pels — kārns džentlmenis, kurš dienēja uz Pakša kā leitnants, kad to ieņēmu.
„Jā, ser,” no sava posteņa atbild Virga. „Priekšējie ienaidnieka flotes elementi garās distances lielgabalu darbības laukā būs pēc četrām minūtēm.”
Kosmosa melnumā plešas zeltu augstprātīgā varenība. Nebeidzama blāvu šķembu jūra. Es atdotu visu, lai varētu pasniegties un satriekt tās putekļos. Mani kaujas kuģi ap mūsu jaudīgajiem drednautiem izvietoti trīs grupās virs Jo ziemeļpola. Mustanga un Romuls savus spēkus pulcē dienvidos. Un kopā, astoņus tūkstošus kilometru šķirti, skatāmies, kā Roka flote šķērso tukšumu starp Eiropu un Jo, lai dotos kaujā.
„Ienaidnieka kreiseri desmittūkstoš kilometru attālumā,” bez emocijām ziņo kāds zilais.
Manā flotē tradīciju nav. Mēs nesaņemam svētību un pirms kaujas neveicam rituālu kā zelti. Salīdzinot ar viņiem, šķietam tik blāvi un vienkārši. Tomēr šeit uz mana kuģa valda biedriskums. Es to redzēju mašlntelpās, lielgabalu posteņos, uz komandtilta. Sapnis mūs vieno un iedveš drosmi.
„Savienojiet mani ar Orionu,” nepagriezies saku.
Manā priekšā atdzīvojas apaļīgās, kašķīgās zilās hologramma. Viņa atrodas pussimt kilometru attālumā Persefones sauciena sirdī, vienā no četriem maniem drednautiem, kur sēž komandiera krēslā, savienojusies ar katru manas flotes kapteini, izņemot tos, kas vada triecienvienību. Šodien daudz kas būs atkarīgs no viņas un pirātu flotes, ko Orions savākusi, kopš pēdējoreiz tikāmies pirms vairākiem mēnešiem. Viņa sirojusi Serdes apgādes līnijās. Piesaistījusi savai komandai zilos. Pietiekami daudz, lai palīdzētu dēliem nokomplektēt Šakālim nozagto kuģu apkalpi tā, lai to veidotu lojāli cilvēki.
„Liela flote? Orions bijīgi saka par mūsu ienaidnieku. „Zināju, ka nevajadzēja atsaukties uz tavu aicinājumu. Man diezgan labi patika būt par pirātu.”
„To var redzēt,” saku. „Tava kajīte ir tik bezgaumīga, ka nosarktu pat sudrabs.” Fakss bijis viņas mājas pēdējo pusotru gadu. Viņa aizņēma manus vecos apartamentus un līdz malām piepildīja tos savu sirojumu guvumiem. Tepiķi no Venēras. Gleznas no privātām zeltu kolekcijām. Atradu aiz grāmatplaukta aizbāztu Ticiāna gleznu.
„Ko lai saka? Man patīk skaistas lietas."
„Nu, ja tev šodien izdosies uzvarēt, es atradīšu papagaili, ko uztupināt tev uz pleca. Ko teiksi?”
„Ak! Pels tev izstāstījis, ka meklēju papagaili. Labs cilvēks tas Pels.” Tievais kapteinis man aiz muguras manierīgi pieliec galvu. „Kad nedrīksti piestāt ne uz vienas planētas, papagaiļus atrast ir sasodīti grūti. Atradām vanagu, dūju un pūci. Neviena papagaiļa. Ja atradīsi man sarkanu putnu, es personīgi izšaušu caurumu Antonijas au Severas-Julii komandtiltā. ”
„Lai būtu sarkans,” nosaku.
„Labi! 1.abi. Pieļauju, ka tagad vajadzētu pievērsties kaujai." Viņa pie sevis pasmejas un paņem tējas tasi, ko uz komandtilta piedāvā sulainis. „Tikaigribēju pateikties, Derov. Par to, ka ticēji maniem spēkiem. Iedevi man šo dzīvi. Pēc šīs dienas zilajiem vairs nebūs saimnieka. Ar dievpalīgu, zēn!"
„Ar dievpalīgu, admirāle.”
Viņa pagaist. Pār plecu pametu skatu uz centrālo uztvērēju projekciju. Taktiskā shēma logu priekšā mērogā atainota uz Jupitera sistēmas lodes. Četri mazi iekšējie pavadoņi riņķo ap Jupiteru daudz ciešāk nekā četri milzīgie Galileja pavadoņi. Pievēršos Tēbei, kas atrodas vistālāk izplatījumā un vistuvāk Jo. Tas ir neliels pavadonis. Tikai nedaudz lielāks par Fobosu. Vērtīgo minerālu raktuves jau sen iztukšotas, un tagad uz tā atrodas armijas bāze, kas tika saspridzināta kara pirmajās dienās.
„Sešdesmit tikšķi, līdz gaudoņi atslēgs rācijas,” no posteņa ziņo Virga, bet uz komandtilta ienāk Viktra, tērpusies biezās zeltītās bruņās, uz krūtīm un muguras uzkrāsots sirpjAsmens.
„Ko, pie velna, tu te dari?” prasu.
„Te esi tu!” viņa nevainīgi atbild.
„Tev bija jābūt uz Mikosas kliedziena.”
„Šis kuģis nav MikosaV’Viņa iekož lūpā. „Šķiet, būšu apmaldījusies. Vienkārši staigāšu tev pakaļ, lai tas vairs neatkārtotos. Prīmā?”
„Tevi atsūtīja Sevro. Vai ne?”
„Viņa sirds ir maziņa un melna. Bet tā var salūst. Esmu šeit, lai parūpētos par to, lai tā nenotiek, un liktu tev justies jauki un mājīgi. Ak, un es gribu apsveicināties ar Roku.”
„Kā ar tavu māsu?” jautāju.
„Vispirms Roks. Tad viņa.” Viktra iedunkā man sānā ar elkoni. „Es ari protu spēlēt komandā.”
Smīnēdams pievēršos bedrei. „Virga, dod man ķiveres savienojumu ar gaudoņiem.”
„Klausos, ser!”
Rācija man ausī noparkšķ. Aktivizēju bruņu ķiveri. Tās caurspīdīgais informatīvais displejs ļauj sekot manas apkalpes dienesta pakāpēm, vārdiem, visam, kas ierakstīts centrālajā kuģa reģistrā. Aktivizēju rācijas hologrammas funkciju un pār skatu uz mana kuģa komandtiltiņu parādās daļēji caurspīdīga manu draugu seju kolāža. „Kā sviežas, boss?” prasa Sevro, uz kura sejas sarkans kaujas krāsojums, bet pār to līst zila informatīvā displeja gaisma. „Gribi bučiņu uz atvadām vai kā?"
„Tikai pārbaudu, vai visi esat ērti iekārtojušies.”
„Tavējie bālu varējuši izgrebt mums lielāku kaktu," Sevro murmina. „Te ir kāja pie sejas un seja pie piržamkastes. ”
„Tad jau tu saki, ka Taktam tur būtu paticis?” pajautā Viktra. Viņa pieslēgusies panelim, tāpēc dzirdu savienojumā arī viņas balsi.
Iesmējos. „Kas tad viņam nepatika?”
„Galvenokārt apģērbs,” no sava komandtilta iesaistās Mustanga. Arī viņa apvilkusi kaujas bruņojumu. Tīra zelta ar sarkanu, rēcošu lauvu uz krūtīm.
„Un būt skaidrā,” piebilst Viktra.
„Šis pavadonis smird pēc trekniem sūdiem,” no savas zvaigžņČaulas mehāniskajām bruņām murmina Klauns. „Sliktāk nekā beigts zirgs.”
„Tu esi mehāniskās bruņās un vakuumā," novelk Holideja. Fonā dzirdu klaudzienus un ļaužu sasaukšanos mana kuģa piestātnē. Viņai uz sejas milzīgs, zils plaukstas nospiedums. To piešķīris kāds no viņas obsi-diāniem. „Visdrīzāk pie vainas nav pavadonis.”