„Viktra, tas esmu es, Derovs.” Viņa neizrāda, ka būtu mani dzirdējusi. Notupstas viņai līdzās. „Mēs dabūsim tevi no šejienes prom. Vai drīkstam tevi pacel—”
Viņa metas man virsū. Metas, atspērusies ar rokām. „Noņem savu seju!" viņa kliedz. „Noņem savu seju!" Viktra noraustās, jo Holideja piesteidzas un raida muguras lejasdaļā dullinātāja triecienu. Ar elektrību nepietiek.
„Pieliecies!” Holideja iesaucas. Viktra iesit viņai tieši rūdītās plastmasas krūšu bruņu centrā, likdama pelēkajai ietriekties sienā vairākus metrus aiz mums. Ar savu universālo karabīni Trigs iešauj viņai augšstilbā divas sedatīva šautriņas. Tās Viktru ātri nomierina. Tomēr viņa joprojām elso uz grīdas un lūkojas manī ar pievērtām acīm, līdz nokrīt bez samaņas.
„Holidej...” iesāku.
„Es jūtos brīnišķīgi.” Holideja nostenas un pieceļas. Krūšu bruņu centrā vīd dūres izmēra iedobums. „Šīs bruņas paredzētas elektromagnētisko kārtu aizturēšanai.”
„Julii gēni,” murmina Trigs. „Labi, ka viņai bijusi mazkaloriju diēta.” Viņš uzceļ Viktru plecos un seko Holidejai gaitenī, kamēr tā aizkaitināti sauc, lai sekoju. Vikss paliek kamerā guļus uz vēdera. Dzīvs, kā biju solījis.
„Mēs jūs atradīsim,” viņš saka, piecēlies sēdus, kad eju aizvērt durvis. „Tu zini, ka tā būs. Pasaki mazajam Sevro, ka mēs jau nākam. Viens Barka beigts. Vēl viens atlicis.”
„Ko tu teici?” noprasu.
Pēkšņi atgriežos kamerā, un viņa acīs iekvēlojas bailes. Tās pašas bailes, ko pirms daudziem gadiem noteikti juta Lea, kad slēpos tumsā, kamēr Antonija un Vikss viņu spīdzināja, lai izvilinātu mani laukā. Viņš smējās, kamēr meitenes asinis sūcās sūnās. Un arī tad, kad mani draugi mira tai dārzā. Viņš gribētu, lai apžēlojos un viņš vēlāk atkal varētu kādu nogalēt. Ļaunums barojas no žēlastības.
Mana slāte pārvēršas sirpjAsmcnī.
„Lūdzu!” nu jau viņš lūdzas, plānajām lūpām drebot tā, ka arī es redzu viņā mazu zēnu, kurš saprot, ka nu ir pieļāvis kļūdu. Kaut kur kāds joprojām viņu mīl. Atminas viņu kā nebēdnīgu bērnu vai šūpulī aizmigušu mazuli. Kaut viņš būtu palicis tas bērns! Kaut mēs visi būtu tādi. „Apžēlojies! Derov, tu neesi slepkava. Tu neesi Tits.”
Sirdspuksti, kas dun telpā, kļūst arvien dobjāki. Baltā gaisma izceļ viņa siluetu.
Viņš grib apžēlošanu.
Mana žēlastība pazuda tumsā.
Varoņiem sarkano dziesmās piemīt gods un spēja apžēloties. Lai neaptraipītu sevi ar grēku, viņi ļauj cilvēkiem dzīvot, tāpat kā es ļāvu dzīvot Šakālim. Lai ļauns paliek ļaundaris. Lai viņš valkā melnu un mēģina ietriekt man dunci mugurā, ko esmu pagriezis, lai varu mesties apkārt un nogalināt viņu, paveicot uzdevumu bez vainas apziņas. Tomēr šī nav nekāda dziesma. Šis ir karš.
„Derov..
„Man vajag, lai tu nodod ziņu Šakālim.”
Es pāršķeļu Viksa rīkli. Un, kad viņš sašļūk un dzīvība no viņa pulsē uz grīdas, es zinu, ka viņš baidās, jo otrā pusē viņu nekas negaida. Viņš gārdz. Vaid, pirms mirst. Un es nejūtu neko.
Pārkliegdamas telpas sirdspukstus, sāk gaudot trauksmes sirēnas.
5. PLĀNS C
„Sūdu būšana!” izsaucas Holideja. „Es tev jau teicu, ka mums nav laika!”
„Mums nekas nenotiks,” attrauc Trigs.
Kopā esam liftā. Viktra nosēdināta uz grīdas. Lai kaut nedaudz piesegtu, Trigs palīdz viņu ietērpt savā melnajā lietusmētelī. Mani pirkstu kauliņi ir balti. Pār asmenī iegrebto attēlu, kur bērni spēlējas tunelī, notek Viksa asinis. Tās rit pāri maniem vecākiem un nokrāso Eo matus sarkanus, kad noslauku tās savā cietumnieka kombinezonā. Biju aizmirsis, cik viegli ir atņemt dzīvību.
„Dzīvo tikai sev, mirsti viens,” klusi saka Trigs. „Gribētos domāt, ka ar tik lielām smadzenēm viņiem varētu būt vairāk sajēgas nebūt tādiem maitām.” Atglauzdams matus no krama krāsas acīm, viņš palūkojas uz mani. „Piedodiet, ja esmu kretīns, ser. Ja nu viņš bija draugs...”
„Draugs?” Pakratu galvu. „Viņam nebija draugu.”
Noliecos un atglaužu Viktrai no sejas matus. Viņa mierīgi guļ, atspiedusies pret sienu. No bada izspiedušies vaigu kauli. Lūpas plānas, mutes kaktiņi nolaisti. Pat tagad viņas vaibstiem piemīt dramatisks skaistums. Prātoju, ko viņi ar Viktru darījuši. Nabaga sieviete, vienmēr tik spēcīga un pārdroša, bet tikai tāpēc, lai nepārtraukti apslēptu sirds labestību. Prātoju, vai no tās kas vēl atlicis.
„Vai esat prīmā?” jautā Trigs. Es neatbildu. „Vai viņa bija jūsu meitene?”
„Nē,” saku. Pieskaros bārdai, kas izaugusi uz sejas. Man riebjas, kā tā kņud un ož. Kaut Danto būtu noskuvis ari to! „Es neesmu prīmā.”
Es nejūtu cerību. Nejūtu mīlestību.
Ne tad, kad redzu, ko tie izdarījuši ar Viktru, ar mani.
Manī kvēlo naids.
Naids pret to, kāds esmu kļuvis. Es jūtu Triga skatienu. Zinu, ka viņš ir vīlies. Viņš gribēja Pļāvēju. Taču es esmu tikai tukša čaula. Ar pirkstiem aptaustu savu krūškurvi. Tik daudz slaidu, smalku ribu. Esmu apsolījis šiem pelēkajiem pārāk daudz. Esmu apsolījis pārāk daudz visiem, it sevišķi Viktrai. Viņa bija patiesa pret mani. Kas gan es viņai biju, ja ne vēl viens cilvēks, kurš gribēja viņu izmantot? Vēl viens cilvēks, no kādiem māte mācīja viņu izvairīties.
„Vai zināt, ko mums vajag?” jautā Trigs.
Dedzīgi palūkojos augšup uz viņu. „Taisnu tiesu?”
„Aukstu aliņu.”
No manas mutes pasprūk smiekli. Pārāk skaļi. Tie mani nobiedē.
„Nu ir sūdi,” pirkstiem lidojot pār taustiņiem, murmina Holideja. „Velns! Velns! Velns...”
„Kas ir?” prasu.
Esam iestrēguši starp 24. un 25. Viņa spaida pogas, bet lifts pēkšņi sāk braukt augšup. „Viņi ir pārņēmuši lifta vadību. Mēs netiksim līdz angāram. Viņi mūs pārvirza...” Holideja smagi nopūšas un palūkojas uz mani. „Uz pirmo līmeni. Velns! Velns! Velns! Tur viņi gaidīs ar dzinējiem, varbūt obsidiāniem... varbūt zeltiem.” Viņa pieklust. „Viņi zina, ka tu esi šeit.”
Apspiežu izmisumu, kas ceļas no pakrūtes. Es neiešu atpakaļ. Lai kas arī notiktu. Es nogalināšu Viktru, nogalināšu sevi, pirms ļaušu tiem saņemt mūs gūstā.
Trigs pārliecas pār māsu. „Vai vari ielauzties sistēmā?”
„Kad, ellē, tavuprāt, es iemācījos kaut ko tādu?”
„Kaut te būtu Efraims! Viņš mācētu.”
„Nu, es neesmu Efraims.”
„Ja nu mēs izrāpjamies ārā?”
„Ja gribi, lai tevi saspiež plakanu.”
„Tas laikam atstāj mums tikai vienu iespēju. Ne?” Viņš iebāž roku kabatā. „Plāns C.”
„Nevaru ciest plānu C.”
„Nūjā. Laiks samierināties ar sūdiem, lellīt. Atbrīvot mežoni.” „Kas ir plāns C?” klusi jautāju.
„Saasinājums.” Trigs ieslēdz savu sakaru līniju. Savienojoties ar drošu frekvenci, pār viņa ekrānu slīd koda rindas. „Sirotājs Dusmukau-lam, vai dzirdat? Sirotājs—”
„Dusmukauls klausās," atskan rēgaina balss. „Pieprasu pieejas kodu Atbalss. Beidzu.”
Trigs ielūkojas savā viedpulkstcnī. „13439283. Beidzu.”
„Kods zaļš.”
„Mums nepieciešama sekundārā evakuācija pēc piecām minūtēm. Otrajā posmā mums ir princese plus vēl viens.”
Balss otrā galā mirkli klusē, tad atvieglojums tajā saklausāms pat caur savienojuma šņākoņu. „Vēlu paziņojat"
„Slepkavība nav gluži punktuālākā lieta.”
„Būsim tur pēc desmit. Sargājiet viņu!' Savienojums pārtrūkst. „Nolāpītie amatieri!” nomurmina Trigs.
„Desmit minūtes,” atkārto Holideja.