Orions tuvojas Roka flotei, kamēr Mustangas un Romula kuģi brāžas uz Roka ierindas dienvidu malu pie Jo pola un mēģina trāpīt kuģa vienīgajai vārīgajai vietai — dzinējem. Tomēr Roka spēki ir attapīgi, un desmit eskadriļas atdalās no pārējā un uzņem gaitu tā, lai to zibeņojošās borta zalves būtu pavērstas pret Pavadoņu valdnieku kuģu priekšgaliem un kapātu tos ar elektromagnētisko lielgabalu ugunīm, kamēr tie tuvojas no planētas dienvidpola. Vienlaicīgi izšauj simt tūkstoši lielgabalu.
Metāls šķaida metālu. Kuģi vemj skābekli un cilvēkus.
Šie kuģi ir radīti, lai saņemtu triecienus. Milzīgie metāla korpusi sadalīti tūkstošos savienotu, medus šūnām līdzīgu nodalījumu, kas veidoti, lai izolētu sūces un novērstu kuģu skābekļa noplūdes viena elektromagnētiskā lielgabala šāviena dēļ. No šīm tukšumā peldošajām pilīm plūst tūkstošiem vienvietīgu kaujas lidaparātu. Tie nelielās eskadriļās pārpludina neitrālo zonu starp mūsu flotēm. Daži apbruņoti miniatūriem kodolieročiem, kas paredzēti lielo karakuģu iznīcināšanai. Kopā ar zilo eskadriļām lido Arēja dēlu simulatoros nakti un dienu trenējušies ellesnirēji un urbjuzeļļi. Viņi triecas pretī Sabiedrības karos rūdītajiem pilotiem, kas vada zelta svītrām rotātus ločšpārnus.
Romula spēki atdalās no Mustangas, lai savienotos ar Oriona daļu, bet Mustanga turpina ceļu uz ienaidnieka ierindas sirdi, lai sagatavotu vietu manam izrāvienam.
Pietuvojamies trīssimt kilometru attālumā, un tiek iedarbināti vidēja darbības rādiusa elektromagnētiskie lielgabali. Caur kosmosu ātrumā, kas astoņkārt pārsniedz skaņas ātrumu, brāžas divdesmit kilogramus smagi zenītartilērijas šāviņi. Visu zelta ierindu sedz zenītartilē-rijas vairogi. Kad tajos triecas šāviņi un atsitušies nozūd kosmosā, tuvāk kuģiem caurspīdīgi pulsē zilgani pulsLauki.
Mana triecienvienība kavējas kaujas pakaļgalā. Drīz viss pārvērtīsies iekarošanas vienību karā. Tiek palaisti simtiem dēlesKuģu. Agresīvi prētori izsēdinās tajos vestos kājniekus un obsidiānus, lai iekarotu ienaidnieka kuģus, kurus pēc flotes likumiem pēc kaujas varēs saglabāt savā īpašumā. Konservatīvi prētori taupīs savus vīrus līdz pēdējam, paturēs viņus uz kuģiem, lai atvairītu iekarotāju komandas un kā galveno kara ieroci izmantos savus kuģus.
„Orions devusi signālu,” saka mans kapteinis.
„Ieņem kursu uz Kolosu. Dzinējus taranēšanas ātrumā.” Kuģis man zem kājām iedūcās. „Pel, šaujamies ir tavā rīcībā. Neliecies ne zinis par dedzesKuģiem. Dienas kārtībā šoreiz ir iznīcinātāji vai lielāki kuģi.” Kuģis novaidas, un brāžamies uz priekšu no Oriona flotes aizsega. „Pavadoņi, turieties līdzi! Saskaņotā ātrumā.”
Apdzenam artilērijas kuģus un tad arī četrus kilometrus garo Persefones saucienu un ienaidnieka priekšā iznirstam no Oriona frontes kā apslēpts šķēps, kas tagad traucas pa piecdesmit kilometrus garo neitrālo zonu, notēmēts tieši ienaidnieka sirdī. Oriona kuģis izšauj pretradaru atstarotājus, tā veidojot koridoru, kas piesegs mūsu neprātīgo uzbrukumu. Tagad Roks redz, kas man padomā, un viņa lielie karakuģi atkāpjas no manējā, kā aicinādami mani milzīgās ierindas centrā, kamēr pār manu triecienvienību līst uguns lietus.
Mūsu vairogi mirgo zili. Ienaidnieka šāviņi izsprūk cauri pretradaru atstarotājiem un soda mūs. Nepaliekam atbildi parādā. Garām slīdēdami, ar borta zalvēm apšaudām kādu iznīcinātāju. Tas zaudē jaudu.
Mēģinājumā izlavīties caur mūsu atstarotāju tuneli no tā plūst dēle-sKuģi, bet mūsu pavadoņi nelielos lidaparātus sašķaida. Par spīti tam, mums trāpa dučiem kuģu raidīti šāvieni. Nu ap vairogiem jau kvēlo sarkana gaisma. Labā borta vietējos ģeneratorus ķer īssavienojums, un vairogi pakāpeniski atslēdzas. Vienā mirklī mūsu korpuss cauršauts septiņās vietās. Ieslēdzas izolējošo durvju tīkls, kas norobežo kuģa bojātos līmeņus no pārējā. Zaudēju vienu dedzcsKuģi. Puskilometru no priekšgala to visā garumā sacaurumo pilnas jaudas sprostuguns, ko raidījis Antonijas drednauts Pandora.
„Izskatās, ka māsai patīk mans kuģis,” nosaka Viktra.
No dedzesKuģa komandtiltiņa izvirst līķi, bet Antonija turpina šaut uz daudz mazāko kuģi, līdz sagrūst tā dzinēja kodolreaktors. Tas divreiz pulsē balts un pakaļgalā aprij pusi korpusa. Triecienvilnis stumj mūsu lidaparātu sānis. Mūsu elektromagnētiskais un pulsa vairogs iztur, un gaismas uz klāja noraustās tikai vienreiz. Desmit metrus biezajā sienā aiz komandtilta ietriecas kaut kas milzīgs. Pa labi no manis siena ieliecas. Elektromagnētiskā lielgabala šāviņa apveids stiepj metālu kā tāds citplanētiešu embrijs. Izšaudami no astoņdesmit elektromagnētiskajiem lielgabaliem tieši uz tā komandtiltu, mūsu artilēristi saplosa 1,5 kilometrus garo iznīcinātāju, kas mums uzbruka. Divsimt cilvēku vairs nav. Šajā kaujas posmā gūstekņus neņemam. Pakša jauda sēt iznīcību ir satriecoša. Tāpat iespaidīgs ir triecienu apmērs, ko uzņemam. Antonija secē vēl vienu manas triecienvienības daļu.
„Tinosas cerība ir izsista no ierindas,” klusi saka mans zilais uztvērēju operators. „Tēbes kaujas sauciens sadegs kodolsprādzienā.”
„Liec Tēbes un Tinosas stūrmaņiem iet pilnā gaitā mīnus četrdesmit piecu grādu leņķī un pamest kuģus!” uzsaucu. Kuģi paklausa un maina kursu, lai taranētu Antonijas flagmani. Viņa iedarbina dzinējus atpakaļgaitā, un mani mirstošie kuģi nekaitīgi aizslīd izplatījumā. Viens uzsprāgst.
Šeit, ienaidnieka ierindas vidū, saskaramies ar pārspēku gan ieroču, gan manevru ziņā. Iesprostoti. Atkāpšanās ceļš nogriezts. Ap mums veidojas lode. Man palikuši tikai četri dedzcsKuģi. Nu jau trīs.
„Uz klāja vairāki ugunsgrēki,” ziņo kāds virsnieks.
„Munīcijas sprādziens uz septiņpadsmitā klāja.”
„Pirmais līdz sestais dzinējs atteicis. Septītais un astotais darbojas ar četrdesmit procentu jaudu.”
Pakss ap mani iet bojā.
Priekšā vīd Roka mēnesLauzējs. Divtik garš kā mans kuģis, trīskārt platāks. Astoņus kilometrus gara lidojoša armijas piestātņu pilsēta. Milzīgs pusloks kā sānis peldošas haizivs rīkle. Tas no mums atkāpjas tikpat ātri kā tuvojamies. Nodrošinās pret taranēšanu un vienlaicīgi soda mūs ar saviem tehniski pārākajiem ieročiem. Roks domāja, ka izspēlēšu Karna gājienu. Mēģināšu ar savējo ietriekties viņu karakuģī. Tagad tas ir neiespējami. Mūsu dzinēji gandrīz piebeigti. Korpuss bojāts.
„Visiem priekšējiem lielgabaliem mērķēt uz viņu elektromagnētiskajiem lielgabaliem un raķešu metējiem uz augšējā klāja! Izgrebiet mums paēnu!” Ieslēdzu kuģa hologrammu un ar pirkstiem apvelku uguns skarto teritoriju, novirzīdamsuguni, kamēr Viktra dod norādījumus kaujas grupām, kuras līdz šim neesam likuši lietā. LočSpārni kliegdami aizskrien kosmosā. Pakss pagriežas, lai vērstu pret Kolosu savu galveno lielgabalu borta zalvi.
Nekam, ko mēs šobrīd pasāktu, vairs nav nozīmes. Mēs esam vilks, ko pie zemes piespiedis lācis, un viena pēc otras tiek sadragātas mūsu kājas, noplēstas ausis, izrautas acis un zobi, bet vēders tiek saglabāts vesels un gatavs uzšķēršanai. Mans kuģis ap mani dreb. Zilie tiek izrauti no savienojumiem un vemj bedrē, jo viens pēc otra atmirst datunervi kuģos, ar kuriem tie savienoti. Mans stūrmanis Arns raustās lēkmē, kad tiek sadragāti dzinēji.