„Faranas Dejotāja vairs nav,” ziņo kapteinis Pels. „Nevienas glābšanas kapsulas.” Tur bija minimālais apkalpes sastāvs, bet tik un tā bojā gājuši četrdesmit cilvēki. Labak nekā tūkstotis. No sākotnējiem sešpadsmit palikuši tikai divi dedzesKuģi. Tie riņķo ap Antonijas Pandoru mums aiz muguras, bet viņas kuģis ir melns milzīgs briesmonis. Viņa kapā ātrgaitas lidaparātus, līdz no tiem paliek pāri tukši karkasi. Kad no apklusušajiem kuģiem tiek izšautas glābšanas kapsulas, viņa sašauj arī tās. Viktra klusi vēro slepkavības. Pieraksta tās Antonijas parādam.
Pielaizdams manu mirušo kuģi tuvāk, Roks aicina mūs palaist dēlesKuģus. Atlicis tikai kilometrs. „Palaidiet visus dēlesKuģus pret mēnesLauzēja virsmu!” saku. „Tagad! Izšaujiet spļāvējCaurules!”
Tāpat kā Dzelzs lietū pa spļāvēj Caurulēm tiek izšauti simtiem tukšu tērpu. No četriem mana kuģa angāriem izlido divsimt dēlesKuģu. Tie izretinās neglīta metāla straumē, un katrs no tiem varētu nest uz klāja piecdesmit vīru, ar kuriem pārpludināt mēnesLauzēja iekšas. Persefones sauciena zilo pilotu vadīti, tie traucas, cik ātri vien spēj, lai šķērsotu bīstamo telpu starp abiem karakuģiem. Un tie tiek aizslaucīti, pirms veic pusi distances, jo Roks uzspridzina virkni nelielas jaudas kodolgalviņu.
Viņš uzminēja manu gājienu.
Un tagad mana kuģu vienība nav nekas vairāk par atlūzu kaudzi, kas peld telpā starp abiem karakuģiem. Mana komandtiltiņa griestos sāk mirgot avārijas signālugunis. Mūsu plašā darbības rādiusa uztvērēji vairs nestrādā. Lielgabali sadragāti. Vairākos klājos ir sūces.
„Tikai neizjūc,” murminu. „Tikai neizjūc, Paks.”
„Saņemam signālu,” saka Virga.
Gaisā manā priekšā parādās Roka seja. „Derov!” Viņš ierauga ari Viktru. „Viktra, tas ir galā. Jūsu kuģis dreifē miris. Pavēliet savai flotei padoties, un es saudzēšu jūsu dzīvības.” Viņš domā, ka var pārtraukt šo sacelšanos, nenogalinot mūs. Šāda iedomība padara mani traku. Bet mēs abi zinām, ka viņam vajadzīgs mans līķis, ko parādīt pasaulēm. Ja viņš iznīcinās manu kuģi un mani pašu nogalinās, vrakā mani neviens nekad neatradīs. Pametu skatu uz Viktru. Viņa izaicinoši nospļaujas uz grīdas. „Kāda ir jūsu atbilde?” prasa Roks.
Saliecu pirkstus rupjā žestā. „Ej dirst!”
Roks novēršas no ekrāna. „Legāt Drus, palaidiet visus dēlesKuģus. Lieciet Mākoņu bruņiniekam atvest man Pļāvēju. Dzīvu vai mirušu. Tikai parūpējieties par to, lai viņš būtu atpazīstams.”
46. ELLESNIRĒJS
Palūkojos uz zilajiem to posteņos. Vairums bija šeit, kad ieņēmu šo kuģi. Kad to pārdēvēju. Kopā ar Orionu viņi kļuva par pirātiem, kopā ar mani — par revolucionāriem. „Visi dzirdējāt, ko viņš teica,” uzrunāju viņus. „Labi pastrādāts. Jūs darījāt Faksam godu. Tagad atvadieties, kāpiet savā transportā, un drīz tiksimies! Te nav, par ko kaunēties.” Viņi velta man militāru sveicienu, un kapteinis Pels atver bedres apakšā atrodamās lūkas. Zilie sāk šļūkt lejup pa šauro šahtu, kas ved uz kuģa novietni, kur vajadzētu atrasties glābšanas kapsulām, bet tās mēs aizstājām ar pamatīgi bruņotiem transporta kuģiem. Mana glābšanas kapsula iebūvēta komandtiltiņa sānā. Bet mēs ar Viktru nebēgsim. Ne šodien.
„Laiks doties, mazais,” saka Viktra. „Tūlīt pat.”
Ar plaukstu uzsitu komandtilta durvju aplodai. „Paldies, Paksi” saku kuģim. Vēl viens draugs zaudēts mērķa vārdā. Sekoju Viktrai un kājniekiem skrējienā pa tukšajiem gaiteņiem. Pulsē sarkanas gaismas. Kauc sirēnas. Mums skrienot, caur korpusu atbalsojas tāla dunoņa. Drīz Faksu būs apsēduši Roka dēlesKuģi. Tie kausēs tā sānus un piepildīs to ar zelta bruņinieku vadītām pelēko un obsidiānu iekarotāju komandām. Viņi neatradīs mani, tikai pamestu kuģi. Kad kāpjam gravLiftā, tam blakus uz gaiteņa sienas parādās kūstošs aplis. Skatos, kā krāsa klust arvien spilgtāka, līdz siena ir oranža kā saule. Skaļruņos joprojām sitas bungu ritms. Bum. Bum. Bum.
Viktra iekarotāju komandai dāvanā atstāj mīnu.
Dzirdam, kā tā eksplodē desmit līmeņus virs mums, kad grav-Lifta durvis atveras palīgangārā mīnus trešajā līmenī. Šeit gaida mana īstā triecienvienība. Trīsdesmit smago transporta kuģu ar nolaistām rampām. Zilie veic pārbaudes pilotu kabīnēs. Oranžo mehāniķi drudžaini darbina dzinējus un uzpilda degvielas tvertnes. Katrā no kuģiem sakāpis simt valkīru pilnā bruņojumā. Viņas pavada tāds pat skaits sarkano un pelēko, kas veido īpašu uzdevumu vienības. Kad skrienu garām, obsidiāni cilā savas pulsAvas un slātes un dārdinādami skandē manu vārdu. Angāra centrā atrodu Holideju kopā ar Sēfiju un valkīru grupu, kas būs mana personīgā vienība. Kopā ar viņām nelielā grupiņā lūgšanas skaita ellesnirēji, ko lūdzu Dejotājam. Viņi ir uz pusi mazāki par obsidiāniem.
„Viņi iebrūk kuģī,” saku Holidejai. Viņa pamāj ar galvu sarkano vienībai, tā dodama zīmi skriet piesegt mūsu muguras. „Attālums ir mazāks par kilometru.”
„Nē...” atviegloti iesmējusies, saka Holideja. „Tik tuvu?”
„Vai ne?” priecīgi satraukts, atbildu. „Viņi gribēja tikt tuvāk, lai nevaram notriekt to dēlesKuģus.”
„Nu tad tagad dosim viņiem buču,” murrādama Holidejai saka Viktra. „Ar mēli.”
Holideja paloka drukno galvu. „Tad beigsim virināt klabekļus.” Sēfija izvelk no ādas somas sauju kaltētu sēņu. „Dievu maizi?” viņa jautā. „Redzēsiet pūķus.”
„Karš ir pietiekami baiss, dārgumiņ,” atbild Viktra. Tad piebilst: „Vienreiz kopā ar Kasiju veselu nedēļu lietojām to draņķi Termiskajā jūrā.” Viņa ievēro manu skatienu. „Tas bija, pirms es satiku tevi. Un vai tu esi redzējis Kasiju bez krekla? Starp citu, nesaki Sevro!”
Arī mēs ar Holideju atturamies no sēnēm. Gaiteni tepat pie angāra atskan automātisko šaujamieroču parkšķi. „Tā stunda ir klāt!” uzsaucu trim tūkstošiem obsidiānu kaujas transporta kuģos. „Asiniet savus cirvjus! Atcerieties, ko esat iemācījušies! Hygr la, Ragnar!”
,,Hygr la, Ragnar!” viņi auro.
Tas nozīmē „Ragnārs dzīvo”. Valkīru karaliene sveic mani ar savu slāti un uzsāk obsidiānu kara dziesmu. Tā izplatās caur melni bruņoto kaujas kuģi. Šausminoša un drūma skaņa, bet šoreiz tā ir manā pusē. Esmu atvedis valkīras uz debesīm un nu laidīšu viņas brīvībā.
„Viktra, tu prīmā?” jautāju, uztraucies par to, ka Antonija ir tik tuvu. Vai māsa novērš viņas uzmanību?
„Jūtos nolādēti lieliski, mazulīt,” saka garā sieviete. „Sargi savu mazo, glīto pakaļiņu!” Viņa uzsit man pa pēcpusi, atkāpjas, sūta man vulgāru gaisa skūpstu un aizskrien uz savu transporta kuģi. „Mīšu tev uz papēžiem.” Palieku ar ellesnirējiem. Viņi kūpina smēķus un vēro mani sarkanām, ļaunām acīm.
„Pirmais, kurš tiek cauri, dabū nolāpītos laurus,” saku. „Ķiveres galvā!”
Ar šādiem vīriem gari nav jārunā. Viņi paloka galvas un smīn. Dodamies. Ar gravZābakiem uzlidoju trīsdesmit metrus un nolaižos uz viena no četriem nagUrbjiem, ko konfiscējām kādai platīna raktuvju kompānijai asteroīdu joslas iekšienē. Tie piecdesmit metrus viens no otra novietoti rindā uz angāra grīdas. Kā tverošas rokas ar vadības kabīni elkoņa vietā un dučiem urbju uz klāja, kur sniedzas to pirksti. Katru no nagUrbjiem Rollo pārveidojis, lai aizmugurē tos virzītu reaktīvie dzinēji un gar sāniem stieptos biezas bruņu plātnes. Ieslīdu manam augumam un bruņām piemērotajā vadītāja kabīnē un ielieku rokas digitālajā vadības prizmā.
„Slēdziet iekšā!” saku. Caur urbi izskrien pazīstams enerģijas lādiņš, kas liek stiklam ap mani vibrēt. Smaidu kā jukušais. Varbūt tāds arī esmu. Bet es zināju, ka šajā kaujā nevarēšu uzvarēt, ja nemainīšu paradigmu. Turklāt zināju, ka Roku nekad nevarēs iedzīt slazdā vai ievilināt asteroīdu joslā, jo viņš baidīsies pakļaut lielāku savu spēku daļu pēkšņiem uzbrukumiem no slēpņa. Tāpēc man bija tikai viena izeja — izveidot slēpni savā vājībā. Viņš allaž mani pamācīja, lai palūkojos uz visu no malas, lai nomierinos. Protams, viņš domāja, ka zina, kā mani sakaut. Taču šodien es necīnos kā vīrs, ko viņš pazina, kā zelts.