Es esmu nolāpīts ellesnirējs, kuram aiz muguras ir milzīgu, teju traku sieviešu armija un mūsdienīgāko karakuģu flote, kuras apkalpi veido nokaitināti pirāti, inženieri, tehniķi un izbijuši vergi. Un viņš domā, ka zina, kā ar mani cīnīties? Iesmējos, kad nagUrbis satricina manu sēdekli. Tas pilda mani ar dziļi snaudušu, traku spēku. Pa gravLiftu, ar ko atbraucām, angārā ielaužas ienaidnieka iekarotāju komanda. Viņi blenž uz milzīgajiem nagUrbjiem un izkūp gaisā, kad tiešā tēmējumā uz tiem izšauj Viktras kuģa elektromagnētiskais lielgabals.
„Atcerieties mūsu zeltītās vadones vārdus,” saku ellesnirējiem. „Uzupurēšanās. Paklausība. Izaugsme. Šie ir cilvēces cēlākie tikumi.”
„Nolāpīti pajāt" viens saka rācijā. „Es viņai parādīšu savas cilvēces labākos tikumus.”
„Iededzam urbjus!” pavēlu. Viņi apstiprina viens pēc otra. „Ķiveres galvā! Pasvilināsim!”
Pagriežu nagUrbja rotācijas slēdzi pulksteņa rādītāja virzienā. Zem manis sāk griezties urbis. Iegremdēju abas rokas dziļāk vadības prizmā. Pasaule sakratās. Klab zobi. Metāla klājs zem manis iegrimst. Lobās kūstošā grīda. Iekrītu desmit metrus dziļāk kuģī. Izgriežos cauri klājam piecās sekundēs. Pēc tam cauri nākamajam. Atkal grimstu, un pilnībā izkrītu cauri angāra piestātnes grīdai. Ap vadītāja kabīni kūsā sakošļāts metāls. Tad aiziet arī nākamais klājs. Un nākamais. Urbis uzkarst arvien vairāk, un es triecos cauri kuģim, atstādams Valkīras sev aiz muguras. Piebremzē, un urbis ieķersies, piebremzē, un tu mirsi. Un šis ātrums ir manas tautas pulss. Inerce, kas noved pie tālākas inerces.
Mans nagUrbis uzņem ellīgu ātrumu. Triecas cauri klājiem. Slepkavo metālu ar kvēlojošiem volframa karbīda zobiem. Kad krītam cauri trūcīgi apgaismotām kazarmām, saraustītās ainās ar acs kaktiņu manu pārējos nagUrbjus, kas plēšas cauri kuģa sirdij. Katrs urbis karstumā kvēlo un ietriecas nākamajā grīdā. Tas ir varens un šausmīgs skats. Izkrītu cauri ēdnīcai. Cauri ūdens tvertnei, tad kādam gaitenim, kur gruvešos atkāpjas iekarotāju komanda un brīnās par megalītiskajiem urbjiem, kuri grābjas cauri kuģim kā tāda neticama dzelzs dieva kvēlojošā roka.
„Nepalēniniet gaitu!” auroju, visam ķermenim raustoties sēdeklī. Esmu zaudējis kontroli, krītu pārāk ātri, urbis ir pārāk karsts. Tad... nav nekā. Esmu uzšķērdis Pakša vēderu. Mani sagrābj izplatījuma klusums.
Bezsvars. Kā šķēps caur ūdeni slīdu pretī milzīgajam Kolosam. Man garām nozib uz Pakšu nosūtītie dēlesKuģi; viens tik tuvu, ka redzu pilota kabīnē ieplestās kapteiņa acis. Vēl kāds ielido taisni mana pārkarsētā urbja mutē. Sadragāts sekunžu laikā. Sānis pašķīst vīri un atlūzas. Pārējie urbji izlaužas no Pakša vēdera zemāk un arī nirst mēnesLauzēja virzienā. Ap mums plosās kauja. Zilas eksplozijas, milzīgi atstarotāju lauki. Mustangas grupa traucas gar Roka ierindas malu, kur ar to apmainās nežēlīgām bortu zalvēm. Sevro joprojām gaida slēpnī.
Jūtu, cik apjukuši ienaidnieka artilēristi. Atrodos viņu dēlesKuģu kaujas vienību centrā. Viņi nedrīkst šaut. Viņu datori pat nespēs klasificēt manu lidaparātu. Tas izskatīsies pēc apakšdelma formas atlūzu blāķa. Šaubos, vai komandtilts maz zinās, kas tas ir, līdz neieraudzīs paši savām acīm.
„Iedarbiniet dzinējus!” saku. Aiz manis ieslēdzas pārveidotā nagUrbja dzinējs, kas sviež mani pret melno Kolosa virsmu. Sapratis apdraudējumu, kāds ločSpārns raida pret mani ložmetēja kārtas. Urbī mēmi triecas īkšķa lieluma lodes. Bruņas iztur. NagUrbim man blakus tik ļoti nepaveicas. Kad, nogalinot tā ellesnirēju, caur vadītāja kabīni iztriecas no mēnesLauzēja augšējā pusloka piecus metrus garā lielgabala raidīta elektromagnētiskā lādiņa kārta, viņa kuģis sašķīst. Viens no viņa urbjiem ietriecas manā stikla kabīnē, un tā saplaisā. Vēl ducis kārtu sašķaida man garām lidojošo dēlesKuģi. Varbūt Roks nezina, kas ir trīsdesmit metrus garās atlūzas no mana kuģa, bet viņš ir gatavs nogalināt savus vīrus, lai apturētu to tuvošanos viņa mēnesLauzējam.
Man tuvojas pelēka metāla atlūzas. Kolosa raidīts elektromagnētiskā lielgabala šāviņš manā priekšā cauršauj trīs dēlesKuģus un trāpa mana nagUrbja apakšgalā pie „plaukstas locītavas”. Tas uzplēš plaisu visa urbja garumā, caur grīdu ietriecas kabīnē man starp kājām dažas collas no kājstarpes un noskrāpē krūšu bruņas, gandrīz noraudams galvu pie žokļa. Paraujos atpakaļ, un lode ietriecas vadītāja kabīnes metāla balstā. Stikls sašķīst, un stienis tiek atliekts atpakaļ kā kūstošs plastmasas salmiņš. Noelšos, kinētiskās enerģijas svārstību dēļ gandrīz zaudējis samaņu.
Gar acīm griežas balti punkti.
Sapurninos. Mēģinu atgūt sajēgu.
Esmu novirzīts no kursa. Šo ietaisi nav paredzēts stūrēt. Tūlīt ietriekšos mēnesLauzēja klājā. Instinkts mani nepaglābj. To izdara mani draugi. NagUrbja dzinēji savienoti ar zilo komandu uz Oriona kuģa. Kāds pēdējā mirklī pavērš to darbību pretējā virzienā, lai neavarēju. Tieku iegrūsts savā sēdeklī, kad nagUrbis palēnina gaitu un lēni piezemējas uz Kolosa virsmas. Raustos savā krēslā un izbailēs smejos.
„Nolāpīts!” kliedzu saviem tālajiem glābējiem, lai kas viņi būtu. „Paldies!”
Toties pats nagUrbis vadāms tikai ar rokām. Zilie šo numuru veiktu tikpat vāji, kā es aprēķinātu katapultu šāviņus ap planētām. Aizmirsušās vecajā darbā, manas rokas lido pār vadības taustiņiem. Atkal ieslēdzu urbi un izmantoju dzinējus, lai kā naglu iedzītu urbi kuģa virsmā. Metāls gārdz. Bultskrūves grab. Un es sāku grauzties cauri virsējai bruņu kārtai, kuru, kā runā, nespēj caurdurt neviens dēlesKuģis.
Ap manu urbi izplūst kuģa spiediens. Rokām dejojot pār vadības taustiņiem, palidinu urbju griešanās ātrumu, pārvietoju pārkarsušos urbjus un izmantoju atdzisušās vienības. Kosmoss pagaist. Iero-kos karakuģī. Roku nevis taisnu līniju, bet gan tuneli, kas ved uz kuģa priekšgalu. Viens klājs. Divi klāji. Graužos cauri zālēm un kazarmām, ģeneratoriem un gāzes vadiem. Tas ir briesmīgākais un mežonīgākais, ko jebkad esmu darījis. Lūdzos tikai, kaut neuzdurtos munīcijas noliktavai. Caur dažādajos sabojātajos līmeņos izrakto caurumu kā rudens lapas kosmosā aizlido spiediena izsūktie vīrieši, sievietes un gruži. Starpsienas izolēs brūci, bet tie, kas attapsies starp sienām un tuneli, jau uzskatāmi par mirušiem.
Pēc trīssimt metriem kuģī mans nagUrbis salūst. Urbju pirksti nodiluši, un dzinējs pārkarsis. Pasniedzos lejup, lai atvērtu vadītāja kabīnes pārsegu un tiktu laukā, bet roka uz sviras paslīd. To klāj asinis. Drudžaini aptaustu sevi. Bet manas bruņas nav bojātas. Tās nav manas asinis. To pilieni lido no labās vadītāja kabīnes sienas, kur notraipījušas apaļo lielgabala lodi, kas caursita trīs dēlesKuģus un ietriecās mana
nagUrbja balsta stabā. Biezējošajās asinīs manu ar matiem aplipušu kaula šķembu.
Pametu nagUrbi aiz muguras un dodos paša izkausētā tuneļa vakuumā. Gaiss no kuģa vairs nesūcas. Tagad te ir mierīgi, spiediens jau izgaisis, un avārijas starpsienas aizvērušās, lai norobežotu bojāto klāju. Droši vien trāpīts šīs kuģa daļas gravitācijas ģeneratorā. Mani mati plīvo pat ķiverē.
Paskatos augšup. Tuneļa galā ieeja kuģa korpusā izskatās pēc maza atslēgas cauruma uz debesīm. Turpat aiz tā, bezsvarā lēni riņķodams, peld mironis. Kad, aizsegdams no Jupitera virsmas atstaroto gaismu, garām aizslīd Antonijas flagmanis, mirušais pazūd ēnā. Es tāpat kā viņš palieku tumsā. Viens pats Kolosa vēderā. Manu rāciju pārpludina kara runas. No mūsu angāra paceļas Viktras kuģis. Orions un pavadoņu valdnieki no Jo poliem lido uz Jupiteru. Mustangas flagmanim šobrīd uzbrūk Roka kuģis, bet Antonija ar savu pārējo floti vajā Telemanus un Raa, kas atkāpjas.