Sevro joprojām gaida.
Trīsdesmit metrus virs manis kaut kas kustas kādā no līmeņiem, kam izgrauzos cauri, un ielūkojas divdesmit metrus platajā tunelī. Mana ķivere identificē aktīvu ieroci. Lidoju augšup, ceļā aktivizēdams savu pulsLauku, bet atrodu tikai jaunu pelēko, kas lūkojas manī caur avārijas skābekļa maskas plastmasas sejsegu. Viņš karājas bezsvarā, ar vienu roku pieķēries norautai metāla sienas plāksnei. Klāts asinīm. Tās nav viņa. Aiz muguras gaisā peld viens no viņa draugiem. Viņš trīc. Mans urbis būs izgājis cauri visam viņa vadam, bet kosmoss izvilcis visus līķus un atstājis viņu šeit vienu. Puiša acīs atspoguļojas, cik šausminošs esmu. Viņš paceļ savu svilinātāju, bet es reaģēju nedomājot. Iegrūžu savu slāti viņa sirds pusē, un acumirklī viņš ir miris. Puisis mirst jauns, iepletis acis un paliek karājoties, līdz ar kāju atsperos pret viņa krūtīm, lai varētu izvilkt slāti. Atgrūžos no viņa. Bezsvara stāvoklī no mana asmens ceļas sīkas asins lāses.
Tad gravitācijas ģeneratori atsāk darbu un manas pēdas nolaižas pie grīdas. Tās nošķiež asinis. Uz grīdas nokrīt ari pelēkā ķermenis. No
tuneļa šahtas man aiz muguras plūst gaisma. Atrauju skatienu no mirušā un paveros tuneli, kurā no kosmosa ielido transporta kuģis. Tam seko vēl citi. Vesela kavalkāde Viktras vadītu kaujas kuģu. Tos vajā ločSpārni, bet kaujas kuģu pakaļgalos iebūvētie lielgabali raida uz tiem dūres lieluma enerģijas lādiņu kārtas. Tās ločSpārnus saplosa. Nāks vēl. Simtiem citu. Mums jākustas ātri. Mūsu vienīgā priekšrocība šeit ir ātrums un agresija.
Viktras transports pamatīgi palēnina gaitu tunelī aiz mana līmeņa, tieši virs nagUrbja. No tā man piebiedrojas valkīras. Augstākos līmeņos tiek izsēdināti vēl citi kaujas transporta kuģi. Holideja un vairāki kaujas bruņās tērpti sarkanie seko obsidiāniem, pār bezgaisa telpu nesdami iebrukuma aprīkojumu uz starpsienas durvīm, kas nodala mūs no pārējā kuģa. Viņi triec termourbi metālā. Tas sāk kvēlot sarkans. Pār metāla lūku tiek nolaists pulsBurbulis, lai iebrukdami neieslēdzam vēl citas starpsienas.
„Ielaušanās iespējama pēc piecpadsmit,” saka Holideja.
Viktra stāv malā un klausās ienaidnieka frekvences. „Tuvojas atbildes komandas. Vairāk nekā divi tūkstoši jauktu vienību.” Viņa izveidojusi savienojumu arī ar stratēģisko komandpunktu uz Oriona kuģa, lai vāktu kaujas norises datus no flagmaņa milzīgā uztvērēju klāsta. Izskatās, ka savos dēlesKuģos Roks sūtījis mums vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus vīru. Vairums ap šo laiku jau būs sasnieguši Pakšu. Apgriezuši to kājām gaisā, meklējot mani. Muļķa suņabērni. Roka likmes bija lielas, bet kļūdainas. Toties es esmu atvedis uz gandrīz tukšu karakuģi trīs tūkstošus saniknotu obsidiāna berserkeru.
Dzejnieks būs tik dusmīgs!
„Desmit,” saka Holideja.
„Valkīras, gatavībā!” nodārdinu, saliecis rokas trijstūra formā.
Simts obsidiānu pārkāpj pāri kafetērijas drupām un sapulcējas man aiz muguras, kā mācījām viņām ceļā uz Jupiteru. Pie mana kreisā sāna Sēfija, pie labā — Viktra, bet aizmugurē Holideja. Pārkarsētās metāla durvis iegrimst. Sarkanie un pelēkie atkāpjas. Visa desmit līmeņu lielā tuneļa garumā, ko izkausēju, šādas komandas gatavosies iebrukt gluži tāpat kā mēs. Divi pārējie nagUrbji sasniedza savus mērķus. Arī tur
iebrukt gatavojas divi tūkstoši obsidiānu. Pelēkie, sarkanie un saujiņa zeltīto atbalstītāju vedīs viņus kaujā ar apsardzi, kas ar tramvajiem un grav-Liftiem dodas uz fronti kuģa iekšienē.
Šī būs īsta ugunsvētra. Tuvcīņas. Dūmi. Kliedzieni. Ļaunākais, kas karā var būt.
„Vairogus uz pilnu jaudu!” nagālā saku, pagriezies pret valkīrām. Vairogu segti, to augumi varavīkšņaini zaigo. „Nogaliniet ikvienu, kam ir ierocis. Saudzējiet tos, kuriem tādu nav. Krāsai nav nozīmes. Atcerieties mūsu mērķi. Atbrīvojiet man ceļu! Hyrgla, Ragnar!”
„Hyrg la, Ragnar!” sizdami sev pa krūtīm, auro obsidiāni un izbauda kara trakumu. Vairums transporta kuģos būs ieēduši savas trakās sēnes. Viņi nejutīs sāpes. Obsidiāni nepacietīgi mīņājas, nespēdami sagaidīt, kad varēs iesaistīties kaujā. Viktra man blakus vai vibrē. Atceros, kā sēdēju pie viņas Mikija laboratorijā, kamēr viņa man stāstīja, cik ļoti viņai patīk kaujas smaka. Vecie sviedri cimdos. Šujamieroču eļļa. Pēc tam sarautie muskuļi un trīcošās rokas. Aptveru, ka Viktrai patīk tās godīgums. Kauja nekad nemelo.
„Viktra, paliec man līdzās,” saku. „Ja satiksim zeltus, gata%'ojies pārī veikt hidru.”
„Njar la tagag.man aiz muguras saka Sēlija.
“.. .syn tjr rjyka!”
„Sāpju nav. Ir tikai prieks,” viņi skandē spēcīgā dievu maizes ietekmē. Sofija uzsāk skandēt kara aurus. Viņas balss ir augstāka nekā Ragnāram. Viņai piebiedrojas divas spārnu māsas. Un tām viņu spārnu māsas, līdz dučiem obsidiānu piepildījuši rācijas pārraidi ar savu dziesmu un piešķir notiekošajam grandiozu noskaņu, lai gan mans prāts saka ķermenim, ka jābēg. Lūk, kāpēc obsidiāni skandē savas dziesmas. Ne tāpēc, lai sētu šausmas. Bet tādēļ, lai justos drosmīgi, lai izolācijas un baiļu vietā justu blakus biedra plecu.
Uz leju pa muguru slid sviedru lāses.
Bailes ir izdomātas.
Holideja nolaiž ieroča drošinātāju.
„ Nja r la t agag..."
38.5
Mana slāte pieņem cietu veidolu.
Uzlādēdams šāviņu, dreb un īd pulslerocis.
Ķermenis trīc. Mute pilna pelnu. Uzvelc masku. Paslēp cilvēku sevi. Nejūti neko. Redzi visu. Kusties un nogalini. Kusties un nogalini. Es neesmu cilvēks. Viņi nav cilvēki.
Dziesma kļūst skaļāka... ,,Syn tjr rjyka/”
Bailes ir izdomātas.
Eo, ja tu skaties, pienācis laiks aizvērt acis.
Pļāvējs ir ieradies. Un viņš atvedis sev līdzi elli.
47. ELLE
„Aiziet!” ieaurojas Holideja. Durvis šaujas vaļā. Ieskrienu puls-Laukā, kas izveidots ap caurumu sienā. Viss sabiezē. Skati, skaņas, paša ķermeņa kustības. Viss saplūst kopā. Caur divus metrus plato atveri starpsienā grabēdama izlido Holidejas zibGranāta, kas otrā pusē izcepina nepasargātus redzes nervus. Eksplodē otra ūdeņraža granāta. Caur atveri sienā ielecu dūmos un metos pa labi, Viktra man līdzi. Sēfija metas pa kreisi. Mūs nekavējoties sāk kapāt ienaidnieka uguns. Mans vairogs parkšķ kā skārda jumts krusas laikā. Gaiteņa galā skatam paveras šāvienu zibšņu un pulsa uguns haoss. Cauri dūmiem skrien pārkarsētas lodes.
Spazmām raustīdams roku, šauju no savas pulsDūres. Pieliecos un kustos, lai neaizšķērsotu ieeju. Kaut kas uzgrūžas man virsū. Pārkarsētām daļiņām ar troksni šaujoties no dūres, klūpu pie kreisās sienas. Vairogs krakšķ no Gausa šautenes lodēm, kas ietriecas enerģijas barjerā un saplacinātas nokrīt uz grīdas man pie kājām. Aiz manis gaiteni pilda obsi-diāni. Viņi kustas tik ātri. Apkārt virmo skaņu kakofonija. Mans taktiskais prāts sākumā izvērtē faktus. Mēs esam iespiesti stūrī. Pie ieejas mirst mūsu cilvēki. Jāvirzās uz priekšu.
Kaut kas nošņāc man gar galvu. Tas eksplodē pie ieejas man aiz muguras. Pār grīdu pašķīst locekļi un bruņu gabali. Ķivere apslāpē milzīgo troksni, tā izglābdama manas bungādiņas. Metos uz priekšu mēģinājuma izkļūt no ugunszonas. Starp mums tiek iemesta vēl viena granāta.