Tā uzsprāgst, kad viens no obsidiāniem metas tai virsū. Vēl vairāk gaļas gaļas mašīnai. Jāsamazina attālums. Neko priekšā neredzu. Tik daudz dūmu! Uguns.
Velns lai visu parauj!
Izmisīgi ieaurojies, ieslēdzu gravZābakus un šaudams aiztraueos pa gaiteni pretī mūsu ienaidniekiem ar ātrumu astoņdesmit kilometri stundā. Lidoju metru virs grīdas. Viktra seko. Mūs pārtvērusi vesela divdesmit pelēko vienība, ko vada zelta legāts krāšņās sudrabotās bruņās. Uztriecos viņam virsū. Ar izstieptu slāti caurduru viņa vairogu un smadzenes. Nokrītu uz grīdas. Sasitu roku, uz kuras krītu. Kamēr mēģinu piecelties kājās, pelēko operatīvā grupa izretojas ap mani. Kāds iešauj man mugurā jonu lādiņu. Caur maniem vairogiem izskrien zils zibens, un tie izslēdzas. Ieduru vienam pelēkajam kaklā slāti. Divi citi šauj man krūtīs. No dučiem ložu manas bruņas saliecas. Klūpu atmuguriski. Pret manu galvu tiek pavērsta ar urbējšāviņu pielādēta smaga elektromagnētiskā šautene. Pieliecos un metos sānis, tad paslīdu asinīs. Nokrītu. Ierocis izsit grīdā tik lielu caurumu kā mana galva.
Tad pelēkajos ietriecas Viktra. Ar gravZābakiem izgrūsta tos uz visām pusēm kā saniknots zveltnis. Sašķaida kaulus starp sienām un savu smagi bruņoto ķermeni. Tad pelēko vidū jau ir obsidiāni, kas cērt tos gabalos ar savām pulsĀvām. Pelēkie kliedz un atkāpjas ap stūri, kur tos gaida atbalsts ar šaujamieročiem. Sēlija nocērt kāda pelēkā kāju, un viņš pakrīt, šaudams sienā. Viņa no mugurpuses ar rokām norauj tā galvu.
Šausmas.
Dūmi. Ķermeņi, kas raustās agonijā, un no pārogļotām brūcēm izgaro asinis. Manas bruņas mērcas mirstoša vīra urīnā, kas šņāc pie pārkarsētā pulsDūres stobra, kad Viktra palīdz man piecelties.
„Paldies.”
Viņa bez izteiksmes paloka biedējošajā putna sejas ķiverē tērpto galvu.
Kamēr atlikušais vads izskrien cauri ieejai kuģī, dodos uz stūri, aiz kura aizbēga vairāki no pelēkajiem. Tur, trīsdesmit metrus no mums, pie lifta ieejas vēl viena ienaidnieka aizsargoperāciju vienība steigā uzstāda smagu šaujamo uz lidojoša gravBloka. Kad tas izšauj, man virs galvas
izkūst ceturtdaļa sienas. Pavēlu Holidejai ieņemt manu vietu aiz stūra ar Triga šauteni.
„Četri skārdagalvas, viens zelts,” saku. „Viņiem ir uzstādīts QR-13. Sajāj viņus!”
Holideja pieregulē šaujamieroča daudzfunkcionālo stobru. „Jāser!”
Mūsu ielaušanās punktā krita četras valkīras. Kādas milzīgas sievietes ķivere ieslīgst atpakaļ bruņās. Viņa vemj asinis. Puse viņas torsa kūp, izkusušās bruņas joprojām dedzina viņas miesu. Viņa mēģina piecelties un smejas par sāpēm, jo apdullusi no dievu maizes. Tomēr šīm sievietēm šis ir jauns karš ar jauna veida ievainojumiem. Nespēdama noturēties pašas spēkiem, obsidiāna sieviete sašļūk pret kādu no māsām, kas sauc Sēliju. Jaunā karaliene aplūko viņas ievainojumus un redz, kā Viktra pašūpo galvu. Apķērīgāka nekā pārējās, Sēlija labi zina, ka šis karš prasīs viņas ļaužu dzīvības. Tomēr saskarties ar to aci pret aci ir pavisam citādi. Viņa stāsta sievietei kaut ko par mājām, par debesīm un spalvām vasaras krēslā. Nepamanu asmeni, ko viņa iedur mirstošās sievietes pakausī, līdz tas jau izvilkts ārā.
Mana ekrāna stūrī mirgo hologramma ar Mustangas seju. Atveru saiti. „Derov, vai esat iekšā?"
„Esam. Piesedz manas komandas. Tagad spiežam uz komandtiltu. Kas ir kas?”
„Jums jāpasteidzas. Manu kuģi pamatīgi apšauda."
„Mēs esam iekšā. Pēc plāna tev jātinas. Dodies uzTēbi.”
„Roks lika lietā elektromagnētiskā pulsa lādiņus.” Viņas balss ir saspringta. „ Vairogi mās nosargāja, bet puse manas flotes dzinēju ir sajāti. Mēs sēžam nekustīgi un apmaināmies ar triecieniem ar viņu. Kolīdz tavs nagUrbijs bija iekšā, Koloss sāka šaut, lai nogalinātu. Viņi mūs saplosīs. Mūsu lielgabali ir daudz vājāki. Galvenie akumulatori jau tagad strādā ar pusi jaudas." Mani pārņem nelāga priekšnojauta. Roks redz mūs caur šī kuģa videokamerām. Viņš zina, cik mana iekarotāju komanda spēcīga. Tas, ka sasniegšu komandtiltiņu, ir tikai laika jautājums. Drīz vien viņš rācijā paziņos, lai padodos, citādi Mustanga tiks nogalināta. „Tiec līdz. nolādētajam komandtiltam un apturi viņu! Skaidrs?"
„Skaidrs.” Pagriezies uzrunāju savus kareivjus. „Mums jākustas!” saku. „Viktra, pārņem vienības vadību. Došu norādes digitāli. Sēfij, izlūko uz priekšu!”
„Holidej, laiks negaida!” Viktra dedzīgi saka, soļodama šurpu turpu pa gaiteni. „Mazajai lauvenei vajadzīga mūsu palīdzība. Aiziet! Aiziet!”
„Lēnāk pār tiltu,” murmina Holideja, pieregulēdama ieroci un ieslēgdama stūra šāviena funkciju. Stobra savienojums rotē tā, ka tas nolokās gar stūri un vizuālo pārraidi nosūta tieši uz Holidejas biomehā-nisko aci. Viņa izšauj četras īsas kārtas. Katru pa trīsdesmit šāvieniem no munīcijas magazīnas viņas muguras bruņās. „Aiziet!”
Abi ar Viktru metamies ap stūri, kamēr kāds pelēkais mēģina ieņemt sava biedra vietu pie šaujamā. Nogāžu viņu ar pulsDūri, bet Viktra ar zeltu apmainās četru kravates kustību virknēm, līdz caurdur ar slāti tam krūtis. Piebeidzu viņu ar dūrienu rīklē. Holideja liek saviem desantniekiem vilkt QR-13 mums līdzi un no mūsu garajām kājām neatpaliek tikai mūsu smago bruņu dēļ.
Kamēr pilnā ātrumā laužamies uz komandtiltiņu, citi manas iebrukuma komandas elementi drudžainā ātrumā traucas pārņemt svarīgākās kuģa funkcijas. Esam kā zibens no skaidrām debesīm. Pelēkie šādā ātrumā nepārvietojas, jo paļaujas uz taktiku, pārlēcienu tipa manevriem, apšaudēm aiz stūra un viltīgu tehnikas pielietojumu. Obsidiāni ir tarāni tiešiem uzbrukumiem. Ir kārdinoši traukties uz priekšu un koncentrēties tikai uz nokļūšanu uz komandtilta. Tomēr nedrīkstu atmest savu plānu. Maniem vadiem nepieciešams, lai dodu norādes, izmantojot kaujas karti ķiveres informatīvajā displejā. Sarunādamies ar sarkano un pelēko vadu komandieriem, skriedams organizēju viņu darbību, kamēr Viktra ved mūs cauri metāla gaiteņu un aizsardzības punktu labirintam. Kad kādu no vadiem iedzen stūrī, izmantoju rāciju, lai caur gaiteņiem un gravLiftiem novirzītu citus, kas uzbrūk iebari-kādētajām apsardzes komandām no sāniem vai mugurpuses. Tā ir smalka deja. Mums ne tikai jāpaspēj ieņemt mēnesLauzējs, pirms iznīcināts Mus-tangas kuģis. Mums tas jāpaspēj arī, kamēr nav atriezušies dēlesKuģi.
Roks to zina. Un mazāk nekā trīs minūtes pēc mūsu iebrukuma kuģī tiek aktivizēts pilnīgas blokādes protokols. Visi gravLifti, tramvaji un
starpsienas tiek noslēgti, radot visā kuģī medus šūnām līdzīgu šķēršļu labirintu. Varam virzīties uz priekšu tikai pa piecdesmit metriem vienā piegājienā. Tā ir velnišķīga sistēma, kas iedzen stūrī iebrucēju spēkus, jo apsardzes komandas ar digitālām atslēgām pa kuģi pārvietojas brīvi, tā ielenkdamas un ievilinādams uzbrucējus nāvējošos slazdos un krustugunīs, kas var saplosīt pat tādu iekarošanas vienību kā manējā. Nav veida, kā pret to cīnīties. Tā maļas kara dzirnavas. Lai kāda tavā rīcībā būtu tehnika vai taktika, nekādi neizvairīties no mirkļiem, kad sausu muti tupi aiz stūra, kamēr draugs tevi piesedz ar uguni, un pieliektu galvu, drebošām kājām virzies uz priekšu, mēģinādams nepaklupt pār augsto tehnoloģiju aprīkojumu, kas apņem tavu ķermeni. Uz priekšu tevi nedzen drosme, bet gan bailes krist kaunā draugu acīs.
Kamēr starpsienu pēc starpsienas kausējam sev ceļu, Sēfijas valkī-ras baro kara gaļas mašīnu. Tiekam ielenkti no visām pusēm. Daži no labākajiem karotājiem, kādus esmu redzējis, krīt ar kūpošiem caurumiem ķiveru pakaušos, ko tur izšāvuši pelēko strēlnieki. Viņi kūst pulsDūru ugunī. Krīt no zelta bruņinieka rokas, ko piesedz septiņi obsidiāni, līdz Viktra, Sēfija un es nokaujam tos ar savām slātēm.