Un tas viss, lai sasniegtu komandtiltu. Tas viss, lai sasniegtu cilvēku, kuram dienu iepriekš būtu varējis pieskarties, pastiepjot roku. Ja šāda ir goda cena, es izvēlos kaunpilnu slepkavību! Ja būtu iedūris Rokam kaklā jau tad, šobrīd zeme nebūtu nokaisīta ar kritušām valkīrām.
„ Vīri un sievas Sabiedrībasflotes dienestā, jūs uzrunā Pļāvējs!Jūsu kuģī iebrukuši Arēja dē/i..."Dzirdu kuģa galvenajā sakaru kanālā savu balsi. Viens no maniem vadiem sasniedzis sakaru lieldatoru kuģa pakaļgalā. Katrai manas flotes iekarotāju komandai ir runas kopijas, ko abi kopā ar Mustangu ierakstījām atskaņošanai ienaidnieku kuģos. Tajā aicinu zemKrāsas palīdzēt manām vienībām, deaktivizēt blokādes protokolu, ja iespējams, atslēgt durvis manuāli, ja tas nav iespējams, kā arī triecienā ieņemt ieroču noliktavas. Vairums šo ļaužu ir veterāni. Cerēt uz tādu atsaucību, kādu pieredzēju ar Pakša apkalpi, ir veltīgi, bet mums noder pat niecīgākā palīdzība.
Uz Kolosa šis paziņojums nostrādā daļēji. Iegūstam vērtīgu laiku, kad cauri vairākām durvīm tiekam sekunžu laikā, nevis pēc vairākām
minūtēm, kas būtu nepieciešamas, lai izkausētos cauri. Novērojis viņu kaujas taktiku, Roks saprot, ka maniem obsidiāniem nav pieredzes cīņā bezsvara stāvoklī, tādēļ viņš atslēdz kuģa mākslīgo gravitāciju.
Sabiedrības pelēkie virzās cauri gaiteņiem kā roņi zem ūdens un atriebjas maniem lidojošajiem obsidiāniem, kuriem laupīta ātruma priekšrocība un kas iznīcinājuši tik daudzus pelēko draugus. Galu galā viena no manām komandām gravitāciju atjauno. Lieku viņiem to samazināt līdz vienai sestdaļai Zemes standarta, lai manus spēkus nekavētu smagās bruņas. Mūsu plaušām un kājām tā ir īsta svētība.
Izcirtušies cauri pelēko apsardzes vienībai, asiņaini un sadauzīti beidzot sasniedzam komandtiltiņu. Elsodams atbalstos pret ceļiem un palielinu skābekļa cirkulāciju bruņās. Vai peldēdams sviedros, veicu bruņās iebūvēto stimulatoru injekciju, lai nejustu dziļo brūci bicepsā, kur mani ķērusi kāda zelta slāte. Augšstilbā iedzeļ adata. No pārējiem vadiem saņemu ziņojumus, ka zudis kontakts.ar ienaidnieku, un tas nozīmē, ka Roks viņus pārgrupē un visticamāk novirza pie mums. Atspiedis muguru pret komandtilta durvīm, aplūkoju plašo, apaļo komandtiltiņa priekškameru un atceros, kā instruktors Akadēmijā demonstrēja, cik šīs telpas ģeometrija ir nāvīga ikvienam, kas aplencis šādi veidotu zvaigžņu kuģa komandtiltiņu. Uz apaļo telpu no trim virzieniem ved trīs gaiteņi, un to skaitā arī gravLifts tās centrā. Šeit nav iespējams iebarikādēties, bet tuvojas Roka kājnieki.
„Rok, dārgumiņ!” Viktra sauc novērošanas kamerām griestos, kamēr Holideja ar savu komandu uzstāda pie durvīm urbi. „Kopš vakara dārzā esmu tā pēc tevis ilgojusies! Vai tu tur esi?” Viņa nopūšas. „Vienkārši pieņemšu, ka mani dzirdi. Paklau, es saprotu. Tu domā, ka noteikti uz tevi niknojamies manas mātes slepkavības, mūsu draugu nogalēšanas, mugurā salaisto ložu, indes un spīdzināšanas dēļ, kas man un dārgajam Pļāvējam bija jāizcieš veselu gadu, bet tā nemaz nav. Mēs vienkārši gribam guldīt tevi kastē. Varbūt vairākās. Vai tev tas patiktu? Tas ir ārkārtīgi poētiski!”
Atlikušie trīs 1 Iolidcjas desantnieki piestiprina pie durvīm magnētiskas skavas un uzstāda termisko urbi. Viņa ievada vadības displejā dažas komandas, un urbja acs sāk griezties.
No izlūkiem atgriežas Sēfija. Viņas ķivere ieslīd atpakaļ bruņās. „No tuneļa tuvojas daudz ienaidnieku.” Viņa norāda uz vidējo gaiteni. „Es nokāvu viņu vadoni, bet seko vēl citi zelti.” Viņa vadoni nav vienkārši nokāvusi. Sēfija atnesusi mums viņa galvu. Tomēr viņa klibo, un viņas kreisā roka asiņo.
„O, velns lai parauj. Tas taču Flagils,” paskatījusies uz galvu, saka Viktra. „Viņš bija manā skolas namā. Patiesību sakot, ļoti jauks puisis. Brīnišķīgs pavārs.”
„Cik viņu daudz, Sēfij?”
„Pietiekami, lai mēs mirtu labā nāvē.”
„Cūcība! Cūcība! Cūcība!” Man aiz muguras Holideja dauza durvis.
„Tās ir par biezu, vai ne?” jautāju.
„Njā.” Viņa novelk savu bruņu ķiveri. Grebenc salocījusies sānis. No saspringtās sejas pil sviedri. „Šīs durvis nav VDY speciālās kā pārējā kuģī. Tās ražojusi Ganimēda korporācija. Pēc īpaša pasūtījuma. Vismaz divtik biezas.”
„Cik laika vajadzēs, lai tiktu cauri?” jautāju.
„Ar pilnu jaudu? Četrpadsmit minūtes?” viņa min.
„Četrpadsmit?” pārjautā Viktra.
„Varbūt vairāk.”
Izšņākdams savas dusmas, pagriežos. To, ka mums nav pat piecu minūšu, sievietes zina tikpat labi kā es. Mēģinu sazināties ar Mustangu. Atbildes nav. Viņas kuģis droši vien mirst. Nolādēts! Paliec dzīva! Tikai paliec dzīva! Kāpēc vispār izlaidu viņu no acīm?
„Triecamies viņiem virsū,” saka Viktra. „Taisni pa vidējo gaiteni. Viņi bēgs kā lapsas no medību suņiem.”
„Jā,” piekrīt Sēfija, atklājusi Viktrā radniecīgāku dvēseli, nekā abas varēja iedomāties, pirms kopā nebija lējušas asinis. „Es tev sekošu, Saules meita. Pretī triumfam.”
„Piekāst triumfu,” saka Holideja. „Ļauj urbim darīt savu darbu!”
„Un tupēt te, kamēr mirsim kā tādi elfi?” prasa Viktra.
Pirms pagūstu bilst kaut vārdu vai ko pasākt, aiz muguras metāliski iegārdzas sienā iebūvētā hidraulika, un durvis uz komandtiltiņu sāk vērties vaļā.
48. IMPERATORS
Iebrūkam uz komandtiltiņa, gaidīdami lamatas. Tā vietā tur valda miers. Tīrs, klusinātas gaismas, tieši tā, kā Rokam patīk. No apslēptiem skaļruņiem plūst Bēthovena mūzika. Visi mierīgi sēž savos posteņos. Slimīgās sejas apspīd blāva gaisma. Divi zelti iet pār plato metāla tiltu, kas pāri bedrēm ved uz komandtiltiņa priekšgalu, kur Roks diriģē savu kauju trīsdesmit metrus platā hologrāfiskā projekcijā. Starp uztvērēju rādītājiem dejo kuģi. Uguns izgaismots, viņš pārslēdzas starp attēliem un dod pavēles kā varens diriģents, kurš prot izvilināt no sava orķestra degsmi. Viņa prāts ir skaists, šausminošs ierocis. Roks iznīcina mūsu floti. Mus-tangas Dejah Thoris skābekļa tvertnes izverd liesmas, bet Koloss un tā trīs pavadošie iznīcinātāji turpina kapāt to ar elektromagnētiskajiem lielgabaliem. Kosmosa tukšumā peld cilvēki un atlūzas. Šī ir tikai viena lielās kaujas daļa. Vairākums viņa spēku, tai skaitā Antonija, vērsti pret Rornulu, Orionu un Telemaniem tuvāk Jupiteram.
Divdesmit metrus tālāk pa kreisi no mums, netālu no komandtilta ieroču noliktavas obsidiānu un pelēko taktiskā vienība gatavo savus smagos ieročus un uzmanīgi klausās savos zelta komandieros, kas gatavojas aizstāvēt komandtiltu pret mani.
Un tepat pie mūsu labās rokas, pie nu jau atvērto durvju vadības paneļa, pārējo neredzēta un nedzirdēta, dreb smalka auguma sārtā baltā sulaiņa formastērpā. Atslēgas koda displejs zem viņas pirkstiem deg zaļā
krāsā. Smalkais stāvs kara apstākļos šķiet tik trausls. Tomēr sievietes sejā vīd izaicinoša apņēmība, pirksts nospiedis durvju atvēršanas pogu, un, tās aizverot mums aiz muguras, viņas mutīte savelkas brīnišķīgā mazā smaidā.
Tas viss trijās sekundēs. Mūs pamana zelta kājnieku komandieris.
Lai cik vilki būtu skaisti, kad gaudo, vislabāk tie nogalina klusumā. Tāpēc norādu pa kreisi, un obsidiāni metas virsū kareivjiem, kas klausās zeltos. Viņš kliedz, lai tie pagriežas, bet Sēfija jau ir starp viņa vīriem, pirms tie paguvuši pacelt ieročus. Dejo cauri tiem, zibinādama savus asmeņus to sejās un ceļgalos. Valkīras ietriecas pārējos. Līdz zelta ķermenis nošļucis no Sēfijas slātes gala un sabrucis uz grīdas, izšāvušas tikai divas pistoles.