No komandtilta otra gala uz mums šauj pelēkie. Tos uzlasa Holi-deja un viņas desantnieki. Mana ķivere ievelkas bruņās. „Rok!” nikni uzsaucu, kamēr mani vīri turpina nogalināt.
Nu viņš novērsies no savas kaujas un ieraudzījis mani. Viss viņa cildenums, aukstasinīgais imperators atkāpies, atstādams viņu pārsteigtu un izbiedētu. Abi ar Viktru slājam pār tiltu; lai gan viņu kuģis iesaistīts kaujā, abās pusēs apjukuši un izbijušies uz mums lūkojas zilie. Klusēdami mums tuvojas abi Roka prētorieši. Abiem mugurā melni violetās bruņas, ko rotā Lunas nama sudrabotais ceturtdaļmēness. Uz metāla tilta pārī nostājamies hidras stājā. Viktra ieņēmusi labo pusi, es — kreiso. Mana prētoriete īsāka par mani. Viņas ķivere nolaista, mati saņemti ciešā copē, gatava mums sludināt savas ģimenes cildenos laurus. „Mans vārds ir Felī-cija au...” Cērtu viņai sejā ar pātagu. Prētoriete aizstāvoties paceļ asmeni, un Viktra diagonāli caur nabu caurdur viņas vēderu. Piebeidzu viņu, tīri nocirzdams galvu.
„Atā, Felīcij.” Viktra nospļaujas un pievēršas otram prētorietim. „Mūsdienās viņos nav nekāda satura. Vai tu esi tēsts no tā paša koka?” Vīrietis nomet slāti un krīt ceļos, teikdams kaut ko par padošanos. Viktra tik un tā grasās nocirst viņa galvu, bet tad ar acs kaktiņu ierauga manu seju. Viņa negribīgi pieņem vīra padošanos, iesper tam pa seju un nodod mūsu obsidiāniem, kas aizbarikādē komandtiltu. „Vai tev
patika nagUrbji?” soļodama Roka virzienā no kreisās puses, prasa Vik-tra. Alkst viņa asiņu. „Še tev nedaudz poētiska taisnīguma, tu, sīkā, nodevīgā kuce.”
Zilie joprojām skatās, nezinādami, ko iesākt. Iekarotāju komanda, kas nāca mūs pārtvert, nu ieņēmusi mūsu vietu gaitenī aiz komandtilta durvīm. Urbi atstājām, bet, lai izkausētu durvis, viņiem būs vajadzīgas vismaz desmit minūtes.
Roka austiņās zum lūgumi pavēlēt. Eskadriļas, ko viņš sūtīja uzbrukumā, nu tukšgaitā lido neaizsargātas. To komandieri, kas raduši pie neredzamās rokas atbalsta, tagad cīnās akli, nezinādami kopējās kaujas norisi. Tas ir Roka stratēģijas trūkums. Individuālā iniciatīva nu rada haosu, jo centrālās smadzenes apklusušas.
„Rok, liec savai flotei atkāpties!” pieprasu. Esmu izmircis sviedros. Sarāvis paceles cīpslu. Roka pārgurumā trīc. Speru smagu soli uz priekšu. Uz tērauda noskan zābaka zole. „Dari to!”
Viņš skatās man garām uz sārto, kas ielaida mūs pa durvīm. Aizlūzušajā balsī atskan nodota mīļākā, nevis saimnieka sāpes. „Amateja... pat tu?” Viņa skumjas jauno sievieti neapkauno. Viņa iztaisno plecus un izslējās. Tad noņem no apkaklītes rozes piespraudi, kas apzīmē viņu kā gēns Fabii īpašumu, un nomet to zemē.
Manu draudzeni pārskrien smieklu trīsas. „Tu, romantiskais mem-mīti!” Viktra smej. Samazinu attālumu starp mums. No maniem zābakiem uz viņa pelēkā tērauda tiltiņa paliek asiņaini pēdu nospiedumi. Norādu viņam aiz muguras uz displeju, kur mirst Mustangas kuģis. Redzu zvaigznes mirdzam pa caurumiem tā korpusā, bet iznīcinātāji nemitējas to apšaudīt. Tic atrodas pie Pakša priekšgala, trīsdesmit kilometrus tuvāk nekā viņas kuģis.
„Liec viņiem pārtraukt uguni!” saku, pavērsdams pret Roku savu slāti. Viņa slātc piekārta pie jostas. Roks zina, cik bezjēdzīgi būtu to pacelt pret mani. „Tūlīt pat!”
„Nē.”
„Tā ir Mustanga!” saku.
„Viņa pati izvēlējās savu likteni.”
„Cik vīru tu nosūtīji?” salti noprasu. „Cik vīru nosūtīji uz Pakšu, lai tic mani atvestu šurp? Piecpadsmit tūkstošus? Cik cilvēku ir uz tiem iznīcinātājiem?” Nobīdu aizsargājošā futrāļa vāciņu no viedpulksteņa displeja uz kreisā apakšdelma un ieslēdzu Pakša reaktora diagnostiku. Tur viss pulsē sarkans. Esam apgriezuši dzesētāja darbību, lai reaktors pārkarstu. Nedaudz lielāks jaudas pieprasījums, un reaktors eksplodēs. „Saki, lai pārtrauc uguni, citādi viņiem beigas.”
Roks izslej savu smalko zodu. „Mana sirdsapziņa neļauj dot šādu pavēli.”
Viņš zina, ko tas nozīmē.
„Tad tas gulsies uz mūsu abu sirdsapziņām.”
Viņš žigli pievēršas savam sakaruZilajam. „Kir, liec iznīcinātājiem uzsākt izvairīšanās manevrus!”
„Par vēlu,” saka Viktra, kad paaugstinu ģeneratora jaudu. Tas manā viedpulkstenī ļauni pulsē sarkans, apskalodams mūs ar savu gaismu. Un hologrammā Rokam aiz muguras no Pakša izplaukst zilas liesmas. Drudžaini reaģēdami uz sava imperatora pavēli, iznīcinātāji pārtrauc apšaudīt Mustangu un mēģina aizvirzīties tālāk, bet Pakša centrā eksplodē spilgta gaisma, kas aptver metāla klājus un, izlaužoties enerģijai, saliec kuģu korpusus, uzgrūzdama tos vienu otram virsū. Koloss ap mums nodreb, un arī mēs tiekam pagrūsti kosmosā, tomēr tā vairogi iztur. Satumsušais Dejah Thoris peld neskarts. Varu tikai lūgties, kaut Mustanga būtu dzīva. Iekožu sev vaigā, lai spētu koncentrēties.
„Kāpēc tu vienkārši neizmantoji mūsu lielgabalus,” savu vīru, savu iznīcinātāju un virsrokas zaudējuma satricināts, saka Roks. „Tu būtu varējis viņus apturēt...”
„Es šos lielgabalus taupu,” atbildu.
„Tie tevi neglābs.” Viņš pagriežas pret mani. „Mana flote liek tavējai atkāpties. Viņi iznīcinās atlikušo, atgriezīsies un atkaros Kolosu. Tad paskatīsimies, cik labi proti noturēt komandtiltu.”
„Muļķa dzejnieks. Vai neesi aizdomājies, kur ir Sevro?” jautā Viktra. „Nesaki man, ka šajā visā esi par viņu aizmirsis.” Viņa ar zodu norāda
uz ekrānu, kur Roka flote vajā pavadoņu valdnieku un Oriona kuģus, kas uzņēmuši kursu uz Jupiteru. „Viņš drīz iesaistīsies.”
Kad kauja sākās, Tēbe, visattālākais no iekšējiem Jupitera pavadoņiem, atradās tālu savā orbītā. Bet, kaujai ievelkoties, orbīta nesa pavadoni arvien tuvāk un tuvāk, kur tā krustojas ar manas flotes atkāpšanās ceļu nedaudz mazāk nekā divdesmit tūkstošus kilometru no Jo. Ar Antonijas flagmani priekšgalā Roka flote to vajā, kā paredzēts, lai līdz galam iznīcinātu manus spēkus. Tiesa, viņi negaidīja, ka mani kuģi jau no sākta gala plānojuši aizvest tos līdz Tēbei, tā dēvētajam beigtajam zirgam.
Kamēr veicu pārrunas ar Romulu, ellcsnirēju komandas kausēja kailās Tēbes virsmā alas. Tagad, kad garām pavadonim slīd Roka līnijkuģi un dedzesKuģi, no alām gāžas Sevro un seši tūkstoši karavīru zvaigžņCaulās. Savukārt no otras pavadoņa puses plūst divi tūkstoši dēlesKuģu, pilni ar piecdesmit tūkstošiem obsidiānu un četrdesmit tūkstošiem aurojošu sarkano. Lielgabali lej uguni. Atstarotāji tiek ieslēgti pēdējā mirklī. Tomēr mani spēki ieskauj pretinieku un aplīp ap to korpusiem kā moskīti Lunas kanalizācijā, lai ieraktos to iekšās un pārņemtu kuģus no iekšpuses.
Tomēr arī manā uzvarā slēpjas nodevība. Romuls bija sagatavojis pats savus zelta dēlesKuģus, ko palaist no pavadoņa virsmas, lai arī sagrābtu kuģus un mūsu ieguvums būtu līdzvērtīgs. Tomēr man kuģi ir vajadzīgi vairāk nekā viņam. Tādēļ mani sarkanie sagrauj tuneļu ieejas brīdī, kad Sevro iet gaisā. Kad Romuls atklās sabotāžu, mana flote jau būs daudzskaitlīgāka par viņējo.
„Nevarēju aizvilināt tevi līdz asteroīdu joslai, tāpēc nācās vienu asteroīdu atvest pie tevis,” saku Rokam, kamēr vērojam kaujas norisi.
„Labs gājiens,” Roks nočukst. Tomēr abi zinām, ka šis plāns strādā tikai tāpēc, ka man ir simt tūkstoši obsidiānu, bet viņam to nav. Labākajā gadījumā visā viņa flotē to ir desmit tūkstoši. Iespējams, ka drīzāk septiņi. Un vēl ļaunāk — kā viņš varēja zināt, ka man to ir tik daudz, ja katrs no Arēja dēlu uzbrukumiem balstījās uz sarkano pleciem? Kaujas tiek uzvarētas vairākus mēnešus pirms to sākuma. Man jau no sākta gala nebija pietiekami daudz kuģu, lai viņu uzveiktu. Bet nu mani kuģi