turpinās bēgt, turpinās izvairīties no viņa lielgabaliem, bet mani vīri sakapās viņa līnijkuģus no iekšienes. Palēnām viņa kuģi kļūs par manējiem un atklās uguni uz lidaparātiem, ar ko lido vienā ierindā. Pret to aizsargāties nevar. Viņš var kuģus iztukšot, bet maniem vīriem būs magnētiskais aprīkojums un skābekļa maskas. Viņš nogalinās tikai savējos.
„Šodien esi zaudējis,” saku slaidajam imperatoram. „Bet tu joprojām vari glābt dzīvības. Pavēli savai flotei atkāpties.”
Viņš pakrata galvu.
„Tu esi iedzīts stūrī, dzejniek,” saka Viktra. „Tev nav izejas. Laiks pieņemt pareizu lēmumu. Es zinu, ka sen neesi to darījis.”
„Un iznīcināt visu, kas atlicis no mana goda?” viņš klusi vaicā, kamēr divdesmit zvaigžņCaulās tērptu vīru grupa caursit kāda tuvēja iznīcinātāja priekšējā angāra stiklu. „Diez vai.”
„Godu?” indīgi jautā Viktra. „Kāds gods, tavuprāt, tev piemīt? Mēs bijām tavi draugi, bet tu mūs nodevi. Pat ne vienkārši nogalināji. Atdevi mūs, lai liek kastēs. Lai svilina ar elektrību. Lai dedzina ar uguni. Lai veselu gadu spīdzina nakti un dienu.” Šeit, bruņās tērptiem, grūti iedomāties, ka šī blondā karotāja jebkad bijusi upuris. Tomēr viņas skatienā manāmas tās īpašās skumjas, jo viņa ieskatījusies nebūtībā. Jutusies varmācīgi nošķirta no pārējās cilvēces. Viņas balsī kūsā emocijas. „Mēs bijām tavi draugi!” „Es devu zvērestu aizsargāt Sabiedrību, Viktra. To pašu zvērestu devāt arī jūs dienā, kad stāvējām savu vadoņu priekšā un pieņēmām rētas savās sejās. Aizsargāt civilizāciju, kas atnesa cilvēcei mieru. Paskatieties, ko tā vietā esat izdarījuši!” Viņš riebumā uzlūko valkīras mums aiz muguras.
„Tu nedzīvo vakara pasaciņā, mazais, šņukstošais memmesdēliņ!” viņa aizsvilstas. „Domā, ka viņiem nav par tevi nospļauties? Antonijai? Šakālim? Valdniecei?”
„Nē,” viņš ātri atbild. „Es neloloju šādas ilūzijas. Tomēr runa nav par viņiem. Runa nav par mani. Ne katrai dzīvei lemts būt sirsnīgai. Dažkārt mūsu pienākums ir dzīvot saltumā. Pat tad, ja tas atrauj mūs no tiem, ko mīlam.” Viņš līdzjūtīgi uzlūko Viktru. „Tu nekad nebūsi tā, ko Derovs grib. Tev tas jāzina.”
„Tu domā, ka esmu šeit viņa dēļ?” Viktra prasa.
Roks sarauc pieri. „Tad tas ir atriebes dēļ?”
„Nē,” viņa dusmīga atcērt. „Tas ir kas vairāk.”
„Ko tu mēģini piemuļķot?” Roks jautā, pamādams ar zodu manā virzienā. „Viņu vai sevi?” Šis jautājums pārsteidz Viktru nesagatavotu. „Rok, padomā par saviem vīriem,” saku. „Cik daudziem vēl jāmirst?” „Ja tev tik ļoti rūp dzīvība, saki savējiem, lai beidz šaut,” Roks atbild. „Saki, lai atgriežas savās vietās un saprot, ka dzīvība nenāk bez maksas. Tā nenāk bez uzupurēšanās. Ja katrs ņems, ko sagribēs, cik laika paies, līdz vairs nebūs nekā?”
Mana sirds lūst, dzirdot viņu sakām šos vārdus.
Mans draugs allaž uztvēris lietas pa savam. Pakļauts paša paisumiem un bēgumiem. Viņa dabā nav ienīst. Tāpat kā manā. Mūsu pasaules padarīja mūs tādus, kādi esam, un visas šīs sāpes tiek ciestas tikai tāpēc, lai vērstu par labu muļķības, ko sastrādājuši tie pirms mums, kas izveidoja pasauli pēc sava ģīmja un līdzības un pameta mūs savu dzīru drupās. Viņa acu zīlītēs atspoguļojas eksplodējoši kuģi. Tie skalo viņa bālo seju niknā gaismā.
„Tas viss...” Roks čukst, juzdams tuvo galu. „Vai viņa bija tik jauka?” „Jā. Viņa bija tāda kā tu,” atbildu. „Sapņotāja.” Viņš ir pārāk jauns, lai izskatītos tik vecs. Ja viņa sejā nebūtu raižu grumbu un starp mums nebūtu nostājušās pasaules, liktos, ka tikai vakar viņš notupās man blakus, kad, nogalinājis Džulianu, drebēju uz Marsa pils grīdas, un teica, ka, iemestam dzelmē, man ir tikai viena izvēle. Turpināt peldēt vai noslīkt. Man vajadzēja mīlēt viņu vairāk. Vajadzēja darīt visu, lai noturētu viņu sev līdzās, un veltīt mīlestību, ko viņš bija pelnījis.
Tomēr dzīve ir tagadne un nākotne, nevis pagātne.
Sajūta, kā raugoties vienam uz otru no tāliem krastiem, bet upe starp tiem kļūst arvien platāka, ūdeņi satumst un rēc, līdz mūsu sejas ir vien blāvas mēness lauskas dziļā naktī. Vairāk kā to zēnu tēli, kas bijām, nevis vīri, kas esam. Redzu viņa sejā, ka tiek pieņemts lēmums. Apņēmība, kas atrauj viņu no šīs dzīves.
„Tev nav jā mirst.”
„Esmu zaudējis neuzvaramo armādu,” Roks saka, atkāpdamies sažņaudzis ciešāk slātes rokturi. Viņam aiz muguras displejā redzams, kā Sevro lamatas sagrauj viņa flotes pamatus. „Kā lai turpinu? Kā lai sadzīvoju ar šo kaunu?”
„Es pazīstu kaunu. Es noskatījos, kā mirst mana sieva,” saku. „Tad es atņēmu sev dzīvību. Ļāvu viņiem sevi pakārt, lai to visu izbeigtu. Lai izbēgtu no sāpēm. To vainas apziņu esmu jutis katru dienu. Tā nav izeja.”
„Mana sirds lūst par cilvēku, kas biji,” viņš saka. „Par to zēnu, kurš redzēja mirstam savu sievu. Mana sirds lūza todien dārzā. Zinot visu, ko esi pārcietis, tā lūst tagad. Mans vienīgais mierinājums bija pienākums, un nu tas man nolaupīts. Parāds, ko esmu mēģinājis atdot... nu netiks dzēsts nekad. Es mīlu Sabiedrību. Es mīlu savu tautu.” Viņa balss atmaigst. „Vai tu to neredzi?”
„Redzu.”
„Un tu mīli savējos.” Viņš mani netiesā, bet arī nepiedod. Tas ir vienkārši smaids. „Es nevaru noskatīties, kā mani iet bojā. Kā viss sagrūst.”
„Tas nesagrūs.”
„Sagrūs. Mūsu laikmets tuvojas galam. Jūtu, kā dienas kļūst īsākas. Neilgā gaisma pār cilvēku karaļvalsti dziest.”
„Rok...”
„Lai viņš to izdara,” man aiz muguras saka Viktra. „Viņš savu likteni ir izvēlējies.” Ienīstu Viktru par to, ka viņa spēj būt tik salta pat tagad. Kā gan viņa neredz, ka, par spīti visam, ko izdarījis, Roks ir labs cilvēks? Neraugoties uz visu, ko licis mums pārciest, viņš joprojām ir mūsu draugs.
„Piedod par visu, kas notika, Viktra. Piemini mani ar gaišam domām.”
„Nē.”
Viņš velta tai skumju smaidu, noņem no kreisā pleca imperatora nozīmi un, smeldamies no tās spēku, sažņaudz plaukstā. Tomēr tad nomet to zemē. Noņemot to no otra pleca, viņa acīs ir asaras. „Es neesmu tās pelnījis. Tomēr, pieveikts šodien, es izpelnīšos slavu. Lielāku nekā tā, ko gūs jūsu zemiskā uzvara.”
„Rok, vienkārši ieklausies mani! Šīs nav beigas! Šis ir sākums! Mēs varam izlabot kļūdas. Roks au Fabii pasaulēm ir vajadzīgs!” Vilcinos. „Tu esi vajadzīgs man.”
„Tavā pasaulē man nav vietas. Mēs bijām brāļi, bet es tevi nogalētu, ja spētu.”
Es esmu sapnī. Nespēju mainīt spēkus, kas ap mani mainās. Apturēt smiltis, kas plūst cauri pirkstiem. Es to iesāku, bet man pietrūka drosmes, spēka, viltības vai ko nu ellē vajadzēja, lai to apturētu. Lai ko es darītu vai teiktu, Roks man bija zudis mirklī, kad atklāja, kas esmu.
Speru soli viņam pretī, domādams, ka spēšu izraut slāti no rokas, viņu nenogalinot, bet Roks zina manu nodomu un sērīgi paceļ brīvo roku. It kā mierinādams mani un lūgdams žēlastību, lai ļauju viņam nomirt, tāpat kā viņš dzīvojis. „Nenāc tuvāk. Nakts manas acis sedz.” Viņš raugās manī asaru pilnām acīm.
„Turpini peldēt, mans draugs,” saku viņam.
Viegli palocījis galvu, Roks aptin slātes pātagu ap kaklu un iztaisno muguru. „Es esmu Roks au Fabii no gēns Fabii. Mani senči spēra kāju uz sarkanā Marsa. Viņi krita pār Veco Zemi. Šo dienu esmu zaudējis, bet ne sevi. Es nekļūšu par gūstekni.” Viņš aizver acis. Roka trīc. „Es esmu zvaigzne naksnīgajās debesīs. Es esmu asmens mijkrēslī. Es esmu dievs un slava.” Trīsoša izelpa. Viņš baidās. „Es esmu zelts.”