„Velns un elle,” murmina I Iolideja. „Velns un elle.”
„Es neko neiznīcināšu,” atbildu. „Es laužos uz priekšu pa gaiteņiem. Mēģinu nonākt līdz komandtiltam. Roks pavēl veikt šo manevru
kā pēdējo ļaunprātību, pirms vadību pārņemšu es.” Viktras skatiens iekvēlojas, bet pat viņai ir iebildumi.
„Ja Romuls uzzinās, ja viņš kaut vai nojautīs, tad atklās uguni uz mūsu spēkiem un viss, ko šodien būsim izkarojuši, pārvērtīsies pelnos.”
„Un kurš viņam pateiks?” prasu. Paraugos visapkārt. „Kurš viņam pateiks?” Paskatos uz Holideju. „Ja kāds sūta izejošu signālu, šauj galvā. Izdzēsiet visu kuģa vidcoatmiņu!”
Ja iznīcināšu Ganimēda dokus, Novidus nevarēs mūs apdraudēt vēl piecdesmit gadus. Šodien Romuls ir sabiedrotais, bet es zinu, ka viņš apdraudēs Serdi, ja sacelšanās izdosies. Ja man par šo uzvaru jāatdod Roks, ja jāatdod pavadoņu Arēja dēli, es paņemšu kaut ko pretī. Palūkojos lejup. Aiz manis palikuši sarkani pēdu nospiedumi. Pat nejutu, ka esmu iekāpis Roka asinīs.
Izlaužamies brīvībā no Mustangas un manas flotes atlūzām, atstājam tās aiz muguras un attālināmies no Jupitera ceļā uz Ganimēdu. Jūtu pulsējošo izmisumu, ar kādu pavadoņu valdnieki sūta savus ātrākos lidaparātus, lai mūs pārtvertu. Notriecam tos. Viss Romula tautas lepnums un cerības koncentrēti šī vienmuļi pelēkā metāla gredzena kniedēs, montāžas konveijeros un elektrocehos. Visas viņu cerības uz varu un neatkarību nākotnē atkarīgas no manas žēlastības.
Kad sasniedzu mirgojošo Ganimēda dārgakmeni, novietoju Kolosu paralēli rūpniecības piemineklim, ko tie uzcēluši orbītā ap tā ekvatoru. Valkīras sapulcējas pie loga mums aiz muguras. Sēfija apbrīnā raugās uz majestātisko Zelta gribas triumfa apliecinājumu. Divsimt kilometru garas piestātnes. Simtiem transporta un kravas kuģu. Šeit dzimuši Saules sistēmas varenākie lidaparāti, tostarp arī pats Koloss. Kā katram pienācīgam mītiskam briesmonim tam jāapēd sava māte, lai atbrīvotos no tās varas un dotos pretī savam patiesajam liktenim. Šis liktenis ir vadīt uzbrukumu Serdei.
„To uzcēla cilvēki?” klusā godbijībā jautā Sēfija. Daudzas no viņas valkīrām apbrīno Šo skatu, nometušās uz ceļa.
„To uzcēla mana tauta,” saku. „Sarkanie.”
„Tas prasīja divsimt piecdesmit gadus... tik vecs ir pirmais doks,” nostājusies man cieši blakus, saka Viktra. No piestātņu metāla skeleta izplaukst simtiem glābšanas kapsulu. Viņi zina, kāpēc esam šeit. Tiek evakuēta augstākā administrācija, uzraugi. Es neloloju veltas cerības. Zinu, kas mirs, kad izšausim.
„Tur joprojām būs tūkstošiem sarkano,” man klusi saka Holideja. „Oranžo, zilo... pelēko.”
„Viņš to zina,” saka Viktra.
Holideja paliek man līdzās. „Jūs esat drošs, ka gribat to darīt, ser?”
„Gribu?” dobji noprasu. „Kopš kura laika tas, ko darām, saistīts ar to, ko gribam?” Pagriežos pret stūrmani un grasos dot pavēli, kad roku man uz pleca uzliek Viktra.
„Dalīsimies nastā, dārgumiņ. Šis lai iet uz mana rēķina.” Izcilās balss atskan skaidri un skaļi. „Stūrmani, atklāt uguni no visām borta baterijām. Palaist uz vi ņu centra līniju raķešmetējus no divdesmit viens līdz piecdesmit!”
Stāvam kopā plecu pie pleca un noskatāmies, kā karakuģis izposta neaizsargāto piestātni. Sēfija iepletusi acis neviltotā godbijībā. Viņa ir skatījusies zvaigžņu kuģu kauju hologrammas, bet līdz šim brīdim viņas karš bija šauri gaiteņi, vīri un šaujamieroči. Šī ir pirmā reize, kad valkīras redz, uz ko spējīgs karakuģis. Un pirmo reizi redzu viņu patiesi pārbijušos.
Tas ir noziegums, ka šim brīnumam jāiet bojā šādi. Bez dziesmas. Tiek iznīcināts viens no varenākajiem Zelta laikmeta pieminekļiem, bet to pavada tikai klusums un zvaigžņu nemirkšķinošās acis. Un kaut kur prāta dziļumos dzirdu čukstam gadsimtiem seno, drūmo patiesību.
Nāve nes nāvi, kas nes nāvi...
Sis mirklis ir skumjāks, nekā biju gribējis. Tāpēc, kamēr piestātne turpina grūt, pagriežos pret Sēliju. Sašķaidītie fragmenti slīd uz pavadoņa pusi, kur iekritīs jūrā vai gāzīsies pār Ganimēda pilsētām.
„Šis kuģis jāpārdēvē,” saku. „Es gribētu, lai vārdu izvēlies tu.”
Pār viņas seju līst balta gaisma.
„Tyr Morga" Sēfija nevilcinoties saka.
„Ko tas nozīmē?” prasa Holideja.
Atkal pievēršos skatam aiz loga, kur cauri piestātnei zib eksploziju virknes un Ganimēda atmosfērā liesmo glābšanas kapsulas. „Tas nozīmē Rīta zvaigzne."
4. DAĻA ZVAIGZNES
Mans dēls, mans dēls,
Atceries par važām,
Kad ar dzelzs tvērienu zelts valdīja bez bažām,
Mēs dunēt dunējām, Rāvāmies, kliedzām Par ieleju savu,
Kurp sapņi tiecās.
—Likosas Eo
50. PĒRKONS UN ZIBENS
Zobena armāda ir satriekta. Vairāk nekā puse iznicināta. Ceturtdaļu sagrābuši mani kuģi. Atlikums aizbēga kopā ar Antoniju vai steidzās uz Serdi mazos, noskrandušos pulciņos, kas savākušies ap atlikušajiem prētoriem. Viktras vadībā aizsūtīju Traksu un viņas māsas ātrgaitas korvetēs noķert Antoniju un atbrīvot Kavaksu, kuru Antonijas spēki saņēma gūstā, kamēr viņš mēģināja ielauzties uz Pandoras klāja. Gribēdams paturēt abus kopā, prasīju Sevro, lai dodas kopā ar Viktru, un viņš aizgāja uz Viktras kuģi, bet pusstundu pirms tā izlidošanas atgriezās kluss un saniknots un atteicās stāstīt, kas starp abiem norisinājies.
Savukārt Mustanga, lai gan rāda drosmīgu seju, ļoti pārdzīvo par Kavaksu. Ja vien nebūtu nepieciešama galvenajā flotē, glābšanas misiju viņa vadītu pati. Kur varam, salabojam kuģus, lai tie būtu piemēroti garam ceļam. Iznīcinām kuģus, ko nespējam izglābt, un pārmeklējam atlūzas, cerēdami atrast izdzīvotājus. Starp sacelšanos un pavadoņu valdniekiem pastāv pagaidu savienība, bet tai nav paredzams ilgs mūžs.
Neesmu gulējis kopš kaujas, kas beidzās pirms divām dienām. Izskatās, ka Romuis arī nav pievēris acis. Tās sadrūmušas no dusmām un pārguruma. Viņš todien pazaudēja dēlu, roku un vēl daudz ko vairāk. Neviens no mums nevar atļauties risku tikties personīgi. Tāpēc viss, kas mums atliek, ir šī holokonference.
„Kā solīts, jūs iegūstat savu neatkarību,” saku.
„Un tu iegūsti savus kuģus,” viņš atbild. Viņam aiz muguras stiepjas ar Ptolemaja ciļņiem izrotātas marmora kolonnas. Viņš atrodas Gaisa pilī uz Ganimēda. Savas civilizācijas sirdī. „Tomēr ar tiem nepietiks, lai uzvarētu Serdi. Tevi gaidīs Pelnu valdnieks.”
„Es tā ceru. Man ir zināmi nodomi attiecībā uz viņa saimnieci.” „Vai tu kuģosi uz Marsu?”
„Iespējams.”
Viņš dziļdomīgi klusē. „Viena lieta gan man šajā kaujā šķita savāda. Uz visiem kuģiem, uz kuriem uzkāpa mani vīri, neatradām nevienu kodolieroci, kas pārsniegtu piecas megatonnas. Par spīti taviem apgalvojumiem. Par spīti taviem... pierādījumiem.”
„Mani vīri atrada gana daudz,” meloju. „Kāpiet uz klāja, ja apšaubāt mani. Tas, ka viņi tos veda Kolosā, nav nekas neparasts. Roks gribēja tos paturēt ciešā uzraudzībā. Mums paveicās, ka paguvu laicīgi ieņemt komandtiltiņu. Piestātnes var uzcelt no jauna. Dzīvības atdot nevar.”
„Vai viņiem tie vispār bija?” prasa Romuls.
„Vai es riskētu ar savas tautas nākotni, šādi melojot?” Drūmi pasmaidu. „Jūsu pavadoņi ir drošībā. Tagad paši noteiksiet savu nākotni, Romul. Neskatieties dāvātam zirgam zobos.”
„Patiesi,” viņš saka, lai gan tagad redz cauri maniem meliem. Zina, ka ar viņu manipulēts. Tomēr, ja Romuls vēlas mieru, šie paši meli viņam būs jāiebaro savai tautai. Šobrīd viņi nevar atļauties ar mani karot, tomēr viņu gods to prasītu, ja viņi uzzinātu, ko esmu izdarījis. Un, ja viņi ar mani karotu, es visticamāk uzvarētu. Šobrīd man ir vairāk kuģu. Tomēr viņi sagādātu man pietiekamus zaudējumus, lai izjauktu manu īsto karu ar Serdi. Tāpēc Romuls norij manus melus. Un es noriju vainas apziņu par to, ka atstāju simtiem miljonu cilvēku verdzībā un personīgi parakstu nāves spriedumus tūkstošiem Arēja dēlu, kuri nonāks Romula policijas nagos. Es viņus brīdināju. Bet visi neizbēgs. „Es gribētu, lai tava flote līdz dienas beigām dotos prom,” saka Romuls.