Maša labi pārzin krievu literatūru; vispār še ar rakstniecību nodarbojas vairāk nekā Pēterburgā. Še saņem žurnālus, modri vēro, kā tie lamājas, pārmaiņus tic abām pusēm, sirdās uz iemīļoto rakstnieku, ja tas nokritizēts. Tagad es saprotu, kāpēc Vjazem- skis un Puškins tik ļoti mīl provinces jaunavas. Tās ir viņu īstā publika. Es jau ieskatījos žurnālos un sāku lasīt «Vestņik Jevropi» kritikas, bet to seklums un verdziskums man likās riebīgs — smieklīgi redzēt, kā seminārists svinīgi pārmet netikumību un netiklību sacerējumiem, ko esam lasījušas mēs visas, mēs, svētās Pēterburgas vientiesītes! …
6. LIZA — SAŠAI
Mīļā! Nav iespējams ilgāk izlikties, man vajadzīga palīdzība un draudzīgi padomi. Tas, no kura es aizbēgu, kura es bīstos kā nelaimes, ** ir še. Ko man darīt? Man reibst galva, es jūtos kā pazudusi, dieva dēļ, saki, ko man darīt. Izstāstīšu Tev visu…
Tu pagājušā ziemā pamanīji, ka viņš ne soli neatiet no manis. Viņš pie mums neviesojās, bet mēs satikāmies visur. Veltīgi es bruņojos ar vēsumu, pat zināmu nicināšanu, — es nekādi nevarēju tikt no viņa vaļā. Ballēs viņš vienmēr prata atrast vietu man līdzās, pastaigās viņš vienmēr sastapās ar mums, teātrī viņa lornete bija pievērsta mūsu ložai.
Sākumā tas glaimoja manai pašmīlībai. Es varbūt pārāk atļāvu viņam to pamanīt. Vismaz viņš, katru stundu ņemot sev jaunas tiesības, ikreiz stāstīja man par savām jūtām un bija gan greizsirdīgs, gan sūdzējās … Ar šausmām es domāju: kur tas viss novedīs! Un izmisumā jutu viņa varu pār savu dvēseli. Es aizbraucu no Pēterburgas — domāju ar to iznīdēt ļaunumu pašā saknē. Mana noteiktība, pārliecība par to, ka esmu darījusi savu pienākumu, jau gandrīz nomierināja manu sirdi. Es sāku domāt par viņu vienaldzīgāk, ar mazākām skumjām. Pēkšņi es viņu ieraugu.
Es viņu ieraugu: vakar bija *** vārda diena. Es ierodos pusdienās, ieeju viesistabā, atrodu veselu baru viesu, ulānu formas tērpus, mani ielenc dāmas, es ar tām visām saskūpstos. Neviena neievērodama, nosēžos namamātei līdzās, skatos: ** manā priekšā. Es sastingu … Viņš pateica man dažus vārdus ar tik maigu, izjustu prieku, ka man nebija spēka noslēpt ne savu mulsu, ne patiku.
Mēs devāmies pie galda. Viņš nosēdās man pretī; es neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, bet pamanīju, ka visas acis pievērstas viņam. Viņš bija nerunīgs un izklaidīgs. Citkārt mani ļoti nodarbinātu vispārējā tieksme saistīt atbraukuša gvardes virsnieka uzmanību, jaunavu nemiers, vīriešu neveiklība, viņu smiekli par saviem pašu jokiem un tai pašā laikā viesa pieklājīgais vēsums un absolūtā nevērība … Pēc pusdienām viņš pienāca man klāt. Juzdama, ka man kaut kas jāsaka, es jautāju stipri nevietā, vai viņš kādās darīšanās braucis uz mūsu pusi. «Es atbraucu kādā lietā, no kuras atkarīga mana dzīves laime,» viņš atbildēja pusbalsī un tūdaļ aizgāja; viņš nosēdās spēlēt bostonu ar trim vecenītēm (tai skaitā ar vecmāmiņu), bet es uzgāju augšā pie Mašeņkas, kur nogulēju līdz vakaram, aizbildinādamās ar galvas sāpēm. Patiesi, es biju vairāk nekā nevesela. Mašeņka neatgāja no manis. Viņa sajūsmināta par **. Viņš palikšot pie tiem mēnesi vai vairāk. Viņa visu dienu būs ar viņu kopā. Tik tiešām, Mašeņka viņā iemīlējusies — lai dievs dod, ka arī viņš iemīlētos. Viņa ir slaida un neparasta — vīriešiem tā vien vajag.
Ko man darīt, mīļā, te es nevarēšu izvairīties no viņa vajājumiem. Viņš jau paspējis apburt vecmāmiņu. Viņš apmeklēs mūs — atkal ies vaļā atzīšanās, sūdzības, zvēresti — un kālabad? Viņš iekaros manu mīlestību, manu atzīšanos, — pēc tam pārdomās, ka precēties nav izdevīgi, aizbrauks ar kādu atrunu, atstās mani, bet es… Kāda drausmīga nākotne! Dieva dēļ, sniedz man roku: es slīkstu.
7. SAŠAS ATBILDE
Tas ir pareizi — atvieglot sirdi ar pilnīgu grēksūdzi! Sen jau tā vajadzēja, manu mīlulīt! Kāpēc gan Tev negribējās atzīt to, ko jau sen zināju: ** un Tu — jūs mīlat viens otru — kas par nelaimi? Lai notiek. Tev piemīt īpašība raudzīties uz notikumiem dievs zina no kādas puses. Tu izaicini nelaimi — Tev būtu jābīstas to darīt. Kāpēc gan Tev neprecēt **! Kas par nepārvaramiem šķēršļiem? Viņš ir bagāts, bet Tu nabadzīga — blēņas. Viņš ir bagāts par diviem — ko jums vēl vairāk. Viņš ir aristokrāts, bet vai Tu vārda, izglītības pēc neesi aristokrāte?
Nesen iznāca strīds par augstāko aprindu dāmām. Es dabūju zināt, ka R. reiz nostājies aristokrātijas pusē tāpēc, ka tā labāk aujot kājas. Tātad vai nav skaidrs, ka Tu esi no galvas līdz kājām aristokrāte?
Atvaino, manu mīlulīt, bet Tava patētiskā vēstule mani sasmīdināja. ** ieradies uz laukiem, lai Tevi satiktu. Kādas šausmas! Tu ej bojā, tu prasi manu padomu. Vai tikai Tu neesi kļuvusi par provinces varoni? Mans padoms: jo drīzāk salaulāties jūsu lauku baznīcā un ierasties pie mums, lai tēlotu For- narīnu dzīvās gleznās, kādas grib rīkot S**. Tava bruņinieka rīcība mani, bez jokiem, aizkustināja. Protams, vecos laikos mīlētāji labvēlīga skatiena dēļ devās uz trim gadiem cīnīties Palestīnā; bet mūsu dienās braukt 500 verstis no Pēterburgas, lai satiktos ar savas sirds valdnieci, — tiešām nozīmē daudz. ** pelnījis uzslavu.
8. VLADIMIRS** — SAVAM DRAUGAM
Esi tik labs, izplati baumas, ka esmu uz nāvi slims, es gribu palikt še ilgāk un būt iespējami pieklājīgs.
Jau divas nedēļas dzīvoju uz laukiem un nemanu, kā laiks skrien. Atpūšos no Pēterburgas dzīves, kas man drausmīgi apnikusi. Nesajūsmināties par laukiem būtu piedodams klostera audzēknei, kas tikko izlaista no sprosta, un astoņpadsmit gadu vecam kam- barjunkuram. Pēterburga ir priekšistaba, Maskava — meiteņu istaba, bet lauki — mūsu kabinets. Kārtīgs cilvēks aiz nepieciešamības iet caur priekšistabu un reti ieskatās meiteņu istabā, bet sēž savā kabinetā. — Tā arī nobeigšu. Iesniegšu atlūgumos, apprecēšos un aizbraukšu uz Saratovas muižu. — Būt muižturim ir tāds pats darbs. Pārvaldīt trīstūkstoš dvēseļu, kuru labklājība pilnīgi atkarīga no mums, ir svarīgāk nekā komandēt vadu vai pārrakstīt diplomātiskas depešas …