Es to izbaudīju ar Helēnu***, kurā biju līdz ausīm
samīlējies. Es teicu viņai kādu maigu vārdu; viņa ieskatīja to par rupjību un sūdzējās par mani savai draudzenei. Es jutos pavisam vīlies. Bez Lizas man ir Mašeņka***, ar ko izklaidēties. Viņa ir jauka. Šīs meitenes, kas izaugušas zem ābelēm un starp labības kaudzēm, auklīšu un dabas skolotas, ir daudz jaukākas par mūsu vienmuļajām daiļavām, kuras līdz kāzām domā tā, kā viņu mātes, bet pēc tam — kā viņu vīri.
Ardievu, mans mīļais; kas jauns pasaulē? Saki visiem, ka beidzot esmu pievērsies dzejai. Nesen sacerēju parakstu zem kņazes Olgas ģīmetnes (par ko Liza mani ļoti jauki sabāra):
Sāja kā pilnība — kā patiesība stulba. Vai nebūtu labāk:
Stulba kā pilnība — kā patiesība sāja.
Vienā un otrā gadījumā ir kaut kas līdzīgs domai. Palūdz, lai V. piedzejo pirmo vārsmu, un no šīs dienas ieskati mani par dzejnieku.