Taču viņa runu iztraucēja soļu rīboņa. Kāds devās pa kāpnēm lejup.
— Tas būs miesnieks Rumkops ar savu aitu suni, — ieteicās profesors Roskams.
Pēc tam viņš griezās pie kaķa Aglāja un mākslinieka Bēringera, lūgdams tos abus uz brītiņu atlikt strīdu par sarkano- krāsu, jo patlaban bija nolikta Rumkopa vizīte ar suni. Visās, lietās taču vajag galu galā ievērot metodi!
— Labi, — mākslinieks bija ar mieru. — Tādā gadījumā mēs. pienāksim rīt šai pašā laikā.
Kaķis tūdaļ ņēmās ņaudēt, un mašīna pārtulkoja:
— Rīt man šai laikā norunāts randiņš uz kaimiņmājas jumta.. Varbūt mēs varētu sapulcēties šeit parīt? Piemēram, ap pulksten trim naktī.
— Man nekas nav pretim, — atbildēja mākslinieks.
— Tad paņemiet mana dzīvokļa atslēgas, — sacīja profesors; Roskams, — tāpēc ka mēs šai laikā guļam.
— Kā rīkoties ar mašīnu, es jums paskaidrošu rīt, — piebildai Martins.
Tobrīd atvērās durvis un istabā ienāca Ajaksis — vācu aitu suns ar saimnieku saites galā. •
Aglājs vienaldzīgi aizslīdēja garām sunim uz durvju pusi. Abi ļoti labi pazina viens otru un uzskatīja, ka būtu smieklīgi plūkties cilvēkiem par prieku.
— Nu, maestro Bēringer, — miesnieks skaļi uzsauca, — ko jums pastāstīja šī brīnummašīna?
Mākslinieks vispirms nomērīja ar acīm suni, tad miesnieku un teica:
— Esiet gatavs uz visu, Rumkopa kungs!
To pateicis, viņš sekoja kaķim, klusi pievērdams aiz sevis durvis.
Miesnieks bija norūpējies.
— Uz ko man jābūt gatavam? — viņš jautāja.
— Laikam uz to, ko dzirdēsiet no suņa mutes, — atbildēja Martins.
— Mūsu mašīna var pārtulkot suņa rējienus labskanīgā cilvēku valodā, — miesniekam paskaidroja profesors Roskams.
Rumkops aizbāza divus pirkstus aiz kakla apkaklītes un nomurmināja:
— Jā, jā, to redzēsim.
Pēc īsa pārdomu brīža viņš beidzot izšķīrās:
— Labi! Tad sāksim arī, lai var ātrāk beigt. Kur jānostājas sunim?
— Uz šā galda, lūdzu!
— Skaidrs! — miesnieks uzlika spalvaino roku uz galda un nokomandēja: — Ajaksi, hop!
Suns uzlēca uz galda. Tur viņš izstiepās guļus, saslēja ausis un uzmanīgi skatījās uz Rumkopu.
— Tagad jūsu kārta! — profesors sacīja miesniekam.
Taču Martins aizsteidzās tēvocim priekšā. Viņš ieslēdza mašīnu un teica sunim:
— Pastāsti mums kaut ko!
Suns tikai pavirši paskatījās Martinā un klusēja, nenovērsdams acu no sava saimnieka.
Tad sarunā iejaucās profesors Roskams. Viņš cilvēku valodas mikrofonā sacīja:
— Ajaksi, klausies, ko tev teikšu! Ja tu gribi izteikt savam saimniekam kādu vēlēšanos vai lūgumu, tu vari to tūdaļ izdarīt!
Mašīna šos vārdus pārtulkoja suņu valoda, un Rumkops apstiprinoši palocīja galvu.
Un tikai tagad Ajaksis reaģēja uz profesora vārdiem, kurus bija pārtulkojusi mašīna. Viņš v.ēl vairāk izslēja ausis, ieklausījās, vēlreiz paskatījās uz miesnieku un sāka riet.
Martins no jauna pārslēdza mašīnu. Suņa runas sākums pagaisa, taču tās jēgu visi saprata. Suns sacīja:
— … esmu radis paklausīt, jo saņemu skaidras un noteiktas pavēles. Tās dod Rumkops.
To dzirdot, miesnieks atplauka kā maija saulīte. Suns turpināja:
— Viņš varētu man dot vairāk gaļas. Bet, acīm redzot, saimnieks norūpējies par manu figūru. Tāpēc es viņam to neņemu ļaunā.
Rumkops iesaucās:
— Vai dzirdat? Lūdzu!
Suns turpināja:
— Izejot pastaigās, viņš mani tur ļoti īsā saitē. Tas tāpēc, ka man jāiet vienā solī ar saimnieku. Tātad tas man nāk tikai par labu!
Šoreiz miesnieks aiz labpatikas nokrekšķējās un paplikšķināja sev pa sāniem. Suns runāja tālāk:
— Gaļas skārnī es esmu spiests stundām ilgi gulēt pagaldē. Bet tas, redzams, tāpēc, ka man jāiemācās būt pacietīgam. Tālab es par to arī nesūdzos.
Suns beidza riet, mašīna apklusa, bet profesors un Martins skatījās uz suni, šūpodami galvas. Rumkops aiz lepnuma nezināja, ko darīt.
— Nu, ko es jums teicu?! — viņš sauca. — Vai Ajaksis nav gudrs suns? Viņš zina, ko grib!
— Nē, viņš zina, ko gribat jūs, — profesors Roskams iebilda.
— Tas ir viens un tas pats! — miesnieks iesmējās.
Tad viņš uzsauca: «Ajaksi, hop!» Un, kad suns nolēca zemē, miesnieks to paņēma aiz īsās saites, iegrūda tam ar pirkstu pierē un atstāja Runājošās mašīnas izgudrotājus, rūpju pārņemtus.
— Noslēpumainā suņa daba! — Martins sacīja.
— Man, dzīvnieku pasaules pētniekam, tas viss, protams, ir ārkārtīgi interesanti! — piebilda profesors.
Šai brīdī atskanēja pīkstēšana.
Abi atskatījās. Viņi domāja, ka mašīnā kas sabojājies.
Bet tā nebija mašīna. Tā bija pelīte. Viņa tupēja uz galda un ar priekšķepām rādīja uz mikrofonu.
«Vēl viens klients!» Martins nopūtas. Tad viņš pagrieza sviru ar uzrakstu «pele».
Pelīte iepīkstējās, un no Runājošās mašīnas atskanēja jautājums:
— Vai es drīkstu tagad runāt?
Kad profesors pamāja ar galvu, pelīte sacīja:
— Es pilnīgi nejauši noklausījos nama iedzīvotāju sarunas ar saviem mājas dzīvniekiem.
— Nejauši nekad neko nevar noklausīties, — Martins aizrādīja.
Taču pelīte viņu nesaprata. Viņa turpināja:
— Ja jūs atļautu, es arī gribētu parunāt ar savējiem.
Martins pārslēdza mašīnu un vaicāja:
— Un kas tie būtu — jūsējie?
No šodien gūtās pieredzes Martins visus dzīvniekus uzrunāja ar «jūs».
— Manējos sauc par Šaibliem, — pelīte atbildēja, kad bija pārslēgta mašīna. — Viņi dzīvo trešajā stāvā. Un es esmu viņu mājas dzīvnieks. Par to zina tikai viens Šaiblu ģimenes loceklis. Tālab es gribētu stādīties priekšā visai pārējai ģimenefc. Vai tas būtu iespējams?