Aleksandrs Puškins
Ruslans un Ludmila
Poēma sešos dziedājumos
1817–1820
VELTĪJUMS
Jums, siržu karalienes cēlās,
Jums vienīgām, visdaiļās, jums
Sniegs pagājības teiksmas kvēlās
Šis krēslas stundu stāstījums,
Ko senatne man čukst un stīgo
Un spalva uzticīgā tver;
Jums sniedzu velti rotaļīgo!
Nav slava tā, ko sirds mart cer, —
Es laimīgs būšu, iedomājot,
Ka jaunava, kas mīlā tvīkst,
Jel kādreiz slepus, vaigu klājot,
Pār manām dziesmām klusi līkst.
IESKAŅA
Pie zalkšu jūras ozols zaļo,
Tam apkārt, zelta ķēdē siets,
Dien, nakti, teiksmu dzirnas maļot,
Iet mācīts runcis, zintnieks vieds.
Pa labi iedams — dziesmu skanda,
Pa kreisi iedams — teiku teic.
Tur brīnums plaukst: tur jodi granda,
No zaigas miglas nāra sveic;
Tur dīvu zvēru tekās tumšās
Kā biedu zīmes pēdas blāv;
Uz vistas kājām namiņš gumšus
Bez logu, durvju greizi stāv;
Tur mežs un lauks ir rēgu pilni;
Tur ausmā līdz ar jūras vilni,
Kas tuksnešainā krastā rit,
No dzelmes, bruņām zaigodami,
Ar jūras tēvu tērzēdami,
Kāpj varoņdēli trīsdesmit;
Tur princis cēls ar vienu žestu
Prot bargu caru valgos siet;
Tur augstu gaisos, burvja nestu,
Redz spēkoni, kad mēness riet;
Vēl pāri mežiem viņus vied;
Skumst ķēniņmeita ieslodzīta,
Tai kalpo vilks un zvēru svīta;
Uz slotas raganu tur redz,
Tai piesta līdzi pati lec;
Tur Kaščejs kalst, pie zelta stāvot;
Tur.. Krievuzemes elpa strāvo!
Es biju pats tur arīdzan,
Kur jūras malā ozols šalko.
Tur, dzerot salda medus malku,
Tās teiksmas runcis teica man;
No daudzām atceros vēl vienu —
Tai šķetināšu pavedienu…
PIRMAIS DZIEDĀJUMS
Sen pagajušo dienu zaigs,
Vissirmās senatnības teikas.
Gaišs Vladimiram tēva vaigs,
Viņš dižu dēlu pulkā sveikas
Ar draugiem dziru zālē sauc;
Viņš meitai jaunākai, ko saudz,
Ar kņazu Ruslanu svin kāzas —
Un medu dzer no smagas glāzes,
Jo līksmei viss šai dienā ļauts.
Bez steigas paēst, krietni mielot
Bij senču tikums; apkārt laist
Bez steigas mēdza kausu lielo,
Kur alus virmo, vīni kaist.
Kauss līksmu prieku sirdīs šļāca,
Pār malām putas plūda tam,
Kad dzēriendevējs svinīgs nāca
Un zemu liecās ciemiņam.
Drīz saplūst runas šalkā vienā,
Dūc dzīrotāju jautrais bars;
Tad spēji dziesma dun pret sienām
Un kokles skaņas dzirdi skar;
Nu visi klausās. Dziesmā slavu
Dzied Bajans daiļai Ludmilai,
Ko Ruslans laimīgs gūst par savu, —
Vīts Laļa kāzu vainags tai.
Bet Ruslans, pārņemts kaisles spējas,
Ne ēd, ne dzer vairs, iemīlējies;
Vien ilgotajā noraugās,
Gan dusmo, deg, gan nopūšas,
Viņš knaiba savas ūsas skaistās
Un nepacietīgs mirkļus skaita.
Tumst vaigs un skumjas skatus sedz
Trim bruņiniekiem, ko te redz
Pie šalkojošā kāzu galda;
Tie klusē, kausos vērdamies,
Kas tukši sen; šķiet, dzira salda
Vien rūgtumu tiem sirdīs lies;
Tie neklausās, ko Bajans dziesmo,
Un drūmās acis nepaceļ —
Trīs sāncenši, kam asins liesmo
Pret Ruslanu un skaudums dzeļ;
Tiem naids un mīla sirdis sveļ.
Tas viens ir Rogdajs, drosmīgs varons;
Viņš Kijevu ir daudzos karos
Ar šķēpu pratis godā celt;
Otrs — Farlafs, vlzdegunis mēlīgs;
Viņš dzīru varonis jo dzēlīgs,
Bet kaujas laukā allaž pelts;
Un pēdējs, kaislās domās grimis,
Ir Ratmirs, hazariešu hans.
Tiem visiem prieks šķiet mūžam rimis
Un dzīru troksnis sveši skan.
Lūk, mielasts galā; viesi ceļas
No galdiem, jūk un jūkli veļas,
Un visi jaunos uzlūko:
Vērsts lejup līgavai ir skatiens,
It kā tā bītos soli atiet, —
Skauj līgavainis priecīgs to.
Bet ēna gulst pār visu dabu,
Jau tuvu pusnakts stunda nāk;
Vēl viesi palicējiem labu
Un cits pēc cita izklīst sāk.
Kaist līgavainis līksmē saldā:
Viņš iedomās jau glāstot maldās
Pie kautrās meičas daiļumiem;
Vēl lielkņazs abus skumji pētī,
Tad tēvišķīgā mīlā svētī
Un gaišu laimi novēl tiem.
Lūk, līgavu pie kāzu gultas
Jau vada drīz, un gunis dziest…
Krīt aizkari un durvju bultas,
Laiks Laja spuldzei krēslu kliest.
Nu piepildītas mīlas ilgas,
Tā ziedu vāc no laimīgiem;
Krīt slēpējs tērps kā ēna zilga
Uz Caregradas paklājiem…
Vai dzirdat mīlētāju čukstus,
Kur skūpsti skan kā avots tirs,
Un elsas, ko, vēl sirdij pukstot,
Dveš kautre pēdējā?… Jau vīrs
Jauš laimes priekus elsā biklā;
Un, lūk, tie sākas.. Pēkšņi nīgrs
Dārd pērkons, zalgo zibšņi miglā,
Dziest spuldze, smacīgs nokūp sērs,
Viss satumst, it kā dzelmē vērsts,
Un pamirst Ruslans mirklī žiglā…
Viss norimst. Klusums apkārt baiss.
Tad divkārt noskan dīvains sauciens,
Kūp miglas dzelmājs pelēkais.
Tur aizvird kāds, ar tumsu jaucies. .
Viss atkal rimst. Pils drūmi dus.
~ 1 ~