Ruslans un Ludmila

Viss pēkšņi it kā gaišāk spīd,
Sirds nesajūt vairs tumšo moku.
Bet mirkli atplaukušais skats
Drīz atkal tumšā ēnā tinas…
«Tavs skumju cēlonis man zināms,
To tūdaļ izkliedēšu pats,»
Teic sirmgalvis. «Tu mokies domās,
Ka burvis viņu glāstiem skar;
Jel esi mierīgs: šādā lomā
Maz jaunavai viņš kaitēt var.
Viņš zvaigznes sedz pie debess juma,
Viņš iesvelpjas — un mēness trīc;
Bet spītēt laika tecējumam
Pat viņa zintis nepalīdz.
Viņš, greizsirdībā trīcot, sargāt
Aiz durvju bultām vien vairs māk
Un mocīt nevarībā bargā
To, kur nekā tas nepanāk;
Viņš kluss ap gūstekni tur staigā
Un nikni savu likstu lād…
Bet, varoni, jau nakts; tev vaigā
Ir nogurums; laiks spēkus krāt.»
Uz mīkstām sūnām Ruslans liekas
Pie pavarda, kas lēni dziest,
Lai guļot spirgtums kaulos briest.
Viņš valstās, pūš, bet nejūt miega…
Līdz beidzot pieceldamies teic:
«Tēvs, šonakt miegs no manis steidz!
Nav miera sirdij, ko lai dara,
Ne aizmigt var, ne tālāk jāt;
Ļauj sarunā vēl spirdzināt
Man dvēseli pie tava gara.
Jel piedod pārdrošību, teic:
Kas esi tu, man it kā sūtīts
Par labvēli šeit ceļa jūtīs?
Kādēļ še vientuļš mūžu beidz?»
Ar skumju nopūtu un smaidu
Bilst vientulis: «Dēls, laika loms
Jau grimis liels, kopš tevi gaidu.
Tāls tēvu krasts. Es dzimis soms.
Kur svešiem nezināmas lejas,
Kur apkārt klintis drūmas slejas,
Tur bij mans jauno dienu rīts;
Tur ciema lopus ganos dzinu
Un, sila šalku piepildīts,
Nekā es cita nepazinu.
Bet nebij lemts, ka ilgi man
Tur bezrūpībā dienas skan.
Tai laikā auga ciemam tuvu
Kā zieds, kas rotā rudzu druvu,
Visdaiļā Naīna. Ikviens
Starp meičām viņu daudzināja
Par skaistāko. Reiz prcm no mājas
Es lopus laidu kā ikdien
Uz tālo līci meža galā.
Man dūkas dzied. Strauts oļus trin,
Un pēkšņi redzu: krasta malā
Sēž daiļava un kroni pin.
Mans liktenis te likts bij svaros…
Tā bija Naīna, mans varoni
Es gāju klāt — un dīvains kvēls
Man balva bij par skatu vienu;
Sirds juta — rīts vai vakars vēls —
Šo mīlas liesmu pieskārienu,
Kas reizē sāpīgs, salds un cēls.
Jau vasara bij pagājusi,
Kad reiz pa vidu rotaļai
«Es mīlu tevi, Naīn!» klusi,
Pats tvīkdams, izsacīju tai.
Bet Naīna tik pasmīnēja,
Tās skatiens lepnais kļuva ass;
Tad vienaldzīgi atbildēja:
«Gans, tevi nemīlu nemaz!»
Un viss man kļuva drūms un naidīgs:
Ne mežs, ne strauts, ne klinšu krūts,
Kur jautrās ganu spēles dūc, —
Nekas vairs nelika man smaidīt.
Sirds kalta, nerimdama gaidīt,
Un beidzot nodomāju es
Tad aizceļot no dzimtenes
Un jūrā kliedēt kaisles gūstu
Starp vīriem, kas prot vētru sveikt;
Tur kaujās varoņdarbus veikt,
Lai Naīnai reiz lepnums lūztu.
Bij drošu zvejas vīru daudz,
Kas atsaucās uz šādu dēku.
Drīz bruņas tēvu krastā klaudz
Ar še vēl nedzirdētu spēku:
Tur kaujas laivas selgā brauc…
Ar cerībām un kaismi spriegu
Mēs airējām, kurp vēji sauc;
Un desmit gadus viļņus, sniegus
Eij asins šaltīm sārtot ļauts.
Un skrēja vēsts: dažs ķēniņš nobāl,
Kad uzlido mans pulks kā rēgs,
Un bruņiniekiem rindas šķobās,
Un tie no mūsu šķēpa bēg.
Mēs bargi cirtāmies bez bēdām,
Tad meslus, veltes dalījām,
Ar uzvarētiem dzīrot sēdām
Un visi kopā līksmojām.
Bet sirds bez Naīnas man kaisa,
Vai kauja bij vai dzīru tvans,
Un ilgas allaž tālē gaisa,
Kur dzimtie somu krasti skan.
Tad teicu: «Laiks mums doties mājās,
Lai bruņas vadzī pakarājas
Zem dzimto sētu lieveņiem!»
Tā sacīju — un airi svila
Līdz somu līča ūdeņiem;
Un, kāpjot krastā, varoņiem
Sirds lepnumā un priekā sila.
Nu brīdis cerētais ir klāt,
Nu piepildītas senās ilgas!
Ai satikšanās dienas zilgas,
Reiz arī man jūs atausāt!
Pie skaistules vislepnās kājām
Mans šķēps, ko asins rūsa klāja,
Un zelts, un pērles — viss bij mests
Un pats es karstas kaisles varā,
Viens apklusušu meiču barā,
Kur katra apskauž draudzenes,
Mēms stāvēju kā liktens svaros;
Bet viņa sprauda adatas
Un vienaldzīgi teica: «Varon,
Es tevi nemīlu nemaz!»
Vai vērts gan stāstīt to, mans dēls,
Ko izsacīt nav vārdiem spēka?
Vēl tagad sirdī senais kvēls
Kā ogles gail pēc ugunsgrēka;
Kaut esmu viens un visam tāls
Un dzird jau klaudzam kapu vārtus,
Vēl tomēr sūro miņu sāls
Rieš asaru pār sirmo bārdu.
Bet klausies: manā tēvijā
Ir mežos ciems, kurp reti jāj;
Tur zveji glabā zinšu vārdus.
Tur ezeri starp klintīm dus
Un mūžameži apkārt slienas,
Tie sargā sirmus zintniekus,
Kas domu domā augas dienas
Un, noslēpumā grimstot, klus.
Vied viņu jausma šaušalīgā
Gan to, kas bijis, to, kas taps,
Un burvju varai paklausīga
Pat mīlestība kļūst un kaps.
Un, lūk, es, mīlas alcējs, arī
Tad nolēmu, lai dlvie gari
Man palīdz Naīnu reiz burt,
Tai saltā sirdī pavasari
Un kaislu mīlas kvēli kurt.
Es devos tālu brīvā klaidā