Выбрать главу
Un dziļi mežu biezokņos; Tur burvju zintīs gremdējos Daudz gadu nemanāmā laidā. Un beidzot nāca mirklis tas, Kad piecēlos es laimes smaidā: Man apslēpts nebij vairs nekas! Man vārdotāju spēks bij rokā. Lai mīla plaukst! Gals ilgu mokām! Jau uzvara pie sliekšņa skan; Tu, Naln, piederēsi man! Tā domāju — bet liktens smēja: Viņš atkal mani uzvarēja. Es, jauneklīgas skubas dzīts, Pilns kaislas vēlēšanās, skrienu Un vārdus burvju mezglā sienu, Lai gari nāk; mežs krēslā tīts, Tad cauri zibens bulta šaujas, Kauc gaisi, koki vaida līdz, Un zeme man zem kājām trīc… Tad pēkšņi viss ir piepildīts — Un redzu: vecenīte sīka Sēž manā priekšā sirma, līka; Tai kūkums dreb un deguns sīc, Un trūdi jau no elpas garo. Tā bija Naīna, mans varon!.. Es, šausmās sastindzis un bāls, Uz baigo parādību vēros, Sev neticēdams, šaubās svēros, Tad raudot saucu: «Sapnis tāls! Vai tiešām, Naīn, tu tā esi! Kur jaunība un skaistums tavs, Kam līdzīga zem saules nav? Kāds jods šo lāstu tev ir nesis? Teic — vai ir sen, kopš toreiz pats No dvēseles un tevis šķīros? Teic, Naīn!» — «Četrdesmitais gads!) Un vecenei zib kautri skats: «Man šodien septiņdesmit dzīro. Ko darīt, draugs,» tā viņa ķērc, «Kā putni mūsu gadi skrēja, Reiz bijām jauni — skumt nav vērts Tie ziedi abiem noziedēja. Jo labāk, draugs, jel tici man, Ja prom tās palaidnību dienas; Es esmu sirma, tiesa gan, Varbūt pat kūkums plecos slienas, Nav vairs, kā bija, šis un tas, Trūkst senās dzirksts un mīlības; Bet toties (vecā aiztur dvesmu) Tev atklāšu: es burve esmu!» Un bija tiešām tiesa tai. Mēms stāvēju es viņas priekšā Un stulbs kā muļķis beidzamais, Ar visu zinti purvā iekšā. Bet, lūk, kur šausmas: piepildīts Mans būrums vigā bij, kā nākas. Jau sirmā dīva kaislē trīc, Pret mani mīla viņai sākas. Tā muti baigo smaidā viebj, Par mīlu šļupst un pretim stiepj Man savas izģindušās rokas. Jel iedomā tu manas mokas! Man mulsā skatiens sānis klīst, Tai kāss pa vidu vārdiem pinas, Bet kaislais stāsts kā straume līst: «Sirds mana beidzot iepazina, Kur viņas prieks, mans dārgais draugs; Tā mūžam maigās jūtās plauks Kā puķe pavasara šalkās… Es tvīkstu, mīļais, ātrāk skauj Un visu, visu baudīt ļauj… Nāc, mīļais, nāc, es mirstu alkās…» Tad viņa gurdi plakstus ver Un ilgošanās pilna sliecas; Tad manu svārku malu tver Un kārnām rokām tālāk tiecas… Es šausmās miedzu acis ciet, Lai neredzētu baigo rēgu; Tad izrāvos un kliegdams bēgu, Līdz zemes malai gatavs skriet. «Ak necienīgais!» viņa sauca. «Kurš cits gan rāmo mūžu jauca Man, nevainīgai jaunavai! Pats zagi Naīnai tu sirdi, Pats tagad nicini, vai dzirdi! Lūk, vīrieši! Posts pieviltai: Tā pati vainīga, ak vai! Viņš mani, nelietīgais, paved, Sveļ mīlas kaislībā un pamet!.. Ak krāpnieks ļaunais! Kur mans gods? Gan nāks tev, meitu zaglim, sods!» Tā šķīrāmies. Sen apsūnots, Se mītu viens kopš viņām dienām Ar sirdi, kur viss rūgtums krāts; Un sirmgalvi starp akmens sienām Te priecē daba, miers un prāts. Jau kapa bedre tumša zvēro; Bet seno kaisli neaizmirst Vēl vecene un naidā vēro, Man atriebt alkdama, vai mirst; Ar ļaunu vēlo mīlu mēro. It visu gaišu sirds tai nīst, Un arī tavā ceļā, protams, Šīs vecās burves ienaids līst; Bet bēdām mūžība nav dota.» Ar dedzi Ruslans visu tver, Ko sirmais stāsta; acis spodrās Ne mirkli snaudā neaizver Un nejūt domu zibā modrā, Ka nakts jau rītam vārtus ver. Ved saule starodama dienu… Ar nopūtu un domu vienu Skauj Ruslans burvi vientuļo; Un cerība jau spārno to; Viņš ārā iet. Zviedz kumeļš raitais. Lēkt seglos aši Ruslans steidz, Cērt svilpdams piešus tālai gaitai, «Tēvs, neaizmirsti mani!» sauc Un auļo pāri stepes pļavai. Bet zintnieks, tāls jau kaujas slavai, Sauc: «Labu ceļa vēju, dēls! Sveiks, uzticīgais mīlai savai! Lai padoms mans tev sirdī kvēl!»

OTRAIS DZIEDĀJUMS

Jūs, sāncenši par kaujas slavu! Lai mūžam miera nav starp jums; Vien nīstot ienaidnieku savu, Ir gūstams bargais panākums! Lai, noraugoties jūsu tēlos, Dreb pasaule un apbrīno: Neviens jūs pārāk nenožēlos Un netraucēs jums spēli to. Jūs, sāncenši par mūzu lauriem, Kas Parnaskalnā steidzat jāt, — Jel beidziet reiz ar skaļiem auriem Un ķildām ļaudis smīdināt, Var lamāties un rāties klusāk. Bet, mīlas sāncenši, jums gan Laiks mieru savā starpā uzsākt, Jo ticiet, draugi mīļie, man: Kam nolemts daiļavai sirds dzīlēs Kurt dzirksti, kurai kaisles spēks, To, pasaulei par spīli, mīlēs; Tur skaisties muļķīgi un grēks. Kad tālāk Rogdajs nevaldāmais Caur mežu, pāri miglas lāmai, Pilns tumšu nojautu un viens, No ceļabiedriem šķīries, jāja, Tam sāktais domu pavediens