Ruslans un Ludmila

Ne mirkli prātus neatstāja.
Sirds rūgtā kaitumā tam pukst,
To tirdī kāda ļauna steiga;
Un jātnieks krēslā nikni čukst:
«Nost šķēršļus… Nositīšu… Beigas.
Ei, Ruslan, saturies!.. Lai cieš,
Lai paraud asaras tad mīļā…»
Viņš spēji zirgu apkārt griež,
Pa pēdām auļo nakti zviļā.
Tai laikā Farlafs drosmīgais,
It saldi nosnaudies, kad gaiss
Vēl glauž ar rīta vēsmu maigu,
Bij sēdies rāmi pusdienot
Pie strauta pavēnī, lai svaigu
Gars atkal atspirgumu rod.
Te pēkšņi redz: kā vētra baiga
Brāž jātnieks, šķēpu vicinot;
Un — netērēdams velti laika —
Lec Farlafs seglos, pamezdams
Gan smagās bruņas, šķēpu, cimdus,
Gan pusdienu, un mūk ar dimdu,
Bet jātnieks auļo pakaļ tam.
«Hei, bēgli gļēvulīgais, stāvi!»
Dzird Farlafs, domādams jau nāvi.
«Vai nemitēsies, nelga, jozt!
Vienalga — galvu raušu nost!»
Bet Farlafs, pazīdams Rogdaju,
Triec kumeļu, cik vien tas nes,
Un, auļodams pār stepes klaju,
Jau atvadās no pasaules.
Tā dažkārt zaķis, celts no snaudas,
Miedz bailēs ausis un, cik jaudas,
Pār purva ciņiem, laukiem skrej
No suņa, kas tam pēdās rej.
Un gadījās, ka vielā tajā,
Kur trauca varons, baiļu vajāts,
Vēl kusa saulē vēlīns sniegs
Un gravās plūda ūdens lieks.
Kad pavīd lēznie urgas krasti,
Zirgs, krēpēm plīvot, saslien asti,
Rauj lauzni, krākdams sakož to
Un duļķu straumi pārlido.
Bet lepnais jātnieks kājām gaisā
Smags netīrajā grāvi krīt
Un tajā pašā mirkli taisās
Jau nāvē acis aizdarīt.
Lūk, Rogdajs gravai gluži blakām,
Jau šķēpu atvēzējis plecs;
«Tad mirsti, gļēvuli!» viņš saka…
Un pēkšņi Farlafu tur redz;
Viņš skatās vēl — šļūk rokas lejup,
Un izbrīns, dusmas, niknums skrien
Pār viņa savalbīlo seju;
Tad, zobus griezdams, zirgu slien
Un sašutumā projām maldās;
Jāj pikts un niknumā vai plīst,
Un tomēr… tomēr jāatzīst —
Pats sevī smieklos tikko valdās.
Tā jādams tālāk, pakalnā
Viņš sastop vecenīti sīku,
Tik tikko dzīvu, sirmu, līku.
Ceļ savu ceļa kūju tā
Un rāda jāt uz ziemeļpusi.
«Tur viņu meklē,» saka klusi.
Un Rogdajs priekā uzliesmo,
Pats nāvei pretī aizjoņo.
Bet mūsu Farlafs? Guļ viņš grāvī,
Bez elpas bailēs dreb un pukst;
«Vai esmu dzīvs?» viņš sevī čukst.
Kur sāncensis, kas draud ar nāvi?
Un pēkšņi tur, kur galvas gals,
Skan vecenītes kapa balss:
«Puis, celies nu un palaid riksi;
Neviena vairs tu nesatiksi;
Lūk, te tavs kumeļš arīdzan —
Jel celies, celies, klausi man!»
Kur negribēdams kaunu liksi? —
No grāvja rāpus varons nāk,
Vēl tramīgs apkārt skatus raida,
Tad pūš un atelpodams vaida:
«Gods dievam, kauli kustēt sāk!»
«Jel tici,» vecene tad saka,
«Nav Ludmilu tik viegli gūt;
Ved ļoti tālu viņas taka;
Ne tev, ne man tur neaizkļūt.
Un klaiņot tā nav lāga drošums;
Kas zina, kurš tev dūci kaļ?
Tālab es padomu tev došu;
Jāj lēnītiņām atpakaļ,
Tev ciems pie Kijevas; lurp dodies
Viens klusā ligzdā padzīvoties
Bez bažām, laiks tev paies drīz;
Gan Ludmila mums nezudīs.»
To teic un pagaist. Nešauboties
Jau varonis ir zirgam klāt
Un prātīgs steidzas mājup jāt;
Pavisam aizmirst kaujas slavu,
Par kņazi aizmirst padomāt;
Vai dzird viņš pēkšņi šalcam kļavu,
Vai zīle spurdz, vai avots līst —
Viņš dreb un baiļu sviedrus svīst.
Tai laikā Ruslans auļo tālu,
Caur mežiem jāj, pa laukiem jāj;
Viņš sapņos skata seju bālu —
Tur Ludmila ar skumjām māj.
Viņš čukst: «Kā glābt man mūža draugu?
Kā atrast mīļo acuraugu?
Vai smaidīs vēl tavs gaišais vaigs?
Vai skanēs vēl tavs sauciens maigs?
Vai arī lemts tev burvja varā
Uz mūžu dzīves prieku nīst,
Līdz vecumdienu novakarā
Tavs jaunavīgais daiļums vīst?
Vai varbūt sāncensis gūs laimi
Par postu man?… Nē, nē, tie zaimi!
Vēl šķēps man uzticīgais skan,
Un nav vēl cirsta galva man!»
Reiz vakarā, kad krēsla klāja
Jau ceļu, mūsu varonis
Gar stāvu upes krauju jāja.
Gaiss bija kluss. Un pēkšņi viz
Gar galvu bulta aizšalkdama,
Aiz muguras dzird troksni, lamas,
Un pakavi pret plienu klaudz.
«Hei, stāvi!» barga balss tur sauc.
Viņš atskatās: lūk, pāri laukam
Ar piķi paceltu kā auka
Brāž jātnieks; tūdaļ pretim griež
Tam zirgu kņazs, tver šķēpu saujā.
«Ahā! Man sen jau delnas knieš!»
Ar naidu jātnieks vārdus sviež.
«Nu, draudziņ, stājies nāves kaujā!
Šai vietā varēsi tu būt,
Tad lūko līgavas sev gūt.»
Nu pazīst Ruslans to, kas rājas;
Viņš, dusmās svildams, zirgu slien..
Bet, draugi, jaunavai kā klājas?
Lai varoņi nu paliek vien,
Par tiem vēl turpināsim runu.
Jo sen jau reize, manuprāt,
Par daiļo kņazi padomāt
Un ļauno burvi Mērapunu.
Es, savu sapņu tēlu draugs,
Jau stāstīju, ne visai kautrais,
Kā tonakt līdzi zibens šautrai
No skavām Ruslanam tik jauks
Un kārots zuda mīļās plaukums
Un miglā pagaisa tās augums.