TREŠAIS DZIEDĀJUMS
Jums velti ēnā slēpties bija,
Kur draugiem vien zib jūsu dzirksts,
Ai manas dziesmas! Pamanīja
Jūs tomēr skauģa baigais pirksts.
Jau kritiķis velk pierē rievu
Un jautā: kā var jēgas jaukt?
Kā Ruslanam es drīkstu sievu —
It kā tās laulātam par nievu —
Par jaunavu un kņazi saukt?
Tu redzi, lasītāj mans labais,
Kā māk te ļaunums indi sēt!
Teic, pēlēj, pats, ja spītē dabai,
Nu ko un kā man atbildēt?
Tu sarksti, nelga, dievs ar tevi!
Var sarkt — par to es nestrīdos;
Es patiesībai ziedu devis
Un klusu ciešot mierinos.
Tu gan, Klimēna, sapratīsi,
Tavs skatiens gurdi lejup slīgs,
Jo Himenejs, kā varā trīsi,
Tev sen jau sirdij apnicīgs…
Es redzu asaru tev ritam
Uz manām rindām; sarksti tu
Un nopūties; bet kam vēl citam
Gan velti šādu nopūtu?
Jel sargies, greizsirdīgais! Stopā
Liek Amors bultu, īgne skumst;
Tiem sen jau gatavs abiem kopā
Tev pierei kauna rotājums.
Jau drūmo kalnu ledus gālēs
Sen atmirdz rīta sārtā guns;
Bet pili klusums valda zālēs.
Ar īgnu skatu Mērapuns
Bez naktscepures, rīta svārkā
Pikts žāvājas vēl gultā dārgā;
Ap sirmo bārdu vergu daudz
Ar bijāšanu klusot strādā,
Un kaula suka maigi saudz
Tās kuplumu, par viļņiem gādā.
Un bezgalīgo ūsu gods
Tiek celts, tās notaļ iesvaidot
Ar austrumzemju smaržām smalkām,
Lai gredzenos var glītos griezt.
Te pēkšņi, nez kur gadījies,
Pa logu spārnots pūķis talkā:
Dzelzs zvīņas dārd, un liesmo nāss;
Tad, pārsteigumā visiem skatot,
Viņš mirklī liecās lokos platos
Un Nalnā tad pārvērtās.
«Es sveicu amatbrāli viedu,»
Teic viņa, zemu palokās,
«Sen Mērapuna slavu ģiedu,
Nu sastapties reiz gadījās.
Ir nejausts liktenis mums licis
Iet kopā- naida tekas tās;
Jo tev draud briesmas: tiešām tici!
Drīz negaiss tev virs galvas stās;
Bet mana sirds par jutu zaimu
Pēc atriebšanas sen jau kliedz.»
Ar vaibstu viltīgu un glaimu
Tai pundurkrupis roku sniedz:
«Ai cēlā Naīna! Šo domu
Un vienošanos sveicu es.
Mēs piesmiesim to nelgu Somu;
Bet viņš gan mani nebiedēs;
Vājš pretinieks man draudēs velti,
Jo ir man dīvains talismans:
Šai bārdā milzu spēki smelti,
Un pagaidām tā pieder man.
Kamēr tās sirmo matu klāsts
Nav cirsts ar vienu šķēpu baigu,
Nedz varoņspēks, nedz burvju lāsts
Spēj draudot stāt pret manu vaigu
Un manu darbu postā gāzt;
Man paliks Ludmila uz laikiem,
Bet Ruslans dzīvs to nesastaps!»
Šņāc ragana ar smiekliem baigiem:
«Tam nolemts kaps! Tam nolemts kaps!»
Trīs reizes dvašu pūš no vaigiem,
Trīs reizes kāju grīdā sper —
Un puķi aizlido caur tvaikiem.
Tērps spožais zelta mirgu ber,
Kad burves iedvesmotais burvis
Pie kājām gatavs vēlreiz mest
Tai, kuru sargā drošas durvis,
Pats sevi, ūsas, verdzenes.
Un dodas, izgreznojies koši,
Uz viņas galu bārda droši;
Ver durvis — klusums viņu sveic:
Tur kņazes nav. Viņš dārzā steidz,
Pa mežu skrien, gar žogu raugās,
Pie ezermalas, klinšu spraugās,
Zem tilta, visās lapenēs…
No kņazes it nekur ne vēsts!
Kā aprakstīt man viņa vaigu
Un dusmas, ierēcienu baigu!
Viņš trakā izmisumā sten
Un visu sardzi kopā dzen:
«Šurp, vergi, ātrākie par vējiem!
Lai uguns jūsu pēdās kūs!
Man Ludmilu še sameklējiet!
Tūlīt uz vietas! Dzirdiet jūs!
Ja ne — es netērēšu vārdu, —
It visus nožņaugšu ar bārdu!»
Vai lasītājs man nejautās,
Kur daiļava ir palikusi?
Tā augu nakti brīnījās
Un raudāja, un smēja klusi.
No bārdas viņai bija bail,
Bet pēkšņi Mērapuns tai jocīgs
Bij licies; un, ja smiekli gail,
Tad reizē bailes nespēj mocīt.
Kad ausa rīts pēc rēgiem tiem,
Jo agri Ludmila bij kājās,
Un neviļus bij jāapstājas
Pie lieliem, dzidriem spoguļiem;
Un neviļus tai zelta mati
Virs pleciem baltiem jāpašķin;
Un neviļus jau roka pati
Tos nevērīgi pīnē pin;
Tad nejauši pa rokai gadās
Ir tērps, ir greznais rotājums;
To uzģērbj; tomēr neatvadās
No spoguļiem; mazlietiņ skumst
Un turpat paraud; skatiens tumst,
Bet stiklā raugās nenoguris;