Ruslans un Ludmila

Un pēkšņi domas rosmi rod:
Tai prātā ienāk pielāgot
Sev Mērapuna naktscepuri.
Neviens te neredz; daiļavai
To paķert — tikai rokas sviediens…
Bet septiņpadsmit gados tai
Ikviena galvas sega piedien!
Un pielaikot arvien ir prieks!
Ņem Ludmila un groza steigā —
Uz pieres, taisni, šķērsu liek.
Tad ačgārni vēl sagriež beigās.
Kas nu? Ai seno teiksmu dīvs!
Gaist Ludmila no spoguļstikla!
Griež apkārt — tēls ir atkal dzīvs,
Stāv pati Ludmila tur bikla;
Liek ačgārni — un atkal gaist;
Ņem nost — stāv spogulī! «Nu skaisti!
Paldies tev, burvi spocīgaisl
Neviens vairs nespēs mani aiztikt,
Vairs briesmas mani neuztrauc!»
Un, priekā sarkstot, jaunā kņaze
Ņem burvja naktscepuri mazo
Un ačgārni sev galvā mauc.
Bet laiks par varoni teikt vārdu,
Jo ilgi ņemties nepiedien
Ap naktscepuri un ap bārdu,
Kad Ruslans pamests gluži viens.
Pēc bargās kaujas ar Rogdaju
Viņš cauri biezam mežam klīst
Un uzjāj kādu lielu klaju,
Kad sāk jau rīta gaisma svīst.
Ar trīsām Ruslans apkārt rauga:
Viņš stāv uz sena kaujas lauka.
Cik tālu saredz — bruņas rūs,
Un balo kauli, pīšļos grūst.
Guļ izmētāti stopi, makstis,
Gan segli, vairogs, zālē slēpts,
Vēl kaulu riekšā satverts šķēps;
No bruņu cepures aug laksti,
Tur iekšā trūdošs galvaskauss;
Un tālāk milzīgs jātnieks nogāzts
Ar visu zirgu zemē snaust;
Tam apkārt smilgas rāmi lokās;
Dažs pīķis slejas, dziļi dzīts,
Stāv, slīpi ieurbušās, šautras;
Ikvienai kāts ar vīniem vīts,
Un tuvu liecas lapas kautras…
Dziļš klusums. Miers. Vien saules rīts
Dedz nāves laukā dzirkstis skaudras.
Ar skumju skatu lūkojas
Kņazs apkārt, zirgu pieturējis.
«Ai drūmais lauks! Jel saki — kas
Ar miroņkauliem tevi sējis?
Kur zviedra agrāk kumeļš raits,
Kas asinskaujā tevi mina?
Kur rodams vīru vārds un skaits,
Kas šeitan nāvi iepazina?
Kādēļ tu klusē, drūmais lauks,
Ar aizmirstības kūlu klājies?
Varbūt ir mani turpu sauks,
Kur laiku tumsā pagaist gājiens.
Varbūt ir Ruslanu reiz klās
Tā velēnas zem klusām kļavām,
Un Bajāni uz stīgām savām
Par viņu dziesmas nedziedās!»
Bet atcerējās Ruslans drīz,
Ka "derīgs šķēps tam nepieciešams;
Kopš kaujas, kas vēl sirdi trīs,
Viņš jāj bez ieroča patiešām.
Viņš sāk pa lauku apkārt iet,
Pa krūmiem, miroņkaulu kaudzēm;
Un bruņas, kur jau rūsa zied,
Un šķēpi, pīķi iesāk klaudzēt,
Ko lūkodams viņš pacilā.
Skarbs troksnis kluso stepi satrauc,
Viss brūk un šķind, kur ķeras klāt;
Ir beidzot vairogs pīšļiem atrauts,
Vēl bruņu cepure un rags,
Bet šķēps neviens nav diezgan smags.
Viņš cilā tos un smilgas patrauc,
Ar vienu otru vēzējot;
Bet visi viegli tie un mazi,
Jo kņazs nav tāds kā daži kņazi —
īsts milzis, kādu reti rod.
Lai tomēr būtu kaut kas rokās,
Viņš pīķi ņem, kurš mazāk lokās,
Uz krūtīm krietnas bruņas klāj
Un tālāk savu ceļu jāj.
Jau vakars. Nobāl rieta sārtums;
Pār zemi, kas jau dusā rimst,
Ver zila migla krēslas vārtus,
Un debesmalā mēness dzimst.
Tumst stepe. Vientulīgu teku
Jāj domīgs Ruslans. Nakts jau zilst.
Viņš pēkšņi redz: caur miglu milzt
Tam priekšā paprāvs kalna cekuls,
Un kaut kas baismīgi tur krāc.
Viņš tuvāk jāj, vēl tuvāk — mana:
No kalna skan kā elpošana.
Bet Ruslanam ir mierīgs prāts,
Viņš vēro, uzmanīgi klausās;
Vien zirgs kļūst tramīgs, dreb un ausās,
Sāk stāvus slieties, klusu krāc
Un nesper soli tumsā baismā,
Spurst krēpes nikni gaisā tam.
Tad mēness izpeld mākoņplaismā,
Un kalns kļūst skaidri saredzams:
Stāv priekšā mūsu jātniekam
Dižs brīnums blāvā mēness gaismā.
Kā vārdos krāsas lās lai dedz?
Kņazs milzu galvu dzīvu redz.
Tai acis dziļā miegā vērtas;
Tā krāc — un, augslu.gaisos svērtas,
Kust spalvas bruņu cepurei,
Kā milzu ēnas plīvodamas.
Tai mēness vizmu pāri lej,
Un drūmā stepe tai viss pamats,
Pār kuru slejas tā kā sargs
Un savā drausmīgajā dailē
Stāv pretim Ruslanam kā bargs
Un milzīgs cilnis ceļa ailē.
Kņazs pārsteigts dodas galvai klāt
Un grib no miega modināt.
Vispirms viņš apkārt jāj to vietu
Un noslēpumu apbrīno,
Zem pašas nāss tad zirgu pietur,
Ar pīķi pakutina to.
Un galva, viebdamās no snaudas,
Sāk žāvāties, ver acis, šķauda…
Brāž viesulis no šķavu jaudas,
Un stepe bargā vētrā dim;
No ūsām, skropstām, uzacīm
Bars iztraucētu pūču ceļas,
Pār birzīm šķavu atbalss veļas;
Zirgs zviegdams danco, projām pūsts,
Pats jātnieks seglos gandrīz lūst;
Tad pērkonbalsī atskan sauciens:
«Kurp, neprātīgais varon, traucies?
Jāj atpakaļ, ja dzīvot prieks!
Man tevi aprīt — tīrais nieks!»
Pār plecu Ruslans skatās smīnot,
Ar varu zirgu valda ciets
Un lepni drasē izaicinot.
«Ko vēl tev? Taisies vien, ka tiec!»
Sauc galva, pikta jau patiesi,
«Lūk, uzgrūdis man liktens viesi!
Klau, vācies prom, kur klusāks kakts!
Es gribu gulēt, sen jau nakts,
Ardievu!» Ruslans drošsirdīgais,
To nievu dzirdot, dusmas ģied
Un, jādams tuvāk iedomīgai,
Sauc: «Tukšā galva, klusu ciet!
Sens teiciens piestāv te uz mata:
Maz smadzeņu, kaut piere plata!
Es jādams diži nelielos,
Bet cīņā cērtu gabalos!»
Tad galva, saniknota īsti,
Sāk sašutumā elpu rīstīt,
Un dusmās piepampst viņas vaigs;
Ku uguns zibšņo acu skati,
Dreb putas lupas, vērtas plati,
No ausīm, nāsīm ceļas tvaiks;
Tad pēkšņi visā savā spēkā
Tā iesāk kņazam pretim pūst;
Un zirgs ka skaida straumē lēkā
Un sprīžiem vien uz priekšu kļūst;
Viņš turas godam šajā dēkā,
Bet nespēj vētru veikt, kas plūst
Tam pretim kā ar viesuļvālu;
Viņš stepē projām auļo tālu,
Tur atpūšas un spēkus gūst.
Tad jātnieks mēģina no jauna —